Aliens

Katrīna II Lielā (1762.–1796.g.)

Vāciski - Sophie Friederike Auguste von Anhalt-Zerbst.
Vācu izcelsmes Krievijas ķeizariene no 1762.gada līdz 1796.gadam.

Radniecība. Cēlusies no vācu aristokrātu ģimenes, Anhaltes-Cerbstas princese.
Tēvs - kņazs Kristiāns Augusts, kas uzticīgi kalpojis Prūsijas karalim.
Māte – princese Juhana Elizabete. Vīrs - Pēteris III, vācietis.
Dēls - Pāvels I.

Dzīvesgājums. Dzimusi Prūsijas Štetinē (mūsdienu Ščecina Polijā) 1729.gada 21.aprīlī.

Pētera III sieva. Princeses turpmāko likteni noteica situācija Krievijas galmā. Viņu izvēlējās Elizabete Pētera meita par sievu savam dēlam troņmantniekam Pēterim III. Visai drīz viņš, domājams, ar paša laulenes līdzdalību, arī tika gāzts no troņa un nogalināts.

Apvērsuma gatavošana. Jau no Pētera III pirmajām valdīšanas dienām viņa sieva Katrīna II sāka meklēt sabiedrotos vīra atstādināšanai no varas. Laikabiedri atzīmē, ka Katrīna to darījusi nesteidzoties - viņa mācējusi vest lietas apdomīgi, gaidot piemērotu brīdi. Pamatā viņa gaidīja kamēr Pēteris III noskaņos pret sevi augstāko sabiedrību un gvardi. To gaidīt nācās tikai dažus mēnešus, jo jau pašas savas valdīšanas sākumā Pāvils III bez atlīdzības atdeva Prūsijas karalim Frīdriham II Austrumprūsiju, noslēdzot bezierunu miera līgumu Pēterpilī. Tas tika uzskatīts par nacionālo pazemojumu un noskaņoja pret imperatoru padotos, pirmām kārtām jau gvardi.
Katrīna meklēja sabiedrotos arī ārzemju diplomātu vidū, jo bija nepietiekami tikai ar gvardes virsnieku un augstāko ierēdņu atbalstu un to, ka viņas laulenis nevērīgi izturējās pret galma apvērsuma iespēju. Bez tam - bija nepieciešama nauda, kas, kā vienmēr, trūka. Tādejādi Katrīnas pietuvinātie nolēma riskēt un vērsās pēc palīdzības pie ārzemju diplomātiem, pirmāmkārtām pie francūžiem un angļiem. Jāatzīmē, ka Francija bija Krievijas sabiedrotā nesenajā Septiņgadu karā. Tikmēr Anglija atbalstīja Krievijas pretinieci Prūsiju. Franči nenoticēja Katrīnai un neiesaistījās gaidāmajos notikumos. Angļi izturējās tieši pretēji un piešķīra Katrīnai pat 100 000 rubļu prasīto 60 000 vietā, tam laikam ļoti lielu summu. Tā izturēties angļiem bija visai loģiski iemesli. Lieta tā, ka Pēteris III plānoja karu pret Dāniju Šlezvigas dēļ, bet netālu no tās atradās Hanovera, kas toreiz bija britu kroņa īpašums. Londonā bijās, ka Pētera III darbība var aizskart arī viņu valdījumā esošo provinci.
Katrīnas apvērsuma plāniem bija labvēlīgi arī tas, ka Pēteris III grasījās kopā ar gvardes pulkiem doties karagājienā uz Dāniju atņemt tiem Šlēzvigu. Karagājiena mērķi bija nesaprotami, gvardes virsnieki nevēlējās pamest Pēterpili. Pēterim III būtu nācies atcerēties iepriekšējos notikumus, kad Elizabete nāca pie varas tieši tad, kad reģente Anna ar savu galmu grasījās nosūtīt gvardi karā ar Zviedriju.
Pats Pēteris III bija informēts par sazvērestības gatavošanu - viņam par to ziņoja ne reizi vien. Tomēr viņš neveica nekādus pretpasākumus, visdrīzāk uzskatot, ka sieva nespēj pasākt neko nopietnu. Bez tam viņš arī nevēlējās vēl vairāk pret sevi noskaņot gvardi tieši pirms paša Dānijas karagājiena.
1762.gada jūlija sākumā Pēteris III atradās Pēterhofā. Uzzinājis, ka gvarde, Senāts, Sinode un Pēterpils iedzīvotāji zvērējuši uzticību Katrīnai II, viņš tā apjuka, ka neko nepasāka. Feldmaršals Minihs, kuru Pēteris III atgrieza no izsūtījuma, ieteica viņam bēgt uz Austrumprūsiju pie tās armijas, kas tur bija izvietota - tās galvgalī atgriezties Pēterpilī un izrēķināties ar sazvērniekiem. Tomēr uz to Pēteris III neizšķīrās un faktiski sagaidīja brīdi, kad, domājams, ar laulenes līdzdalību, ar gvardes palīdzību tika gāzts no troņa. Pēterhofā ieradās gvardi un arestēja Pēteri III. Pēc tam viņš tika pavadīts uz Ropšu, kur tika nogalināts. Tā beidzās imperatora Pētera III pusgadu ilgā valdīšana.
Saskaņā ar dažiem avotiem, ieradies Pēterpilī, 1762.gada galma apvērsumā aktīvu dalību ņēmis pats grāfs Senžermēns, pēc kura pie varas nāca Katrīna II Lielā. Par šo versiju liecina Brandenburgas Ansbahas markgrāfa stāstītais. Vācietis bijis liecinieks tam, ka 1760.gadā Senžermēns ticies ar Alekseju Orlovu un abi kopā tie risinājuši sarunas prom no svešām acīm.
Šo versiju apstiprinājis arī kāds vācietis savos memuāros, jo kādu laiku dienēja krievu gvardē. Reiz viņš spēlējis biljardu ar Grigoriju Orlovu, kurš, būdams krietni iereibis, stāstījis par apvērsumu un garāmejot pieminējis: "Ja nebūtu Senžermēna, nekas nebūtu noticis..."

