Adventisms, adventisti
No latīņu vārda adventus – „atnākšana.”
Protestantisma konfesija, kas sludina Kristus otro atnākšanu, dieva tūkstošgadu valsti un pastaro tiesu.
~2,5 miljoni (1975.g.).
Vēsture. Adventisms radās ASV XIX gs. 30.gados ekonomiskās grūtībās nonākušajā vidusslānī. To dibinājis amerikāņu baptists V.Millers, kas no 1831.gada sludināja, ka Kristus un pasaules gals atnāks 1843.-1844.gados. V.Millers savu uzskatu pamatoja uz Daniela grāmatas pravietojumu (8., 14.) burtisku iztulkojumu - pēc viņa aplēsēm tā diena būs 1843.gada 21.marts. Viņa piekritēji izstājās no baptistu draudzēm, pameta savas nodarbes, pārdeva zemes un īpašumus, izdalīja naudu un mantu, gatavodamies šim notikumam. Protams, ka nekas no šiem pareģojumiem nepiepildījās ne 1843., ne arī 1844.gadā. Tāpēc daudzi cilvēki pameta viņu kā krāpnieku, bet 1845.gadā V.Milleru izslēdza no baptistu draudzes.
XIX gs 80. un 90.gados adventistu draudzes parādījās vācu kolonistu vidū Ukrainā. Adventismu izplatīja vācu un amerikāņu misionāri.
Ķeizariskajā Krievijā adventistu misionāri visiem līdzekļiem atbalstīja patvaldību un muižniecību, cīnījās pret progresu un zinātni. Pēc lielinieku sarīkotā Oktobra apvērsuma 1917.gadā adventisti ilgi neatzina padomju iekārtu, sabotēja tās pasākumus, pilsoņu karā nostājās baltgvardu un interventun pusē, biedēdami ticīgos ar drīzu pasaules galu. Jo sevišķi šī darbība pastiprinājās kolektvizācijas laikā.
1946.gadā radās jauns adventisma virziens, ko nodibināja Helēna Vaita un viņas vīrs Dž.Vaits. Helēnai Vaitai it kā sapnī bijusi "parādība par sestdienu," kuras laikā viņa esot redzējusi Dievu, kas licis nodot savus norādījumus visiem ticīgajiem.
Mūsdienu adventisms galvenokart ir septītās dienas adventisti.
No adventistiem atšķēlusies viena no mūsdienu visreakcionārākajām kristiešu sektām - "Jahves liecinieki."
Ticības mācība. Galvenais sektas mācībā ir ticība drīzai Kristus otrai atnākšanai.
H.Vaitas "parādība" arī noteica septītās dienas adventisma virziena, kas vēlāk kļuva visizplatītākais, īpatnības:
1. "Norādījums" par sestdienas svinēšanu.
2. Trīs tā saucamās vēstis no Jāņa parādīšanās grāmatas 14.nodaļas.
Pirmā vēsts - tā ir par Pastarās dienas tuvumu. Šīs "vēsts" tulkojums sektas pastāvēšanas laikā mainījies desmitiem reižu, un tas radījis vairākus šīs sektas virzienus: tūkstošgadu adventistus, nākošā gadsimta adventistus utt. Agrāk par Pastarās tiesas tuvošanās pazīmēm adventisti uzskatīja Saules un Mēness aptumsumus, meteoru krišanu un zemestrīces. Zinātnes plašā izplatība ļoti drīz atņēma adventistiem iespēju spekulēt ar šīm dabas parādībām. Tagad adventisti arvien biežāk pievēršas sabiedriskās dzīves parādībām, par drīza pasaules gala pazīmēm pasludinādami ateisma pieaugšanu, zinātnes iz[latību, "kristīgās baznīcas lielo atkāpšanos" no svētajiem rakstiem, tikumības pagrimumu, bailes no atomkara un kariem vispār.
Otra vēsts - Bībeles pravietojums par "Bābeles (Romas!) krišanu," ko adventisti iztulko kā visu to baznīcu un sektu krišanu, kuras it kā novērsušās no Dieva baušļiem, un par īsto "Dieva bērnu" - adventistu nākšanu viņu vietā.
Trešā vēsts - uzdevuma adventistiem sludināt "Dieva baušļus un Jēzus ticību," neraugoties uz visām "viltus kristietības" veiktajām vajāšanām.
3. Norādījums uz cilvēka dvēseles nemirstīgumu. Katoļi, pareizticīgie, baptisti un citi kristietības virzieni un sektas, kā zināms, atzīst dvēseles nemirstību. Turpretī adventisti, pētot Bībeli, saskaitījuši, ka tajā 853 reizes runāts par cilvēka dvēseli, bet nav ne vārda par tās nemirstību. par vienu no viņu ticības mācības galvenajām tēzēm kļuvis apgalvojums, ka nemirtību iegūšot tikai adventiti, bet "nešķīstie" (t.i. neadventisti) tikšot iznīcināti uz visiem laikiem. Šo "norādījumu" dažādi adventisma novirzieni tulko dažādi. Tā adventisti evaņģēlisti, noliedzot ticību dvēseles mirstīgumam, tic, ka pēc Pastardienas celšoties augšām un iegūšot nemirstību vispirms svētie, bet pēc tam visi pārējie. Viņi uzskata, ka pēc augšāmcelšanās grēcinieki nokļūšot ellē. Atšķirībā no adventistiem evaņģēlistiem adventisti kristieši uzskata, ka pēc Pastardienas grēcinieku miesas tikšot iznīcinātas uz visiem likiem. Viņi domā, ka mūžīgā dzīve pat ellē esot tik augsta balva, ka grēcinieki neesot tās cienīgi. "Dzīves un pastardienas biedrības" adventisti uzskata, ka ļauni cilvēki vienkārši aizmieg uz mūžiem, lai vairs nekad nemostos no mūžīgā miega.
