Aliens

Vēdas, vēdu reliģija

Veda – „zināšanas” no senindiešu val., vai „svētās zināšanas.”
Latviski vieds - gudrs, zinošs.
Interesanti, ka arī krievu valodā vārds vedaķ nozīmē zināt.

Vēdu rašanās laikmetu parasti dēvē par vēdu periodu, bet šī laika reliģiskos priekšstatus - par vēdu reliģiju. Pašas vēdas - reliģisko himnu krājumi,  turpmāk kļuva par  indusu svētajām grāmatām.

Vēdas ir vissenākie cilvēku informācijas avoti, kuri netika pierakstīti, bet gan nodoti mutiski no vienas bramaņu paaudzes nākamajai. Vēdas ir apkopojums himnām, upurēšanas formulām un citiem dieviem veltītiem sacerējumiem. Indiešu leģendas apgalvo, ka viss tas radīts laikmetā, kurš bijis pirms mūsējā. Taču ar laiku lielākā daļa šo 100 000 sākotnējo pantu izrādījās zuduši vai izkropļoti, jo tos pārstāstīja mutiski no paaudzes uz paaudzi. Galu galā jau mūsu rakstītās vēstures laikā tagadējās Indijas teritorijā kāds gudrais pierakstīja atlikumu, sadalīja to četrās grāmatās un iedeva pa vienai saviem skolniekiem.

II g.tk.pmē. baigās un I g.tk.pmē. sākumā Ziemeļindijā norisinājās ienācēju tautu asimilācijas process, sociālā noslāņošanās un agrīno šķirisko valstu veidošanās process. Tieši tādu indiešu sabiedrības ainu tēlo vissenākie indiešu literatūras pieminekļi - vēdas (reliģisko himnu krājumi), sevišķi pirmā no tām - "Rigvēda." 

Vēdiskā reliģija. To raksturo kosmisko parādību un dabas spēlu pielūgšana. Tā laika mitoloģijā atspoguļojas priekšstati par pasaules rašanos stihiju rotaļas rezultātā, pie tam dievības tajā gan piedalījušās, bet nav bijušas pirmējais radītājs.
Vēdu panteona dievībām pieder Varuna (debess dievs), Surja (saules dievs), Ušasa (ausmas dieve), Indra (negaisa dievs), Vaiju (vēja dievs), Agni (uguns dievs), Jama (viņsaules ķēniņš) u.d.c. Agrīnajā vēdu periodā no visiem dieviem visvairāk godināts Indra, kas sūta lietu, dāvā dzīvību un nodrošina zemkopja labklājību, un Agni - svētā uguns, mājas pavarda sargātājs un starpnieks sakaros starp cilvēkiem un dieviem.
Šai laikā indieši nav cēluši svētnīcas un nav radījuši skulpturālus vai citādus dievību tēlus. Toreiz nebija arī garīdzniecības kā īpašas sociālas grupas , bet dievus pielūdza un upurus viņiem nesa paši dievlūdzēji vai ģimeņu galvas.

Kas ir vēdas? Vēdas ir apkopojums himnām, upurēšanas formulām un citiem dieviem senatnē veltītiem sacerējumiem. Pavisam ir 4 lieli Vēdu bloki, kas pierakstot noformētas kā seno indiešu svētās grāmatas - kopumā četras: Samavēda, Rigvēda, Adžūrvēda un Atharvavēda. 
Par vēdām tiek dēvētas arī araņjakas ("meža grāmatas"), kurās tiek aprakstīta vēdiskā simbolika un Upanišādas, kas ir reliģiozi filozofiskas virzības komentāri vēdiskajām himnām, kā arī skaidro vēdisko rituālu jēgu, un brahmanas - grāmatas, kas sniedz vēdisko rtuālu skaidrojumu.

Vēdu autori. Vēdu iedvesmotāja un radītāja pēc senindiešu mitoloģijas bijusi dieve Sarasvati. Droši vien tieši Sarasvati-Sindhu civilizācijai var pateikties par Vēdu rašanos.
Tiek uzskatīts, ka daļu Vēdu pašrocīgi sarakstījis indiešu jūras dievs Trita. 

Līdz mūsdienām saglabājušās 4 vēdas:
      1. Rigvēda - himnu krājums.
      2. Samavēda - garīgo dziesmu krājums. Aizgūtas no "Rigvēdas," bet sakārtotas tā, kā prasa rituāls.
      3. Adžūrvēda - himnas un lūgšanas, ko lietoja upurējot.
      4. Atharvavēda - maģisko buramo un riebjamo vārdu krājums.