Apvērsums. 1762.gada jūlijā Katrīna gāza savu vīru Pēteri III no troņa - tādejādi princese Sofija kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu II Lielo.
Saņēmis ziņu, ka gvarde uzstājusies pret imperatoru, ģenerālfeldmaršals Burhārds Minihs (Бурхард Миних) ieteica ķeizaram bēgt vai nu uz Kronštati, vai uz Austrumprūsiju - tur atradās Dānijas karagājienam gatavotā armija. Tādejādi Pēterim III vēl būtu iespēja saglābt troni. Taču Pēteris III šo iespēju neizmantoja un nolēma aizsargāties Pēterhofā ar holštīniešu vienības palīdzību. Tomēr dumpiniekiem viss nogāja gludi.
Cariene Katrīna II lielā uzdāvināja Gatčinu (pils vieta pie tagadējās Pēterpils) savam favorītam Grigorijam Orlovam pateicībā par apvērsumu, kas ļāva viņai nākt pie varas.

Tikai dažus mēnešus pēc nākšanas pie varas Katrīnu II pašu mēģināja gāzt no troņa neveiksmīgā galma apvērsumā - Izmailas pulka leibgvardes virsnieks Pjotrs Hruščovs (Петр Федорович Хрущов) kopā ar brāļiem Gurjeviem (братья Гурьевы). 

Valdīšanas laiks. Katrīna II valdīja tik veiksmīgi, ka pilnībā pelnījusi apzīmējumu „Lielā.” Viņu, lai gan vācieti-svešzemnieci, krievu tauta sauca par „dzimto māmiņu.” Viņa darīja visu, lai Krievijā atdzimtu krievu tradīcijas. Viņas valdīšanas laiku dēvē par „Krievijas renesansi” un Krievijas „zelta laikmetu.”
Viņas laikā tika reformēta impērijas iekšējā pārvalde.

