Aliens

Lasa

Lhasa.
Tibetas galvaspilsēta, bijusi dalailamas rezidence, patlaban Ķīnas okupācijā.

Vēsture. 1661.gada novembrī jezuītu mūks A.d`Orvils Lhasas apkārtnē debesīs redzēja NLO. Par to viņš stāsta savā dienasgrāmatā: "...līdz priekšmets tuvojās un ieguva dubulti saliktas ķīniešu cepures formu, kamēr tas, lēni griezdamies lidoja, it kā to nestu neredzami vēja spārni. Tas noteikti bija brīnums, burvestība. Priekšmets lidoja pār pilsētu un it kā vēlētos, lai to apbrīnotu, apmeta divus lokus, tad to apņēma migla un tas pazuda..., to vairs nevarēja saskatīt."

Vecā Lasa pirms Ķīnas iebrukuma bija 6 reizes mazāka. Lasa toreiz nebija vienota pilsēta, bet sastāvēja no diviem ciemiem: viens ap Potalu, otrs - ap Jokhangas klosteri, pa vidu krūmājs.

Platas ielas. Zaļumi. Lielas modernas mājas. Tibetas galvaspilsēta patreiz līdzīga jebkurai Rietumeiropas lielpilsētai, tikai vairāk reklāmu ķīniešu valodā. Viss ķīnisks: arhitektūra, valoda Centrālā iela aiz it kā atjaunotajiem (izskatās stipri ķīniski) senās Lasas ieejas vārtiem man ļoti atgādina Elizejas laukus Parīzē. Atšķirības - daudzie sarkanie politiskie plakāti un velorikšu dizains. Apmetamies centrā, komfortablā viesnīcā. Kāds grupas biedrs priecājas par Lasas ,,attīstību,’’ salīdzinot ar Katmandu Nepālā. Kas tad ir attīstība? Priekš kā? Attīstība ir vērtību pieaugums. Kādu vērtību? Redzams, ka Tibetā Ķīna jo īpaši attīsta pilsētvidi un sociālo vidi, lai izšķīdinātu visu tibetisko, lai šīs tautas jaunatni pieradinātu pie komforta un patērētāju dzīvesveida. Labumus pieņem labprātīgi, pat, ja jāzaudē vērtības. Tā nav attīstība, bet, kā teica A.Upītis, „sattīstība.” Deģenerējošs progress. Vienīgais, kas iebraucējam uzreiz liecina par agrāko pilsētu, ir grandiozā 118 m augstā Potalas pils kalna galā - agrākā Dalailamas rezidence, Lasas un pat Tibetas vizuālais simbols.

Aplūkojamie objekti.
Potalas (Puto) pils. Agrākā Dalailamas rezidence, Lasas un pat Tibetas vizuālais simbols. Potala ir 5.-14.dalailamu (līdz 1959.gadam) rezidence. Vienlaikus svētvieta.

Jokanga klosteris. Jokhang. Vissvētākais un vissenākais Lasā. VII gadsimtā cēlis karalis Gampo. Mūku skaitu jebkurā templī ķīnieši ierobežojuši līdz nepieciešamajam apkalpojošajam personālam (citviet atļautas arī budistu koledžas). Tempļa priekšpusē lūdzēji-šļūkātāji: noguļas, pieceļas, noguļas un tā neskaitāmas reizes. Uz rokām, ceļiem aizsargi pret nobrāzumiem, kas rada šļūkšanas troksni. Tempļa raksturojums vārdos sanāk banāls (labāk vairāk attēlu): iekšpagalms, lūgšanu dzirnaviņas, pie ieejas uz audekla lielas Tibetas zīmes, ar krāšņiem drānas gabaliem rotātas iekštelpas, apgleznotas sienas, skapjos sakrautas svētās grāmatas, kuras simtgadīgo papīru izdevās aptaustīt, neskaitāmas Budas skulptūras. Atšķirībā no citām zemēm, Tibetā budistu tempļi patumši un drūmi. To šaušalīgo viepļu figūras, kas it kā aizsargājot Budas tēlus, kopējo tempļa noskaņu nekādi neļauj man savienot ar Dalailamas Rīgā sludināto mīlestību budismā. Visur smaržo dedzinātie kadiķi un jaku sviests. Tā ir Tibetas smarža. Ziedojumu zālē Tagadnes, Pagātnes un Nākotnes Budu skulptūras. Jampa, eiropiešiem biežāk pazīstams kā Maitreja, ir Buda (vēsturiskā Budas inkarnācija), uz kura atnākšanu gaida. 

Zilā Budas klinšu zīmējums. Spoži tumsā izgaismots. Apkārt šļūcēju bari, dzirnaviņu burbinātāji.

Drepungas klosteris. Atrodas Lasas pievārtē. Dibināts 1416.gadā, kādreiz bija lielākais un bagātākais. Klosteris - tas ir daudzas daudzas ēkas kalna nogāzē no apakšas uz augšu, starp tām līkumotas šauras ieliņas. To apskatei nepieciešamas vairākas stundas. Gan klosterī, gan visā kalnu nogāzē uzvilkti milzum daudz krāsainie lūgšanu karodziņi. Uz katras no tām mantra - lūgšana. Budisti tic, ka, vējam plivinot karodziņus, lūgšanas tiek aiznestas pie Dieva.
Drepungā bija ap deviņiem tūkstošu mūku, tagad atļauts uzturēties ap sešsimt. Drepungas lamas apmācīja jaunos izvēlētos puišeļus - dalailamas. Drepunga bija dalailamu rezidence līdz 5.Lielais Dalailama pabeidza Portalas renovācijas pirmo kārtu. Drepungā atrodas 4 budistu koledžas: katra savā tantru novirzienā. Kopā visi pulcējas tikai lielos svētkos. Daļa mūku dzīvo alās, kuru priekšā primitīva saimniecība: kaut kas sakrauts, kaut kas aug. Telpas būtiski neatšķiras no Jokangas klostera apraksta. Būtiski lielāka kopāsanākšanas - Asamblejas telpa. Citur atrodas Dalailamas troņi - katram gatavots savs sēdeklis. Vienviet rindā saliktas daudzas Budu figūras ar zilām cepurītēm (Zilās Budas ar savu specifisku svētību). Katrā lielākā telpā par fotografēšanu jāmaksā 10-20 ķīniešu juaņas (rupji pārrēķinot 1-2 lati). Vienreiz samaksā - visu sabildē. 

Nečunga svētnīca. Nechung. Atrodas Lasas pievārtē - orākula templis. Tur viss notika līdzīgi kā Delfos Grieķijā. Sēž orākuls, kaut ko nesaprotamu murmina. Blakus interpretētājs, kas valdniekam vai sūtnim skaidro, ko tas nozīmē. Arī orākuls evakuējās uz Indiju 1959.gadā un kalpo Dalailamam. Arī tur ir mācību iestāde. Mācās 2-3 stundas no rīta. Pārējā laikā strādā. Jānodarbojas arī ar tūristu pieskatīšanu. Mācās daudzus gadus. Tikai pieaugušie. Dod arī brīvlaikus, kad aizbraukt pie vecākiem. Pēc studijām laicīgā dzīvē neatgriežas. Mūko visu mūžu.

Saites.
Tibeta.