Desmit slepeni ieroči, kurus attīstīja hitleriskā Vācija

Detaļas: Publicēts 28 Augusts 2017; Autors Aliens.lv; 3541 skatījumi

Laikā, kad kļuva aizvien saprotamāks, ka II Pasaules karu, visticamāk, Vācija zaudēs, Ādolfa Hitlera labākie zinātnieki un inženieri tika iesaistīti izmisīgā cīņā, lai radītu vēl neredzētus ieročus.

Protams, var tikai minēt, kas notiktu ja nacistiem būtu izdevies īstenot plānus par militāro tehnoloģiju attīstību, taču, izrādās, viena no fīrera vājībām bijusi arī spēcīgas aizsardzības sistēmas, kuras tika būvētas vai vismaz iecerētas okupētajās teritorijās. Ar tām varēs iepazīties dokumentālo raidījumu cikla “Nacistu megastruktūras” jaunajā, 4.sezonā, kas no 28.augusta skatāms „National Geographic.” Raidījumos ar datorsimulāciju, vēsturisko notikumu rekonstrukciju un retu arhīvu materiālu palīdzību atklāsies ļoti personiski stāsti par vīriem, kuri izgudroja, būvēja un pārvaldīja Hitlera šausminošos ieročus.

Bet pirms tam „National Geographic” ir apkopojis informāciju par desmit dīvainiem un slepeniem ieročiem, ar kuru palīdzību nacisti kara laikā cerēja noturēt pārspēku.

Aviobumba „Fritz X”
Daudzi „Fritz X” uzskata par modernu „gudro” bumbu. Radio vadāmā aviācijas bumba, kuru var uzskatīt arī par pasaulē pirmo augsti precīzu vadāmo bumbu, kas kaujā spēja nogremdēt kuģi. Lai nomērķētu uz karakuģiem un smagajiem kreiseriem, „Fritz X” tika virzīts ar radio vadāmu sviru. Kaut arī tikai bumbu spēja izmantot vien dažas vienības, „Fritz X” izrādījās ļoti veiksmīgs ierocis, kas nogremdēja itāļu karakuģi „Roma," ASV vieglo kreiseri „Savannah,” karalisko spēku kuģi „HMS Uganda” un vairākus tirdzniecības kuģus.

Lielgabals „LielaisGustavs”
Zināms arī kā Schwerer Gustav „Lielais Gustavs” ir pasaules vēsturē vislielākais lielgabals, kāds jelkad ir uzbūvēts. „Lielais Gustavs” tika būvēts 1930.gadu otrajā pusē ar vienīgo mērķi - iznīcināt galvenos Francijas Mažino līnijas fortus. Pilnībā samontēts lielgabals svēra aptuveni 1350 tonnas, lodes svēra aptuveni 7 tonnas, savukārt tā precizitāte bija aptuveni 45 kilometru rādiusā. Kaut arī „LielaisGustavs” bija visvarens, tas bija ļoti nepraktisks. Bija nepieciešamas trīs dienas un 250 vīru, lai to sagatavotu darbam, turklāt vēl bija nepieciešami 2500 vīru, kas sagatavotu tam nepieciešamās sliedes. Tādēļ tika izgatavoti tikai divi vai trīs šādi ieroči (otrais tika nodēvēts par „Doru”), tie arī nepiedalījās cīņās pret sabiedrotajiem.

Bumbvedējs „Horten Ho 229”
„Horten Ho 229” ir zināms kā pasaulē pirmais „neredzamais bumbvedējs.” Kaujas lidmašīnas prototips tika izveidots, atbildot uz Hermaņa Gēringa aicinājumu izveidot vieglākus bumbvedējus kā pirmos, kuri izmanto tīru vēja spēku un kurus darbina reaktīvie dzinēji. Ar slepenām tehnoloģijām aprīkotajam „Horten Ho 229" bija slaidas, plānas formas ar fiksētiem spārniem, kas to padarīja grūtāk atklājamu un izsekojamu ar radariem. Taču neskatoties uz veiksmīgiem testa lidojumiem, lidaparātam neizdevās ietekmēt reālu kaujas gaitu 1944.gadā. Pēc kara vienīgo izdzīvojušais prototips tika testēts ASV un izmantots kā paraugs turpmākajiem neredzamajiem bumbvedējiem.

Lielgabals V-3
Lielgabals V-3 (Vergeltungswaffe 3) bija daudzlādiņu superierocis, kuru nacisti izstrādāja II Pasaules kara gados. Tā bija daļa no projekta „Atriebības ierocis,” kuru kontrolēja personīgi pats Hitlers. V-3 bija izmantoti cietās raķešu degvielas pastiprinātāji, kas bija novietoti gareniski gar tvertnēm, lai mazinātu sprādzienbīstamību. 1944.gadā notikušajos izmēģinājumos V-3 sasniedza šaušanas attālumu līdz pat 80 kilometriem. Divi ieroči, kas tika uzbūvēti, bija paredzēti Londonas bombardēšanai no nacistu bunkuriem Padekalē reģionā Ziemeļfrancijā, taču sabiedroto aviouzlidojumu laikā tiek tika padarīti nelietojami.