Darbība izglītībā. Visā valstī tika atvērtas mācību iestādes, bibliotēkas, akadēmijas un tipogrāfijas. Pati imperatore sarakstīja desmitiem lugu un grāmatu par krievu vēsturi, ekonomiju, filozofiju un pedagoģiju.
Visu mūžu viņa pilnveidojās un pašizglītojās. Pārgāja no luterānisma pareizticībā, labi apguva krievu valodu un gramatiku. Visi vēsturnieki ir vienisprātis, ka tieši viņa vienīgā starp krievu cariem izcēlās ar izglītotību, prātu un garīgumu. Dīvainā kārtā viņa spēja savienot gluži vācisko pedantitāti ar krievu bezraizību.
Mazkrievijā atcēla hetmaņus, ukraiņu augstmaņus pielīdzināja tiesībās krieviem, kazakus pakāpeniski pārvērta par nometinātiem zemniekiem. Bija intensīva ierēdņu rotācija, tā tika apkarota korupcija. Skolot sāka pat meitenes, nabadzīgajiem ļaudīm izglītība bija bezmaksas.
Katrīna II sajūsminājās par franču Apgaismības laikmeta filozofiem, sarakstījās ar Voltēru, Žanu Žaku Ruso u.c. Īpaši draudzīgas attiecības viņu saistīja ar D.Didro. Daudzējādā ziņā tās sekmēja kņazs Dmitrijs Goļicins (Дмитрий Голицын), kurš tolaik bija Krievijas sūtnis Parīzē un draudzējās ar Didro. Ķeizariene nopirka no Didro viņa bibliotēku, atstājot to Parīzē un joprojām ļaujot Didro to izmantot. Tā viņa nostiprināja savu reputāciju Eiropā kā progresīva un apgaismota valdniece. Didro izjuta pateicību pret Katrīnu II, augsti vērtēja viņas labvēlību un faktiski ilgu laiku pildīja sava veida Krievijas galma kultūras aģenta lomu. Didro palīdzēja atlasīt mākslas darbus Ermitāžas kolekcijai. Tieši ar viņa pūliņiem lielā mērā tika izveidota Rietumeiropas mākslas nodaļa. Didro palīdzēja barona Kroza kolekcijas nopirkšanā, kas kļuva par Ermitāžas kolekcijas pamatu. Uz Pēterpili D.Didro bibliotēku pārveda tikai 1785.gadā, jau pēc Didro nāves.

Katrīna II un Ermitāža. Ermitāžas aizsākumi meklējami ķeizarienes Katrīnas II LIelās (1762.-1796.g.) valdīšanas laikā, kad 1764.gadā viņa sāka vākt pirmos eksponātus. Tiesa gan, tos varēja aplūkot tikai uzlūgtie viesi viņas rezidencē. Par muzeja dibināšanas datumu uzskata 1764.gada 7.decembri - Krievu pareizticīgās baznīcas kalendārā tā ir Sv.Katrīnas diena. 
Savulaik Katrīna II Lielā nopirka Prūsijas karalim Frīdriham II sagatavoto gleznu kolekciju. Vēsture tā arī nav saglabājusi šī 1764.gada darījuma summu. Tāpat nav īsti skaidrs, cik darbi galu galā nopirkti - pēc dažādiem avotiem 225 vai 317 gleznas.
Katrīna II uzturēja draudzīgas attiecības ar franču Apgaismības laikmeta filozofiem, īpaši D.Didro. Pateicībā par to, ka Katrīna II nopirka viņa bibliotēku un neliedza to turpmāk arī izmantot, viņš darbojās kā sava veida kultūras pārstāvis Parīzē. Didro palīdzēja atlasīt mākslas darbus Ermitāžas kolekcijai. Didro palīdzēja barona Kroza kolekcijas nopirkšanā, kas kļuva par Ermitāžas kolekcijas pamatu. Tieši ar viņa pūliņiem lielā mērā tika izveidota Rietumeiropas mākslas nodaļa.
Jau tajā pašā 1764.gadā Katrīna II pavēlēja sākt jaunu Ziemas pils piebūvju celtniecību. Līdz 1775.gadam uzbūvēti divi paviljoni, ko savienojušas galerijas. Tā nu tieši šai ēkā, ko saukuši par Mazo Ermitāžu, ķeizariene lika izvietot savus mākslas darbus, kuru skaits tobrīd jau sasniedzis vairākus tūkstošus. Pateicoties Katrīnas II aizrautībai mākslas priekšmetu tirgotājiem Eiropā iestājās labi laiki.
Kopumā tiek lēsts, ka līdz savas dzīves beigām Katrīna II Lielā nopirkusi apmēram 4000 vecmeistaru gleznas, 38 000 grāmatu, 10 000 zīmējumu, 16 000 medaļu un monētu, 10 000 dārgakmeņu, kā arī plašuvēstures artefaktu kolekciju, kas tika izvietoti 2 galerijās. Pateicoties savai milzīgajai mākslas darbu kolekcijai, Katrīna II Lielā izcēlās pat uz citu Eiropas monarhu fona, un daudzi viņu atklāti vai slepus apskauda.

