Sektas, kristiešu
Secta - "skola" (latīņu val.).
Kristietībā sektas radās jau Romas impērijā, kad šī reliģija kļuva par valsts reliģiju. Nošķiroties no valdošajiem reliģiskajiem virzieniem, sektas ieviesa dažas izmaiņas atsevišķu Bībeles dogmu tulkojumā un kulta organizācijā, atstājot nemainīgus reliģiskā pasaules uzskata vispārējos pamatus.
Atteikdamies no dažām acīm redzami novecojušām, savu laiku pārdzīvojušām ceremonijām, ko kristietība pārņēmusi no pagānu reliģijām (svētbilžu un krustu pielūgšana, zīdaiņu kristīšana, miroņu apstāvēšana u.c.), sektanti cenšas toties saglabāt pašu galveno reliģijā - ticību Dievam un pašu galveno kristietībā - ticību Kristus pestītāja misijai un līdz ar to nosargāt arī reliģisko morāli.
Kristīgo sektantu ticības mācību galvenās tēzes ne ar ko neatšķiras no pasaules uzskata, ko sniedz katoļu vai pareizticīgā baznīca. Šo mācību pamatā ir akla ticība Dieva visvarenībai, cilvēka bezspēcībai, viņa grācīgumam un vainai Dieva priekšā.
Atšķirības pašu sektu starpā ir tik neievērojamas, ka, ja kāda sektas loceklis pārietu uz citu sektu, tad vairumā gadījumu viņam neko nevajadzētu mainīt savos uzskatos un uzvedībā.
Sektanti izrāda daudz lielāku izveicību jaunu biedru piesaistē. Viņi ar potenciālajiem sektantiem nodarbojas individuāli, grūtā materiālā stāvoklī nonākušos piesaista ar materiālo palīdzību.
Adamīti.
Adventisti.
Anabaptisti.
Baptisti.
Duhobori.
Hlisti.
Jehovas liecinieki.
Kristīgā zinātne.
Kvēkeri.
Menonīti.
Molokāņi.
Pentakosti.
Skopci.
Preizticīgo sektas.
Ēnohieši.
Iļjinieši.
Illidorieši.
Imjaslavieši.
Inokentieši.
Īsteni pareizticīgie kristieši.
Joanīti.