Daļēji orbitālais bumbvedējs"Sudraba putns"
„Silbervogel,” ko dēvē arī par vācu "sudraba putnu," bija ar šķidro rakešu degvielu darbināms daļēji orbitāls bumbvedējs, ko nacisti sāka ražot 30.gadu beigās. To bija paredzēts izmantot ļoti tāliem lidojumiem, piemēram, lai no Vācijas uz Ņujorku nogādātu 3600 kilogramus bumbu. Unikālā novērošanas sistēma padarīja bumbvedēju neatklājamu un nenotriecamu, tika pat uzskatīts, ka uz tā bāzes varētu veidot spiegošanas satelītu. Kaut arī „Silbervogel” līdzinājās superierocim, tomēr tas bija daudzējādā ziņā bija apsteidzis laiku. Tehnisko problēmu dēļ prototipa izmēģinājumi nebija veiksmīgi, tādēļ 1942.gadā nacisti projektu apturēja un novirzīja līdzekļus citiem ieročiem.

Raķete V-2
Raķetes V-2 izmēģinājumi sākās jau 30.gados, taču tie nebija veiksmīgi līdz pat 1942.gadam. Tiek runāts, ka šajā laikā Ādolfs Hitlers nav bijis ieinteresēts par tās attīstību, sakot, ka tā ir tikai „artilērijas šāviņš ar lielāku diapazonu un dārgākām izmaksām.” Taču patiesībā to var nodēvēt par pasaulē pirmo vadāmā tāla darbības rādiusa ballistiskā raķete. Pēc palaišanas tā sešas jūdzes lidoja vertikāli, pēc tam turpināja lokveida kustību, pēc vajadzības atslēdzot degvielas padevi, tā bija nepārtverama, ja vien iepriekš nebija zināms paredzētais mērķis. Maksimālais ātrums - apmēram 6000 km/st., lidojuma augstums - 100 kilometru, tālums - 320 kilometru. Londonas apšaužu laikā V-2 nogalināja apmēram 10 000 cilvēku.

Tanks „Landkreuzer P. 1000 Ratte”
„Landkreuzer P. 1000 Ratte” ir viens no smagākajiem tankiem, kuri jebkad ir projektēti nacistiskajā Vācijā. Supertanka plānotais svars bija 1000 tonnas, tas bija aprīkots ar lielgabaliem, kas iepriekš bija redzēti vien uz kara kuģiem. Taču savu izmēru dēļ tanks bija ļoti nepraktisks, tas pārvietojoties varēja sabrucināt tiltus un ceļus. Tā maksimālais ātrums bija plānots vien līdz 40 km/st., kas padarīja tanku bezjēdzīgu, lēnu un viegli ievainojamu no gaisa. Tādēļ šis projekts realizēts netika.

Pašstaigājošā mīna „Goliāts”
Savā būtībā pašstaigājošā mīna „Goliath” bija nāvējoša nacistu versija par attālināti vadāmām rotaļu mašīnām. Vācieši to radīja, iedvesmojoties no Francijā radītām miniatūrām pašstaigājošām mašīnām. Pirmie veiksmīgie testi notika 1942.gadā. Attālināti kontrolējamā spridzināšanas mašīna bija pilnībā bruņota, aprīkota ar 60 līdz 100 kilogramiem ļoti jutīgu sprāgstvielu un bija paredzēta tanku spridzināšanai, kājnieku iznīcināšanai, kā arī ēku un tiltu sagraušanai. Tika saražoti 7564 „Goliāti,” taču tie izrādījās pārāk dārgi vienreizējai lietošanai, turklāt to bija jākontrolē ar sviru, kas bija savienota ar garu trīsvijumu vadu.

Skaņas lielgabals
Iespējams, ideja par skaņas lielgabalu var šķist nākusi no zinātniskās fantastikas, taču šāds ierocis ir ļoti reāls. 40.gados nacisti izstrādāja skaņas lielgabalu, kas varēja cilvēku burtiski izkratīt no iekšpuses. Izmantojot metāna gāzes dedzināšanas kameras un divus lielus paraboliskus atstarotājus, tika konstatēts, ka skaņas lielgabals var izraisīt vertigo un sliktu dūšu kā sekas vidusauss kauliņu un iekšējās auss šķidruma vibrācijām. Lietojot to 200 metru attālumā, infraskaņas viļņi varēja vairākkārt saspiest un atlaist orgānu audus un šķidrumus, kas varēja beigties ar pašaizdegšanos. Par laimi, skaņas lielgabali nekad netika testēti kaujās, jo izrādījās, ka lielā sistēma nav aizsargājama pret ienaidnieka apšaudēm.

Triecienšautene „Sturmgewehr 44”
Daudzi uzskata, ka „Sturmgewehr 44” ir bijusi pasaulē pirmā modernā triecienšautene. Tas bija unikāls selektīvas uguns ierocis, kas apvienoja karabīnes un automātiskās šautenes labākās īpašības. StG44 bija arī papildaprīkojums „Zielgerät 1229,” infrasarkanais tēmeklis, kas ļāva kājniekiem un snaiperiem precīzi šaut arī naktīs. Taču neskatoties uz piemēroto dizainu un efektivitāti, kaujas laukā šie ieroči nokļuva pārāk vēlu, lai nopietni ietekmētu kara gaitu. Pēc kara triecienšauteņu ideju pārņēma vairākas valstis, tostarp PSRS, ASV un Argentīna.

Nepalaid garām raidījumu cikla “Nacistu megastruktūras” jaunās, 4.sezonas sērijas “National Geographic” pirmdienās, no 28.augusta plkst. 21:00!