Mūsu dienās adventisti vairs precīzi nenorāda Kristus atnākšanas datumu, bet apgalvo, ka tas esot tuvu un neviens nezinot "to dienu un to stundu."
4. "Norādījums" uz t.s. "sanitāro reformu" - aizliegumu lietot pārtikā vairākus produktus - cūkgaļu, dažas zivju sugas, dzīvnieku taukus, kafiju, kakao, alkoholiskos dzērienus, vairāku veidu zāles, aizliegumu smēķēt tabaku, opiju utt.
Adventisma dogmatikā īpaši dominē eshaltoloģija.
Līdzība ar baptismu. Visos pārējos jautājumos adventistu ticība maz atšķiras no baptisma. Tāpat kā baptisti, viņi tic, ka Bībele ir Dieva inspirēta, un visu savu morāli pamato ar Mozus baušļiem. Adventisti tic trīsvienīgam Dievam, tuvai Kristus atnāksanai un Pastarai tiesai, savai nākamajai nemirstībai un "nešķīsto galīgai iznīcināšanai."
Viņi atzīst šādus rituālus: kristību, iegremdējot ūdenī, kāju mazgāšanu, Tā Kunga vakarēdienu. Tomēr adventisti neatzīst svētbildes, relikvijas, svētos aizgādņus, krusta zīmi, liturģiju, garīdznieku tērpus un baznīcslāvu valodu dievkalpojumos.
Adventistu baznīcas struktūra. Tās struktūra un pat nosaukumi aizgūti no amerikāņu armijas. Draudzes veido "vienības" ar "izpildu komitejām" priekšgalā. "Vienības" veido "ūnijas." No "ūnijām" sastāv "divizioni." Piemēram, savulaik Padomju Savienības adventisti tika uzskatīti par "divizionu," un tiem bija savs centrs - Vissavienības septītās dienas adventistu padome.
Adventistu vispasaules centrs atrodas ASV.
Adventistu ceremoniāls. Mūsdienu adventisms galvenokart ir septītās dienas adventisti. Lūgšanu sapulcēs būtībā notirk svētā vakarēdiena baudīšana: visi sapulces dalībnieki apēd maizes kumosiņus, ko izdala diakons, un uzdzer vīnu no kopēja kausa. Pēc tam visi skūpstās cits ar citu. Atšķirībā no baptistiem adventisti pirms šīs ceremonijas mazgā viens otram kājas.
Gavēņi adventistiem nav reglamentēti, viņi gavē pēc vēlēšanās. Adventisti lūgsanu sapulcēs lasa Bībeli un sprediķus, dzied himnas no "Ciānas psalmu" krājuma.Dievu tie lūdz tāpat kā baptisti, improvizēdami lūgšanas ar visvisādiem lūgumiem Dievam.
Adventistiem obligāta ir "desmitā tiesa" - 1/10 daļas ienākumu atdošana draudzei.
Adventisms Latvijā. Latvijā advent isms parādījās XIX gs. beigās, pirmā draudze nodibinājās Rīgā 1896.gadā. Ticīgo skaits īpaši pieauga ekonomiskās krīzes laikā 1929.-1933.gados.
Septītās dienas adventisms. Visplašāk izplatītais novirziens - septītās dienas adventisms (radies 1844.g.) atzīst amerikāņu pareģes E.Vaitas autoritāti, svin sestdienu.
1863.gadā tika nodibināta Septītās dienas adventistu ģenerālā konference.
Septītās dienas adventisti darbojas 190 valstīs - galvenokārt ASV, Kongo, Brazīlijā, Vācijā. Vadošais orgāns - Ģenerālkonference (Vispasaules baznīcu padomes locekle) atrodas Vašingtonā (ASV).
Citi adventisma novirzieni - adventisti reformisti (sastopami Moldāvijā un Ukrainas rieteņu apgabalos), evaņģēlisti, kristieši, ir nelieli.
Adventistu-reformistu sekta. Tā radusies 1914.gadā, kad notika šķelšanās adventistu draudzēs sakarā ar izmisuma un baiļu uzplūdiem sīkburžuāzijā, sākoties I Pasaules karam. reformisti izvirzīja prasību, lai precīzi un bez ierunām tiktu pildītas ceremonijas un jo sevišķi svinēta sestdiena. Viņi prasīja obligāti atteikties no karadienesta, kategoriski aizliedza valkāt greznus tērpus, rotas, īsus svārkus. Vārdu sakot, aizliedza visu, "kas izsauc cilvēciskas iegribas," - arī visādas izrādes, aizliedza lasīt daiļliteratūru. Prasīja precīzi ievērot desmito tiesu, attiecinot to uz draudzes locekļu visu mantu un visiem ienākumiem.
Reformistiem nav lūgšanu namu, un viņi notur galvenokārt individuālas pārrunas tirgos, parkos, ēdnīcās, veikalos u.tml. Viņi atsakās dienēt armijā, piedalīties vēlēšanās vai sabiedriskajā dzīvē kā citādi.
Saites.
Kristietības konfesijas.
Kristietība.