Katrīna II un ekonomika.
Eksports Katrīnas II laikā. Katrīnas II valdīšanas laikā Krievija izrādīja panākumus ārējā tirdzniecībā. 30 gadu laikā (1760.-1790.g.) eksports no Krievijas naudas izteiksmē plielinājās gandrīz 3 reizes - no 13,9 - 39,6 miljoniem rubļu. Toreizējie miljoni atbilst simtiem miljardu šodienas rubļu. Krievijas starptautiskais ekonomiskais svars patiesi pieauga.
Krievu buru audeklu lielos daudzumos iepirka Anglija, krasi pieauga čuguna un dzelzs eksports, piecas reizes vairāk sāka izvest kokmateriālus. Tāpat auga arī maizes un linaudekla (пенькa - rupja linu šķiedra), vilnas u.c. eksports. Krievijas ostās biežāk sāka ienākt ārzemju kuģi - vairāk kā 2400 katru gadu.
Taču tā bija tikai viena medaļas puse - eksportā pilnīgi iztrūka rūpniecības preču sadaļa.
Imports Katrīnas II laikā. Praktiski visas patēriņa preces Katrīnas II laikā tika importētas no ārzemēm - līdz pat 90%. Pašā Krievijā trūka pavisam parastu mantu, piemēram, visa saražotā vadmala aizgāja armijas apmundierēšanai un stingri jo stingri to bija aizliegts pārdot vēl kam. Tomēr pat tādā gadījumā audumu trūka, jo nebija pienācīgas vadmalu ražojošo manifaktūru jaudas.
Katrīna II un valsts modernizēšana. Krievijā pilnīgi nerūpējās par jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Katrīnas II laikā pieprasījumu vēl spēja apmierināt, bet drīzi pēc viņas nāves nozarē izvērtās īsta krīze. Krievu pusmājamatniecības uzņēmumi nespēja apmierināt patērētāju vēlmes. Tieši XVIII gs. otrajā pusē Anglijā izvērsās Rūpnieciskā revolūcija. Katrīna II šai sakarā norādīja, ka "mašīnas" ("махины" - tā ķeizariene tās nosaukusi) nes lielus zaudējumus valstij, jo samazina strādājošo skaitu. Viņa ignorēja faktu, ka tas līdzējis krasi celt darba ražīgumu, visdrīzāk to vienkārši nesaprata. Tādēļ arī krievu eksporta panākumi bija ierobežoti. Katrīnas II laika varas iestādes nenovērtēja ekonomiskos procesus, kas bija sākušies Rietumvalstīs un tas kļuva par ekonomiskās atpalikšanas iemeslu - pirmajā laikā tādu spēja saskatīt tikai ļoti kompetenti un rūpīgi novērotāji.
Katrīna II un lauksaimniecība. 1765.gadā lielie zemes īpašnieki dibināja Brīvo ekonomisko biedrību, kuras mērķis bija ieviest lauksaimniecībā jaunus saimniekošanas paņēmienus, paaugstināt darba ražīgumu. Biedrība sāka darbību, izsludinot konkursa uzdevumus. Pirmais konkurss, kas notika pēc ķeizarienes Katrīnas II iniciatīvas 1766.gadā, skāra zemes īpašumu attiecības.