5. Rāmājana.
6. Mahābhārata (18 grāmatas). Autors - viedais Vjasu. Viena no grāmatām - Bhagavadgīta - tulkota latviski. Tā ir mācība par dieva augstāko personību, kuru pirms Kurukšetras kaujas (ap 900.g.pmē.) Ardžūnam izklāstīja Krišna. "Mahābharatas" iztulkošanu persiešu valodā ap 1569.gadu atbalstīja Mogolu ķēniņš Akbars, saukts par Lielo.
Vanaparvāna.
"Bhagavadgītu" iztulkoja persiešu valodā. Pārtulkojis mogolu ķēniņš Dara Šukohs. 1802.gadā Parīzē prezentēts latīņu tulkojums. Tas stipri ietekmējis Šopenhaueru un Bleiku.
"Upanišādas" - to fragmentus persiešu valodā iztulkojis mogolu ķēniņš Dara Šukohs.

Puranas.

1. Višnu Purana - 23 000 pantu
2. Naradija Purana - 25 000 pantu
3. Padma Purana - 55 000 pantu
4. Garuda Purana - 19 000 pantu
5. Varaha Purana - 18 000 pantu
6. Bhagavata Purana - 18 000 pantu18 000 pantu. 12 dziedājumu. Autors - viedais Vjasu. 2 dziedājumi tulkoti latviski.
7. Brahmanda Purana - 12 000 pantu
8. Brahmavaivarta Purana - 18 000 pantu
9. Markandeija Purana - 9 000 pantu
10. Bhavisja Purana – 14 500 pantu
11. Vamana Purana – 10 000 pantu
12. Brahma Purana – 10 000 pantu
13. Matsja Purana – 14 000 pantu
14. Kurma Purana – 17 000 pantu
15. Linga Purana – 10 000 pantu
16. Šiva Purana – 24 000 pantu
17. Skanda Purana – 81 000 pantu
18. Agi Purana – 15 400 pantu

Vēdu vecums. Indiešu leģendas apgalvo, ka viss tas radīts laikmetā, kurš bijis pirms mūsējā. Taču ar laiku lielākā daļa šo 100 000 sākotnējo pantu izrādījās zuduši vai izkropļoti, jo tos pārstāstīja mutiski no paaudzes uz paaudzi. Galu galā kāds gudrais pierakstīja atlikumu, sadalīja to četrās grāmatās un iedeva pa vienai saviem skolniekiem.
Oficiālā zinātne uzskata tās par aptuveni 4000 gadu vecām.
Tās tapušas (pierakstītas?) laikā no XII-VII gs.pmē.

Valoda. Senāko sacerējumu valoda ir kāda sena sanskrita forma. Kad XIX gs. eiropieši sāka vēdas pētīt, izrādījās, ka tās uzrakstītas senā indoeiropiešu valodā, kas ir priekštece sanskritam, grieķu un latīņu valodām – tātad pirmvalodā. 

Vēdu pētīšana. Tā sākās XIX gs. Izrādījās, ka tās uzrakstītas senā indoeiropiešu valodā, kas ir priekštece sanskritam, grieķu un latīņu valodām – tātad pirmvalodā.
Pamazām iepazīstoties ar indiešu seno literatūru, eiropieši izturējušies visai augstprātīgi, uzskatot šos tekstus par seno sacerētāju fantāzijām. Tā kā tajos bija runāts par tolaik Eiropā nesaprotamām un nezināmām lietām, tad Rietumu tulkotāji aiz neizpratnes tulkotos tekstus dažādi variēja, tā tos izmainīdami līdz nepazīšanai. 
Tikmēr paši savus tekstus sāka godā un gaismā celt arī indiešu sanskritologi. Eiropieši varēja tikai bezpalīdzīgi noskatīties uz indiešu kolēģu skrupulozo darbu. Pirmos tulkojumus no sanskrita Indijā izdeva 1968.gadā ar Svami Brahamuni Parivradžahi gādību. 1973.gadā sekoja vēl viena publikācija no Sanskrita akadēmijas Maisūrā, tajā bija arī „Vimanika Šastra” izdevums angliski bez komentāriem.   

Ko Vēdas vēsta? Tās vēsta, ka visi Dievi bija vienas ģimenes locekļi, kuri itin stipri savā starpā nesatika. 

Ir uzskats, ka vēdas veido āriešu rases īsto teogoniju. Tikmēr ufologi saskata vēdās sakarības ar mūsdienu anomālajām parādībām un saskata arī tajās liecības par paleokontaktu un dievu kariem.

Saites.
Vēdiskā mitoloģija.