Aliens

Sulla un satīrs

Nezināmā pētniekiem allažiņ ir likušās interesantas daudzu seno hroniku epizodes, kurās senie autori aprakstījuši lietas vai parādības, kurām tobrīd nav bijis izskaidrojuma. Daļa no mūsdienu ufoloģiskajā literatūrā minētajām seno hroniku epizodēm patiesi ir atrodamas senajos rakstos, taču mēdz gadīties arī tā, ka mūsdienu autori šos notikumus ir izdomājuši paši vai arī pārpublicējuši savos darbos kāda cita izdomātus notikumus. Falsifikatori saprot, ka reti kuram lasītājam pietiks pacietības atrast pirmavotu un noskaidrot patiesību.

Viens no tādiem autoriem, uz kuru visai bieži mēdz atsaukties anomālo lietu pētnieki, ir romiešu vēsturnieks Plūtarhs. Aliens.lv ieinteresēja kāda epizode no vēsturnieka biogrāfiskā dzīves apraksta, kas veltīts Senās Romas pirmajam diktatoram Sullam -  tam esot priekšā stādīts notverts aizsnaudies satīrs.

Un patiesi, šī notikuma atainojums Plūtarha darbā ir atrodams. 

Konsuls Sulla 87.g.pmē. atradās Ilīrijā pie Apolonijas (Tirēnu jūras austreņu krastā), kur vāca karaspēku un gatavojās pārcelties uz Itāliju, lai turpinātu cīņu ar Marciju un tā piekritējiem. Plūtarhs no saviem "Paralēlās dzīves aprakstiem" Sullas biogrāfijas XXVII nodaļas pašā sākumā raksta:

„Bet SULLA [kopā ar karaspēku], nokāpis pie jūras caur Tesāliju un Maķedoniju, gatavojās tūkstoš divi simti kuģos pārcelties no Dirahijas uz Brundiziju. Netāļu no Dirahijas atrodas Apolonija, bet tai blakus Nimfeja – svēta vieta, kur kalnos, starp mežu un pļavu zaļumiem, deg nedziestošas uguns avoti. Stāsta, ka šeit noķēruši snaudošu satīru, kādus attēlo tēlnieki un mākslinieki. To atveduši pie Sullas un, pieaicinājuši daudzskaitlīgus tulkus, ņēmušies prašņāt, kas viņš tāds. Taču tas neesot izdvesis neko saprotamu, bet tikai izdevis parupju brēcienu, kas visvairāk atgādinājis ko vidēju starp zirga zviegšanu un kazas blēšanu. Pārbiedētais Sulla pavēlējis padzīt to prom no acīm.”

Droši vien Sulla nav bijis iepriecināts ar dīvaino tikšanos, jo, pazīstot tā laika ieražu it visā meklēt "augstāko spēku gribu" to varētu iztulkot kā ļaunu zīmi militārai kampaņai Itālijā. Tomēr izcelšanās Itālijas rieteņu piekrastē pēc tikšanās ar satīru noritēja gludi, pirmās kaujas vinnētas, to rezultātā arī Roma ieņemta. Un galu galā sanāca pirmais Romas diktators kopš republikas laikiem.

Tā nu sanāk, ka Sulla uz nabaga āžveidīgo un nesaprātīgo satīru apvainoties nevar.

Satīri sengrieķu mitoloģijā bijuši dabas gari, lidzīgi un gandrīz vai analogi silvāniem, kas abi tika attēloti ar āža vai zirga kāju. Ko jums tas atgādina? Pareizi – mūsu pašu pasaku velnu!

Domājams, tieši tā arī tas būs noticis. Ķeltu viduslaiku folklorā satīriem līdzīgi tēloja fejas – ir saglabājušās tādas viduslaiku gravīras. Ņemot vērā plašo feju stāstu izplatību, viduslaiku baznīcai ar šiem "māņiem" kaut kas bija jādara, un tā iekļāva šo tēlu savā kristīgajā mitoloģijā, to padarot par Velnu. Temats, kas noteikti būtu padziļinātas izpētes vērts.

Tā nu Plūtarha rakstos saglabājies šā neparastā notikuma apraksts mums par izbrīnu un neizpratni. Bet ja nu kas tāds patiesi noticis?

Katrā ziņā liecības par satiktiem dažnedažādiem dīvainiem radījumiem nerimstas līdz pat šodienai. Mūsdienu anomālisti šo Plūtarha aprakstīto notikumu ar satīru atbilstoši pieņemtajai klasifikācijai noteiktu kā 3.pakāpes tuvo kontaktu. 

Augšējais attēls: III gs. beigu II gs. sākuma pmē. marmora statuja, kas pazīstama ar nosaukumu Barberīni fauns jeb piedzēries satīrs. Avots: wikimedia.org.