Katrīna II un Odesa. 1794.gadā Katrīna II ar īpašu pavēli dibināja Odesu, tādēļ odesieši viņai uzslējuši pieminekli Piejūras bulvārī. 

Katrīna II un muižniecība. Vīrs Pēteris III bija ieviesis bezprecedenta muižnieku tiesību līmeni un Katrīna II tās apstiprināja 1785.gadā ar "Muižnieku tiesību likumu" ("Жалованнaя грамотa дворянству"). Vēl vairāk, ķeizariene nebija visai apmierināta ar Pētera III manifestu un uzdeva izveidot īpašu komisiju, kas strādāja pie "tiesību likuma" vairākus gadus. 

Katrīna un bijušais kanclers Bestuževs. Jaunā ķeizariene Katrīna II atgrieza bijušo krievijas kancleru A.Bestuževu-Rjuminu Pēterpilī, viņš bija izsutīts uz vienu no savām muižām trimdā jau Elizabetes valdīšanas laikā 1759.gadā. Kādu laiku viņš ieņēma redzamu lomu Katrīnas II galmā, tomēr ne tuvu tik svarīgu, kā Elizabetes valdīšanas laikā.

Katrīna II un vakcinācija pret bakām. Labi pazīstams ir notikums, kad Katrīna II lika sevi valcinēt pret bakām kā paraugu padotajiem. Tas notika 1768.gada 23.oktobrī. Pirmo vakcinētovidū bija arī lielkņazs Pāvels (Павел Петрович) un viņa laulene lielkņaziene Marija (Мария Фёдоровна), kā arī imperatores mazbērni - Aleksandrs un Konstantīns.
Jāatceras, ka 38 gadus pirms šīs vakcinācijas no bakām mira 14 gadu vecais imperators Pēteris II. Bakas pārslimoja Katrīnas II vīrs imperators Pēteris III. Šī slimība tolaik pasaulē bija īsta nelaime, tostarp arī Krievijā. Saskaņā ar dažiem datiem bakās miruši 2/3 Kamčatkas pamatiedzīvotāju.
Vakcīnas materiāls tika paņemts no zemnieku puisēna Aleksandra Markova (Александр Марков), kura dzīve pēc šī notikuma krasi mainījās. Par dalību vakcinācijā valsts viņam piešķīra muižnieka titulu un uzvārdu - Baku Markovs (Марков-Оспенный). Šo pirmo vakcināciju vadīja angļu ārsts Tomass Dimsdeils. Lai gan pasākums norisa ārkārtīgā slepenībā, toties tā rezultāts ar pilnu jaudu tika izmantots pozitīvā propagandā. Dimsdeils tika dāsni atalgots - piešķirts barona tituls, leibmediķa nosaukums, valsts padmnieka amats un liela ikgadēja pensija - 500 mārciņas.
Katrīna II piešķīra lielu nozīmi vakcinācijai. Pēterpilī, Maskavā, Oranienbaumā, Carskojeselo, Kijevā un Irkutskā tika atvērti tā saucamie "baku nami." Imperatore izdeva pavēli par obligātu vakcinēšanos, stimulācijai tika noteikta maksa - sudraba rublis par katru vakcinēto. Nelaime tikai bija tāda, ka vienkāršajiem ļaudīm netika izskaidrota vakcinācijas nepieciešamība un bieži vien iedzīvotājus uz "baku namiem" policija stiepa ar varu. Bez tam vakcinācijas veicēju kvalifikācija bija ārkārtīgi zema - bieži bija gadījumi, kad ļaudis mira pēc vakcinācijam.
Galu galā Katrīnas II vakcinēšanas kampaņa izgāzās. Līdz pat 1917.gada Oktobra apvērsumam krievijā tā arī nebija izvērsta obligātās vakcinēšanas programma. Baku problēma tika atrisināta tikai 1936.gadā. jau PSRS. Baku uzliesmojumi PSRS mēdza gadīties arī pēc tam.

