Popolvuhs
„Padoma grāmata" vai „Tautu grāmata.”
Apraksts. Šai grāmatā savākti maiju kalnu cilts - kiču hronikas, kas līdzīgs kristiešu Vecajai derībai. Bijusi rakstīta ar maiju hieroglifiem, bet konkistadori to sadedzinājuši. Lai gan visi raksti bija gājuši bojā, atradās maiju jauneklis no Kumarkā-Utatlānas, kuru bīskaps Marokēns apmācīja lasīt un rakstītprasmei. Kristītais jaunekļa vārds bija Djēgo Reinoso. Cilts vecāko pamudināts ap 1530.gadu uz papīra uzlika atsevišķus kičes – maiju nostāstu fragmentus ar latīņu burtiem. Šo rūpīgi glabāto manuskriptu pie Čičikastenango apkaimes indiāņu reliģiskās brālības cofradias 1702.gadā uzgāja kāds dominikāņu ordeņa mūks Fransisko Himeness. Mūks pārtulkoja šo rokrakstu spāniski, kur to savukārt Madrides universitātes bibliotekā atrada abats Brasors. Brasors, kurš prata maiju valodu, daudz runāja ar indiāņiem un, iespējams, ieguva pielaidi vēl senākam Popolvuha variantam.
Pavisam droši, ka tādi manuskripti slepus tiek glabāti vēl līdz pat šodienai.
Forma. Popolvuha vecākajam rokrakstam bija 56 lapas 16 x 26 cm formātā. Aprakstītas bija abas puses: pa kreisi – indiāņu oriģinālais teksts kičes valodā, pa labi – spāņu tulkojums. Vairākie tulkojumu varianti stipri savstarpēji atšķiras, atkarībā no tulkošanas laika un tulkotāja izglītības līmeņa.
Saturs. Tajā tiek stāstīts par dievu un cilvēku rašanos, pierakstīta vadoņu ģeneoloģija. Kosmogonija un radīšanas mīti ir stipri līdzīgi citu naua indiāņu mītiem, kas liecina par to kopīgu izcelsmi.
Par maiju izcelsmi teikts, ka tie ieradušies no jūras otra krasta.
1.mīts. Leģenda par dievu sacensību spēlē ar gumijas bumbu. Dievs Sem-Makau ar diviem dēliem spēlēja pret Debesu Dieviem, tai skaitā Sauli, Mēnesi un Venēru. Zaudējuma rezultātā nonāvēja viņa dēlu Sem-Uanapu. Aizripoja nocirstā galva, arī sirdi izgrieza no krūtīm. Bet, tā kā viņš bija dievs, viņš atdzima un pārvērtās par planētu.
2.mīts. Par Plūdiem. „Tad pēc Debesu Sirds (Hurakana) gribas ūdeņi sabangojušies un uz šo radību galvām gāzušies lieli plūdi... Daudzi noslīkuši, un no debesīm kritis sērs; zemes virsma aptumšojusies, un sācies negants lietus – lijis dienu un nakti... virs galvām bijusi dzirdama liela rūkoņa, kādu varētu radīt uguns. Izmisušie ļaudis bēguši un grūstījuši cits citu, viņi gribējuši kāpt uz māju jumtiem, bet mājas sabrukušas; viņi gribējuši kāpt kokos, bet tie viņus nokratījuši; viņi gribējuši slēpties alās, bet tās viņu priekšā iegruvušas... Ūdens un uguns pēdējā lielajā katastrofā pirms ceturtās radīšanas palīdzēja sagraut visu.”
3.mīts. Par iespējamo Atlantīdu. Te tiek stāstīts par trīs varoņu ceļojumu uz austreņiem, lai tur zvērētu uzticību varenam ķēniņam.
Izdevumi.
1. 1861.gada, sagatavojis abats Brasors de Burbūrs.
2. 1944.gada.
3. 1927.gada.
Aprakstītās leģendas.
