Satīri
Sengrieķu mitoloģijā auglības dēmoni, meža gari, kas kopā ar silēniem bija Dionīsa svītā.
Tās ir teriantropas būtnes, līdzinās spalvām apaugušiem cilvēkiem, garmataini un bārdaini, ar dzīvnieku nagiem pie kājām (kazu vai zirgu), ar zirgu astēm, radziņiem vai zirgu ausīm. Tomēr krūšu daļa un galva tiem ir kā cilvēkam.
Satīru neizsīkstošās auglības simbols ir to pimpis. Tie ir kauslīgi, miesaskāri, nekaunīgi - vajāja nimfas un menādas. Ir saviesīga rakstura, garšo vīns.
«Pūst aukstu un karstu.» Šis izteiciens pārņemts no senas fabulas. Kādu satīru bargā ziemas salā zemnieks ielaidis savā mītnē. Satīrs, redzēdams, ka zemnieks pūš uz rokām, prasījis, kāpēc tas tā dara. Zemnieks atbildējis — «lai sasildītu rokas». Vēlāk pie galda zemnieks pūtis uz biezputru, «lai atvēsinātu putru». Tāpēc satīrs iesaucies: «Tu no tās pašas mutes pūt karstu un aukstu — man ar tādu nav pa ceļam,» — un aizbēdzis.
Satīrus bieži uzskata par tiem pašiem silēniem. Bez tam viduslaiku velnam ir daudz no satīru iezīmēm. Līdzība ar arābu džiniem un sniega cilvēku.
Atradumi.
Herkulānas freska. Kāds gleznojums attēloja iekāres pārņemtu satīru apskaujam kazu. Karalis Kārlis Burbons jutās šokēts par to, lika visus šos darbus nogādāt uz Romu un turēt aiz atslēgas.
Raksti.
Sulla un satīrs.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