Darbība reliģijā. 1764.gadā Katrīnas II laikā veica baznīcas zemju lielākās daļas sekularizāciju Baznīcai atņemtās zemes kopa ar zemniekiem, saskaņā ar revīzijas datiem pavisam 910 866, nodeva šim nolūkam nodibinātās Ekonomijas kolēģijas ziņā un nosauca par ekonomiskajām zemēm.
1770.gadā cariene Katrīna II ieviesa reliģijas brīvību, līdz tam apspiestie religiskie strāvojumi varēja darboties legāli.
Politisku apsvērumu dēļ budistu dievību kārtā uzņemti dažkārt arī ķecerīgu (kristīgo) zemju valdnieki. Tā, piemēram, lamaistu budisti pasludinājuši Krievijas ķeizarieni Katrīnu II par bodisatvas-sievietes Daraehes hubilganu.

Katrīna II un jezuīti. 1773.gadā pāvests Klements XIV pakļāvās vadošo katolisko valstu Spānijas, Portugāles un Francijas spiedienam lik idējot jezuītu ordeni. Visai ātri ordeņa darbība tika visur apturēta, tā saglabājās tikai Krievijas impērijā, jo Katrīna II izrīkojās tieši pretēji. Krievu pareizticības apoloģēti gen nebija neko iepriecināti, taču ķeizariene skaidri lika manīt, ka nekādus iebildumus necietīs.
Tādejādi jezuītu ordenis Krievijā saglabāja savu organizāciju un īpašumus. Tie pārsvarā bija izvietoti novados, kas pārgāja krievijas i pērijas īpašūmā pēc Rečas Pospoļitas sadalīšanām.
1779.gadā Polockā tika atvērta Jezuītu ordeņa mācību iestāde - noviciāts. Romas pāvesta protestus Katrīna II ignorēja pie tam 1780.gadā to pati personīgi apmeklēja. Pati ķeizariene paskaidroja kādēļ nolēmusi patronēt ordeni - jezuīti apņēmās pakļauties monarhijai un viņu mācību iestādēs bija augsta līmeņa izglītība, kas, iespējams, varētu nākt par labu Krievijas impērijai.

 bet 1792.gadā tā tika Krievijas impērijā aizliegta.

Katrīna II un brīvmūrnieki. Brīvmūrnieku ložas Krievijā parādījās XVIII gs. 1.pusē, un 30.-70.gados bija viena no valdībai opozicionārās muižniecības organizācijas formām. Ievērojamu izplatību brīvmūrniecība guva Elizabetes valdīšanas laikā, un jau tad varas iestādes tās novēroja, jo tajās atradās daudz armijas virsnieku, kas rosināja nemieru. Lai gan nemiers nebija nopietns, masoni tika novēroti, bet nekādas represijas pret viņiem netika veiktas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ložās pārsvarā atradās aristokrāti.
Intensīva brīvmūrnieku ložu izplešanās notika Katrīnas II pirmajos valdīšanas gados. Daļēji to sekmēja ķeizarienes tēls, kas tika veidots kā apgaismības darbiniecei. Par ložām interesējās galvenokārt izglītotā muižniecība. Brīvmūrniecībai pievienojās dažādu aprindu pārstāvji gan ar reakcionāriem (I.Lopuhins, M.Ščerbatovs), gan progresīviem uzskatiem (N.Novikovs). Ja līdz Katrīnai II bija tikai dažas brīvmūrnieku ložas, tad jau pēc pāris gadiem to skaits bija mērāms vairākos desmitos. Protams, tā bija mode. Bez tam brīvmūrnieki iztēloja savu darbību kā nekaitīgu. Viens no krievu brīvmūrniecības dibinātājiem Ivans Jelagins (Иван Перфильевич Елагин) sauca to par "spēlmantiņu atvērtiem prātiem." Pati ķeizariene izsmēja brīvmūrnieku dīvainos rituālus savās komēdijās, varas iestādes tos neaiztika.
XVIII gs. beigās brīvmūrnieki pievērsās apgaismībai un filantropijai, tomēr ar laiku ķeizariene sāka izturēties pret brīvmūrniekiem aizdomīgāk. Pirmkārt, dēļ iespējamās ārzemju ietekmes. Tas pats Jelagins izprasīja atļauju atvērt Krievijā ložu vācu un angļu brīvmūrniekiem. Ar Jelagina gādību Krievijā parādījās 14 ložas, kuras sāka dēvēt viņa vārdā. 1784.gadā tās apturēja darbību uz diviem gadiem. kad to atsāka, tad saņēma pateicību no ķeizarienes, ka izvairījušies ārzemju ietekmes.
Daudz neiecietīgāk ķeizariene izturējās pret cita brīvmūrnieka - izdevēja un žurnālista Nikolaja Novikova (Николай Новиков) darbību, kas bija viens no lielākajiem krievu Apgaismības darbiniekiem. Viņa grāmatas un esejas Katrīna II ieskatīja par draudu savai valdīšanai. 1792.gadā Katrīna II brīvmūrniecību Krievijas impērijā aizliedza, N.Novikovs tika arestēts un 4 gadus pavadīja ieslodzījumā Šliselburgas cietoksnī, no kura to atpestīja tikai Pāvels I.
Pāvels I pret brīvmūrniekiem bija vienaldzīgs - ne tos paslavēja, ne norāja.

