Aliens

Vinstons Čērčils par ārpuszemes dzīvības iespējamību

Vinstons Čērčils (1874.–1965.g.), britu politiķis, II Pasaules kara laika britu politiskais līderis, par ārpuszemes dzīvības iespējamību Visumā spriedis, gluži tāpat kā mūsdienu zinātnieki, žurnālā “Nature,” komentējot Čērčila eseju “Are We Alone Space?”, raksta astrofiziķis Mario Livio.

Īsa biogrāfija

Vinstons Čērčils dzimis 1874.gada 30.novembrī lorda Rendolfa Čērčila ģimenē. Tēvs vēlējās, lai dēls kļūst par juristu, taču redzot savas atvases vājas sekmes mācībās, no šīs domas atteicās.

1893.gadā Čērčils iestājās Sendhērstas karaskolā, kur aizrautīgi apgūdams jāšanu, sapņoja, ka kļūs par dižu karavadoni. Vēlāk, dienot britu armijā, piedalījās karadarbībā Indijā, Sudānā un II Būru karā, kā arī I Pasaules karā cīnījies rietumu frontē.

No 1900.gada Čērčils bija britu parlamenta loceklis. 1940.gadā, demisionējot Čemberlena valdībai, tās finanšu ministrs Vinstons Čērčils kļuva par premjeru un aizsardzības ministru. II Pasaules kara laikā Čērčils sevi parādīja kā izcilu līderi, kurš kopā ar saviem sabiedrotajiem ASV un PSRS sakāva Trešo reihu. 1945.gadā Čērčils zaudēja parlamenta vēlēšanās, tāpēc Postdamas konferences noslēdzošajā daļā piedalījās jau cits premjers.

Aizraušanās ar zinātni

Vēsturē Čērčils ir savu vārdu ierakstījis galvenokārt kā viens no visu laiku izcilākajiem britu politiķiem, taču viņš bija arī vērīgs vēsturnieks un daiļrunīgs orators. Brīvajā laikā pat gleznojis. Kritiķi saka, ka Čērčils bija diezgan talantīgs amatieris gleznotājs.

Mazāk zināma ir Čērčila kaislība uz zinātni. Jau 22 gadu vecumā, vēl atrodoties britu armijas dienestā Indijā, Čērčils lasīja Dārvina “Sugu izcelšanos,” un jo īpaši darbus par fiziku. XX gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Čērčils rakstīja populārzinātniskas esejas par dažādiem tematiem (piemēram, evolūciju un šūnām), kuras tad sūtīja žurnāliem un avīzēm.

II Pasaules kara laika Čērčils atbalstīja radaru attīstību un britu atomprogrammu. Viņš arī regulāri tikās ar zinātniekiem, piemēram, ar radioastronomijas tēvu Bernāru Lovelu (Bernard Lovell).

Čērčils bija arī pirmais britu premjers, kuram bija padomnieks zinātnes jautājumos. 1940.gadā, kļuvis par premjeru, Čērčils par savu padomnieku zinātnes jautājumos iecēla Frederiku Lindermanu (Frederik Lindermann). Čērčila laikā radītajā zinātnei draudzīgajā vidē pēckara pasaulē valdības finansētas laboratorijas, teleskopi un tehnoloģijas deva daudzus izgudrojumus un atklājumus.

Čērčila eseja par dzīvības iespējamību Visumā

Īsi pirms II Pasaules kara sākuma, 1939.gadā, Čērčils uzrakstīja eseju “Are we alone in space?”, kuru autors, iespējams, bija domājis publicēt laikrakstā “London`s News of the World Sunday.” Taču tā nekad netika publicēta, jo sākas II Pasaules karš.

XX gs. piecdesmito gadu beigās, uzturoties Francijas dienvidos sava izdevēja Īmerija Rīva (Emery Reves) villā, Čērčils savu eseju nedaudz pārrakstīja un, ņemot mērā izmaiņas zinātnes izpratnē un terminoloģijā, nomainīja tās nosaukumu uz “Are we alone in universe?” Astoņdesmitajos gados izdevēja sieva Vendija Rīva manuskriptu nodeva ASV Nacionālā Čērčila muzeja arhīvam.

Timotijs Rīlijs (Timothy Riley), kurš 2016.gadā kļuva par muzeja direktoru, šī gada sākumā no jauna atklāja Čērčila rakstu par izredzēm atrast Visumā dzīvību. Tik daudz Rīlijs zināja, ka Čērčila eseja atradās Rīva privātajā kolekcijā un nekad nav publicēta vai akadēmiski un zinātniski recenzēta.