Dievu parādīšanās.(abata Brasora teksts). „Daudzi redzēja viņu parādīšanos, taču nevarēja saprast, no kurienes tie parādījās. Viņi, varētu teikt, parādījās kādā mistiskā veidā no jūras vai atnāca šai pasaulē līdzīgi grieķu dievu mītiem. Tas ir, citiem vārdiem, nolaidās tieši no debesīm.”
Cilvēka radīšana. Pēc veselas rindas neveiksmēm Dieviem izdevās radīt cilvēku, kuram bija maz līdzības ar Homo sapiens. Grāmata to skaidri vēsta: „Lūk pirmo vārdi cilvēkiem, kurus radīja [Dievi]: pirmais cilvēks bija Balamkitce, otrais, radīts pēc viņa, - Balamakabs, trešais – Mahukutahs, ceturtais – Ikilbalams. Tādi ir mūsu pirmo senču vārdi. Visus viņus sauca tikai par Radītajiem un Izveidotajiem, jo viņiem nebija ne mātes, ne tēva; tādēļ mums tie jāsauc par patiesi Augstdzimušiem. Viņus nebija laidušas pasaulē sievietes, un viņi nebija neviena dēli, cēušies tie bija no Radītājas un Veidotāja, no Dzimtmātes un Dēlu Radītāja. Patiesi pārsteidzoši, ka viņi bija izveidoti un radīti, tas ir īsts brīnums, taisīts no Radītājas un Veidotāja, no Dzimtmātes un Dēlu Radītāja, Visvarenā un Kukumaca.” Kā vairumā radīšanas mītu, Dievi ļoti aktīvi piedalās Cilvēka radīšanā. Taču rezultāts pārsteidz viņus pašus, un radītāji bīstas pašu veidojuma: „Viņiem bija redze un tie pat varēja redzēt visu, atrodoties ļoti tālu; viņi centās redzēt un zināt visu būtisko šai pasaulē. Kad viņi skatījās, tie redzēja visu apkārt notiekošo; to skatiens sniedzās cauri debesu velvei un redzēja zemes dzīles. Viņi redzēja visas slēptās un noslēpumainās lietas, pat neizkustoties no vietas. Viņi varēja redzēt visu pasauli, un to viņi redzēja no tās vietas, kur stāvēja.” Dievi, izbijušies no sava veidojuma spējām, visai drīz tās viņiem laupīja: „Un tad Debesu sirds tiem uz acīm uzmeta tādu kā plīvuri. Un to skati apmiglojās, kā spogulis no elpas. Viņu acis kļuva ne tādas kā agrāk: viņi redzēt tagad varēja redzēt tikai to, kas atradās tuvumā, kas ir skaidri saskatāms. Tā tika iznīcināta pārgudrība un visas tās zināšanas, kuras piemita visiem četriem pirmajiem cilvēkiem, radītiem radīšanas sākumā. Tā tika radīti un veidoti mūsu senči, mūsu tēvi. (Viņi cēlās) no debesu sirds un no zemes sirds.”
Bez tam grāmatā ir arī citas pārsteidzošas Radīšanas liecības: „Un bija tur Daudz tumšu un gaišu cilvēku, daudz dažādu stāvokļu cilvēku, ļaudis, kuri runāja dažādās valodās, un klausīties tajos bija pavisam brīnumaini.”
3. Cilvēku debesīsbraukšana. Tāpat kā Bībeles Ēnohs un Elija, arī maiji apraksta cilvēku debesīs braukšanu: „Tās bija viņu atvadas. Viņi izgaisa virs Hakavicas kalna virsotnes. To sievas un bērni neapglabāja viņus; jo to prom došanos neredzēja neviens.”
„Un atstāja Balamkitce kādu zīmi, savas esības simbolu. „Lai kalpo tas jums par atgādinājumu par mani, par to, ko atstāju jums, kamī ir jūsu spēks! – teica viņš. Un atstāja savas esības zīmi, „saistīto spēku,” kā to sauc kopš tiem laikiem: spēks arī šobaltdien paliek saistīts, un nevienam nav pa spēkam to atbrīvot, jo neviens nezin’, kā un ar ko tas saistīts, jo neviens neredzēja."
Saites:
Maiji.
Maiju rakstības pieminekļi.