Impērijas iekarojumi. Potjomkins, Ušakovs, Suvorovs, Orlovs, Rumjancevs un Kutuzovs veiksmīgi realizēja impērijas agresīvo iekarošanas ārpolitiku.
Katrīna un Kaukāzs. 1962.gada 22.oktobrī krievu patvaldniece un vienlaikus arī vāciete Katrīna II uzrakstīja 3 īsus vārdus - "Lai tā notiek" (krieviski - Быть по сему) uz Senāta ziņojuma - "Par Mozdokas savrupienes atvēlēšanu kabardiešu apmetnei ar Mazās Kabardijas valdnieku K.Končokinu vadībā, cietokšna uzcelšanu toviet un Mozdokas pārvēršanu par rūpniecības un tirdzniecības centru" (Krievu oriģinālā - «Об отведении урочища Моздок для поселения кабардинцев во главе с владельцем Малой Кабарды К. (A.Ivanovu) Кончокиным (А.Ивановым), построении там крепости и превращении Моздока в центр распространения промышленности и торговли»). Tā ar vienu spalvas vilcienu imperatore apstiprināja Austrumčerkesijas (Kabardijas) teritorijas daļas aneksiju, ielikdama "stūrakmeni Kaukāza iekarošanai" (saskaņā ar galma vēsturnieka V.V.Potto rakstīto).
Krievijas impērija Katrīnas II valdīšanas laikā Kaukāzā iekaroja Kubaņu, Austrumgruziju, Kabardiju (Austrumčerkesija), Vladikaukāzu (Kaspijas piejūras novadu).
Katrīna II un Austrumprūsija. Pēc apvērsuma un Katrīnas II Lielās nākšanas pie varas viņa nemainīja sava lauleņa Pētera III lēmumu bez atlīdzības atdot Austrumprūsiju Frīdriham II. Formāli Austrumprūsija tika atgriezta Frīdriham II tieši Katrīnas II valdīšanas laikā, kad to pameta krievu karaspēks. Tādejādi Krievijas impērija atteicās ni iekarojumiem smagā Septiņgadu kara laikā.
Kari pret turkiem. Katrīnas II valdīšanas laikā norisinājās divi kari ar turkiem - 1768.-1774.g. un 1787.-1791.g., kuru rezultātā nodrošināja pieeju Melnajai jūrai (iekaroja Melnās jūras piekrasti) un pievienoja impērijai Krimu, pakļaujot Krimas hanisti. Pati Katrīna II apmeklēja iekaroto Tauridu (Krimu) personīgi - tam par godu izkalta medaļa.
Polijas dalīšanas. Bez tam viņas valdīšanas laikā notika arī trīs Polijas dalīšanas - tākrievi ieguva Rečas Pospoļitas daļu ar Baltkrieviju un Rietumukrainu.
Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Krimas un Kazahijas Turgajas apgabala okupācija, gubernatoru nozīmēšana un armijas kontingentu izvietošana no jauna okupētajās teritorijās, kā arī Kilijas, Tulčas un Isakačas okupēšana Rumānijas Piejūras novados. Tā Krievija pārtapa Austreņa Eiropas un Sibīrijas impērijā.
Katrīna II iedibināja Sv.Jura ordeni.

