Anabaptisms, anabaptisti
"Pārkristītie."
Protestantu sekta, kas XVI gs. sākumā radusies vācu pilsētas Cvikavas amatnieku vidū.
Tā pārstāvēja tautas reformāciju. Anabaptisti prasīja, lai kristīšana notiktu brieduma gados, jo bērni neesot spējīgi uzņemties atbildību, ko uzliek kristīšanas sakraments.
Tomasa Mincera (1490.-1525.g.) ietekmē šī sekta izgāja no sektantisko ideju šaurā loka un sāka plaši propagandēt reformāciju tā, kā to saprot tauta, t.i. par reformācijas uzdevumu tā uzskaitīja nevis kārtējās reliģiskās dogmas nodibināšanu, bet tuva sociāli ekonomiskā apvērsuma pasludināšanu, pie kam šis apvērsums jāizdara zemnieku un pilsētas trūcīgo iedzīvotāju masām.
Mincers uzsāka varonīgu mēģinājumu apvienot visus sacelšanās dalībnieku spēkus uz revolucionārās taktikas pamatiem - tas bija Vācijā Lielā zemnieku kara punkts. Ar nemiernieku sakāvi Frankhauzenas nometnē un Mincera sodīšanu ar nāvi 1525.gada 25.maijā nebeidzās tautas reformācija.
1533.gadā Minsteres pilsētā Nīderlandes tuvumā varu sagrāba anabaptisti. 14 mēnešus viņi aizsargāja savu draudzi, kurā bija sperti pirmie soļi uz sociālās vienlīdzības sasniegšanu. Draudze tika iznīcināta un tās vadītāji pēc nežēlīgas spīdzināšanas sodīti ar nāvi. Vēlāk anabaptisti sāka sludināt apvērsumu miera ceļā un nepretošanos ļaunumam ar varu.
Anabaptistus vajājuši gan katoļi, gan luterāņi, gan kalvinisti, gan anglikāņi. Arī pareizticība izturējusies naidīgi pret anabaptistiem.
Par anabaptistu sekotājiem Nīderlandē kļuva menonīti, kas nosaukti pēc sektas dibinātāja Meno Simonsa (1496.-1561.g.) vārda. Uz anabaptisma un citu ķecerību bāzes nodibinājās arī kvēkeru sekta Anglijā XVII gs. beigās.
Saites.
Kristiešu sektas.