Astrofiziķis Mario Livio, kurš “Nature” uzrakstīja komentējošu rakstu par Čērčila eseju, bija pirmais zinātnieks, kurš to turēja savās rokās un lasīja.

Čērčils par ārpuszemes dzīvību sprieda, tāpat kā mūsdienu astrobiologi

Savā esejā Čērčils raksta, ka Visums ir tik milzīgs, ka viņam grūti noticēt, ka cilvēce uz Zemes ir kaut kas unikāls. Čērčils sāk ar galveno dzīvības pazīmju definēšanu – viņaprāt, spēju “augt un vairoties.” Secinājis, ka daži vīrusi mēdz kristalizēties, kas padara tos grūti klasificējamus, viņš tālāk pievēršas salīdzinoši augsti organizētam dzīvības formām, piemēram, daudzšūnu organismiem.

Ūdens

Čērčils, rakstot par dzīvības rašanās un pastāvēšanas nosacījumiem, kā pirmo punktu atzīmē to, ka visiem mums zināmiem dzīvības veidiem nepieciešams ūdens. Ķermenis un šūnas lielākoties sastāv no ūdens, Čērčils rakstīja. Viņš teorētiski pieļauj, ka eksistē vēl citi, ūdenim alternatīvi šķidrumu veidi, taču pašreizējais zināšanu līmenis liedz par to spriest. Arī tagad, XXI gs., galvenais ceļvedis dzīvības meklējumos uz citplanētām, kā arī tepat mūsu Saules sistēmā uz Marsa, uz Jupitera un Saturna mēnešiem, ir šķidrs ūdens. Ūdens, būdams universāls šķīdinātājs – tajā šķīst gandrīz visas vielas – spēj transportēt šūnā un no tās jebkuru ķīmisko vielu, piemēram, fosfātus.

Apdzīvojamības zona

Esejas turpinājumā Čērčils definē to, ko mūsdienu astrofizika pazīst kā “apdzīvojamības zonu,” respektīvi, šauru apgabalu ap zvaigzni, kur temperatūra ir tāda, kas pieļauj šķidra ūdens pastāvēšanu uz klinšu planētas virsmas. Dzīvība var eksistēt tikai nedaudzu grādu robežās starp ūdens sasalšanas un vārīšanās temperatūru, secina Čērčils. Viņš arī paskaidro, ka Zemes temperatūru nosaka attālums no Saules.

Atmosfēra un gravitācija

Dzīvības eksistences svarīgs nosacījums ir arī planētu spēja noturēt atmosfēru, – jo, kā raksta Čērčils, karstāka gāze, jo ātrāk tajā kustās molekulas un vieglāk tām izbēgt. Tāpēc, lai planēta beigu beigās nezaudētu atmosfēru, ir nepieciešama diezgan spēcīga gravitācija.

Par ārpuszemes dzīvības iespējamību mūsu Saules sistēmā

Ņemot vērā visus augstāk aplūkotos priekšnoteikumus, Čērčils secina, ka mūsu Saules sistēmā, izņemot Zemi, vienīgi vēl uz Venēras un Marsa būtu iedomājama dzīvība.
Ārējās planētas atrodas pārāk tālu no Saules - tās saņem pārāk maz siltuma, turklāt lielas planētas sastāv no gāzes. Dzīvība uz Merkura nevar pastāvēt, jo pret Sauli vērstajā pusē ir par karstu, bet pretējā pusē atkal valda mūžīgs aukstums.

Čērčils sprieda, ka dzīvību būtu veltīgi meklēt uz Mēness un asteroīdiem, jo šo debess ķermeņu gravitācija ir pārāk vāja, lai noturētu atmosfēru.

Citplanētas ap citām zvaigznēm

Aplūkojot jautājumu, vai citām zvaigznēm var būt savas planētas, Čērčils sprieda, ka Saule ir tikai zvaigzne mūsu galaktikā, kura sastāv no tūkstošiem miljoniem citu zvaigžņu. Čērčils pieņēma, ka, saskaņā ar astrofiziķa Džeimsa Džīna (James Jeans) 1917.gadā piedāvāto modeli, planētas veidojušās no gāzes, kuru no Saules atrāva cita zvaigzne, relatīvi tuvu paejot tai garām. No šī modeļa izrietēja, ka šādas divu zvaigžņu sastapšanās notiek ļoti reti un līdz ar to patiešām mūsu Saule varētu būt izņēmums un, iespējams, Visumā unikāla zvaigzne, kurai ir planētu saime.

