Lamaisms, lamaisti
XIV gs. beigās radies Ziemeļu budisma (mahajānas) paveids, kas izplatījies starp tibetiešiem, mongoļiem, burjatiem, kalmikiem un tuviešiem.
Lamaisma centrs - Lasa (Tibeta).
Savos pamatos palikdams ortodoksāls budisms ar tā mistisko mācību par nirvānu un sansāru, lamaisms ieguvis dažas specifiskas īpatnības sakarā ar budisma piemērošanos vietējiem apstākļiem, nomadu dzīves veidam. Ņēmis vērā nomadu galvenās masas lasīt un rakstīt neprašanu, lamaisms ārkārtīgi vienkāršojis un pat "mehanizējis" procesu, kādā norit ticīgo saskare ar dieviem, lūgšanas procesu. Visur izplatījušies līgšanu rati (hurde) - ar rokturi griežami, izdobti trauki, kas nostādīti lielā vairumā ap lamaistu svētnīcām. ir arī maza izmēra mājas hurdes. Pietiek pagriezt ratu, lai uzskatītu, ka ticīgais noskaitījis lūgšanu tik reizes, cik papīriņu ar lūgšanām atrodas hurdē. Tajās šo papīriņu mēdz būt desmitiem un pat simtiem, atkarībā no hurdes lieluma.
Vēl ērtāka lamaistiem ir lūgšanu ierīce - kārts, pie kuras piestiprinātas auduma vai papīra strēmeles ar lūgšanu tekstiem. Tādas kārtis uzstāda pie jurtu un svētnīcu ieejām. Te vairs nav vajadzīga nekāda ticīgā piepūle - viņa vietā strādā vējš, kas groza strēmeles un tā vairo šīs jurtas vai klostera iemītnieku tikumus, palielinot viņu izredzes uz labākām pārdzimšanām.
Budistu dievu attēli, parasti bronzas statuešu veidā, ir katrā lamaistu jurtā. Jurtas iemītnieki pielūdz savus mājas burhanus, sacīdami īsu mistisku lūgšanas formulu om-mani-padme-hum, un simboliski viņiem ziedoja upurus, nolikdami uz galdiņa statuešu priekšā mazas bļodiņas ar ēdienu un dzērienu.
Lamaismā noteikta vesela virkne reliģisku svētku, kuru laikā notiek dievkalpojumi - mistērijas, klāt esot lielām skatītāju masām - ticīgajiem, kas šais dienās īpaši daudz ierodas klosteros. Mongoļu lamaistiem ļoti populāri ir svētki par godu budam Maidaram, kas ieradīsies pasaulē kā mesija, lai pestītu cilvēkus un lai palīdzētu tiem sasniegt nirvānu. Ceremonijās par godu Maidaram un citās klosteru organizētās mistērijās piedalās simtiem un tūkstošiem lamu.
Citi populāri svētki ir obo godināšana. Obo ir akmeņu, dažreiz žagaru kaudzes, kas sakrautas pauguru un kalnu galotnēs, kalnu pārejās un citās vietās, parasti pie ceļiem un ciematu un nomadu nometņu tuvumā. Obo uzstādīšanas paraža ir visai sena, un, domājams, sākotnēji tiem bijusi ceļarādītāju funkcija. Obo dievināšana bija stingri ieviesusies mongoļu dzīvē, tādējādi lamaisms bija spiests to iekļaut savos rituālajos godos.
Lamaismam visraksturīgākais ir "iemiesoto" (hubilganu) kulta un lamu institūta plašā attīstība. XIX gs. beigās Ārējā Mongolijā vien bija vairāk par 100 hubilganu, ko godināja kā "dzīvos dievus." Katrs prāvāks klosteris centās " iegādāties" hubilganu, jo tās piesaistīja lielāku svētceļnieku daudzumu, palielinot arī klostera ienākumus.
Hubilganu kultam cieši piekļaujas arī lamu institūts. Būtībā lamaisms kanonizēja, t.i. atzina par svētiem un neapgrēcīgiem visus lamas un prasīja, lai katram budisma mācības piekritējam kā labs draugs un skolotājs būtu savs lama. Mongolijā gandrīz no katras ģimenes par lamu kļuva viens vai pat divi dēli. Sakarā ar to Ārējā Mongolijā 1918.gadā bija vairāk nekā 100 000 lamu, bet šīs zemes kopējais iedzīvotāju skaits tai pat laikā bija tikai ap 600 000 cilvēku - lamu bija vairāk kā 1/3 no visiem pieaugušajiem vīriešiem. Tādēļ arī bija tik liels klosteru skaits - Ārējā Mongolijā 1918.gadā to bija vairāk nekā 700. Tibetā vēl 1959.gadā bija ap 180 000 lamu.
Izplatība pasaulē. No Tibetas lamaisms XVI-XVII gs. izplatījās Mongolijā. Tālāk lamaisma paveida budisms izplatījās Burjatijā XVII-XVIII gs., agrāk tur bija izplatīts šamanisms.
Saites.
Mahajānas budisms.