Katrīna II un Saltičiha.  Par muižnieces Saltičihas sadistiskajiem noziegumiem zināja ilgus gadus, tomēr viņu nesodīja. Saltikovas zemnieki sūdzējās, tomēr ne Elizabetes ne Pētera III valdīšanas laikā lieta līdz izmeklēšanai tā arī nenonāca. Iemesls - augsti stāvošu radinieku aizbildniecība. Saltičiha bagātīgi arī deva kukuļus ierēdņiem. Izmeklēšana sākās tikai 1762.gadā, kad tronī kāpa Katrīna II. Diviem Saltičihas zemniekiem, kuru sievas bija nomocītas līdz nāvei, izdevās iesniegt sūdzību ķeizarienei. Katrīna II nolēma ar šo piemēru parādīt, ka nelikumības viņas valstī izmeklēs neskatoties uz ļaundaru stāvokli sabiedrībā. Pēc 6 gadu izmeklēšanas Senāts atzina tās vainu, bet sodu atstāja izvēlēties Katrīnai II. Tā 4 reizes mainīja izvēlēto sodu no nāvessoda sākumā līdz mūža ieslodzījumam beigās. Saltičiha tā arī pavadīja 33 gadus ieslodzījumā un mira 1801.gada 9.decembrī.

Darbi.
"Vēsturiskais priekšstats no Rūrika dzīves." ("Историческое представление из жизни Рюрика") Luga. Pati Katrīna II atzina, ka viņas luga neguva ievērību un to neuzveda teātros. Lugā attēlots Vadims Drosmīgais, kas uzdots par Rūrika brālēnu - jāatceras, ka nav zināma šādas vēsturiskas personas patiesa eksistence. Tie, kas vēlāk tomēr pievērsa uzmanību ķeizarienes sarakstītajai lugai, stipri romantizēja mītisko Vadimu Drosmīgo. 

Katrīna II un Latvija. Kad Katrīna II kļuva par carieni, tā 1763.gadā Ernstu Johanu Bīronu atbrīvoja no trimdas Jaroslavļā un atkal iecēla Kurzemes-Zemgales hercoga amatā, kura viņš netraucēti novaldīja vēl 7 gadus un 1770.gadā nodeva troni savam dēlam Pēterim Bīronam.
Ķeizariene braukusi cauri Latvijas teritorijai uz/no (???) Pēterpili un nakšņojusi Valmiermuižas pils greznajos apartamentos.
Kad 1770.gadā ķeizariene ieviesa reliģijas brīvību, tad Vidzemē atkal no jauna varēja darboties hernhūtieši.

Nāve. Katrīna II mira 1796.gada 6.novembrī no infarkta.

Katrīnas spoks. Gadu pirms tās nāves sargkareivis esot novērojis tās spoku, kas ielavījies troņa zālē.  

Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Odesā. Kā pilsētas dibinātājai tai vēsturiskajā pilsētas centrā Piejūras bulvārī, Katrīnas laukumā uzsliets piemineklis. Pieminekļa oficiālais nosaukums ie "Pieminēklis Odesas dibinātājiem," bet neoficiālais - "Pieminēklis Katrīnai un viņas mīļākajiem," jo pie imperatores kājām ir admirāļa Hosē de Ribasa, inženiera Fransuā de Volāna, kņazu Grigorija Potjomkina un Platona Zubova figūras. 
Piemineklis tika uzsliets 1900.gadā.Pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā to nojauca. Bronzas figūru atliekas tika glabātas pilsētas novadpētniecības muzejā. 2007.gadā laukuma restauracijas laikā pieminēkli atjaunoja iepriekšējā vietā. 15 gadus ilga prasības tiesās, kas vērsās pret pieminēkļa atjaunošanu. 2017.gadā Odesas Piejūras rajona tiesa atzina par nelikumīgu Odesas izpildkomitejas lēmumu par pieminekļa atjaunošanu. Tomēr 2019.gadā Ukrainas Augstākā tiesa atstāja pieminēkli tā vietā.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).