Taču Čērčils ar sev raksturīgo veselīgo skepsi raksta, ka šīs spekulācijas ir atkarīgas no hipotēzes, ka planētas rodas tieši tādā veidā. Taču tas varētu tā arī nebūt. Čērčils norāda, ka ir zināmas miljoniem dubultzvaigžņu. Kāpēc tām nav planētu? – viņš jautā.

Mūsdienu teorija postulē, ka klinšu planētas pieauga, absorbējot mazākus ķermeņus, piemēram, asteroīdus, ledus komētas un citus ķermeņus, kas, traucoties lielā ātrumā, tajās ietriekušies.

Čērčils raksta, ka viņš nav tik augstprātīgs, lai ticētu, ka Saule ir vienīgā zvaigzne Visumā, kurai ir plaša planētu saime.

Būtībā Čērčila secinājumi ir tādi paši kā XXI gs. astrofiziķiem:

• citplanētām jābūt pietiekami lielām, lai to gravitācija spētu noturēt ūdeni un atmosfēru;
• citplanētām no savas zvaigznes jāatrodas tāda attālumā, kas nodrošina temperatūru, kurā ūdens var eksistēt šķidrā stāvoklī.

Kad Čērčils rakstīja savu eseju, nebija zināms slavenā amerikāņu astronoma F.Dreika vienādojums un ārpus Saules sistēmas nebija atklāta neviena citplanēta. Tagad, Keplera Kosmiskās observatorijas iegūtie dati rāda pārsteidzošu ainu – mūsu Piena ceļa galaktikā ir vairāk nekā miljards Zemes izmēra citplanētu apdzīvojamības zonā ap zvaigznēm, kas ir mazākas par mūsu Sauli (sk. arī “Piena Ceļā gandrīz katrai zvaigznei ir vismaz viena planēta”, atklajumi.lv, 24.03.2014.).

Grandiozā kosmiskā bilde

Čērčils jau 1939.gadā sapņoja, ka ne pārāk tālā nākotnē cilvēks lidos uz Mēnesi vai pat Venēru un Marsu. Uz Mēness cilvēks jau ir bijis, bet uz Marsa vēl nav un izskatās, ka NASA savus plānus nosūtīt cilvēkus uz Sarkano planētu ir atlikusi uz nenoteiktu termiņu. Savukārt, runājot par starpzvaigžņu ceļojumiem un sakariem, Čērčils saskatīja grūtības, jo pat līdz tuvākajai zvaigznei attālums ir 5 gaismas gadi.

Esejas nobeigumā Čērčils ar kaismīgu pārliecību raksta, ka Visumā ar simtiem tūkstošiem miglāju, kas katrs sastāv no simtiem miljoniem zvaigžņu, ir diezgan lielas izredzes atklāt daudzas planētas, kuras varētu būt dzīvībai piemērotas. Čērčils bija informēts par E.Habla 1920. un 1930.gadu sākumā veiktajiem atklājumiem, saskaņā ar kuriem, Visumā bez Piena Ceļa ir vēl daudz citu galaktiku.

Viņš vēl piebilda, ka neuzskata, ka Zeme ir vienīgā planēta Visumā, uz kuras dzīvo saprātīgas būtnes, kā arī nedomā, ka cilvēki būtu augstākā fiziskās un mentālas attīstības pakāpe Visumā.

Gandrīz 80 gadus pēc Čērčila esejas uzrakstīšanas jautājums par ārpuszemes dzīvību ir viens no galvenajiem virzieniem XXI gs. zinātniskajos pētījumos. Turpinās dzīvības meklējumi uz Marsa: šoreiz dzīvības pēdas mēģina atrast zem Sarkanās planētas virsmas. Venēras klimata simulācija dod norādes, ka pagātnē uz tās bijusi dzīvība. Astronomi ir pārliecināti, ka tuvāko desmitgažu laikā būs iespējams atklāt bioloģiskas norādes par dzīvību pašreiz vai pagātnē ārpus Saules esošu citplanētu atmosfērā.

Čērčils saprata, ka zinātnei un tehnoloģijām ir būtiska nozīme sabiedrības attīstībā. Taču viņš arī atzina, ka bez izpratnes par humanitāro zinātņu jautājumiem zinātnieki kristu kārdinājumā neievērot ētikas un morāles likumus, lai tikai sasniegtu savus pētījumos nospraustos mērķus. Zinātnei ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi, bija pārliecināts Čērčils.

Avoti:
nature.com
ibtimes.co.uk
la.lv
lv.wikipedia.org
lv.wikipedia.org

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.