Aliens

ES ārlietu un drošības komisāre: politiskais islāms - Eiropas (?) rītdiena

Saistībā ar nerimstošo Eiropas islamizāciju, Latvijai un citām dalībvalstīm uzspiesto "brīvprātīgo," vairākumā islāmticīgo, eiropiešiem kulturāli svešo bēgļu uzņemšanu, kontekstā ar neatbildētajiem jautājumiem par ES hronisko mazspēju savas ārējās robežas kontrolēšanā, kā arī Vidusjūras patruļkuģu komandieru uzstājīgajā vēlmē katru pie Āfrikas krastiem konstatēto cilvēktirgotāju laivu ar nelegālajiem imigrantiem nevis konvojēt atpakaļ uz vietu, no kurienes tā devusies jūrā, bet atvest uz Eiropu, visai zīmīgu vēstījumu satur Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārpolitikas un drošības politikas jomā, Eiropas Komisijas viceprezidentes, bijušās Itālijas Komūnistiskās partijas biedrenes Frederikas Mogerīni nesen publiski paustās atziņas.

Savā 24.jūnijā teiktajā runā Eiropas parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas rīkotajā konferencē "Aicinājums Eiropai V": "Islāms Eiropā," Mogerīni, noraidot kā viņasprāt nepatiesu S.Hantingtona definēto civilizāciju sadursmes skaidrojumu dažādiem pēdējos gados musulmaņu īstenotiem terora aktiem, sākot ar 2001.gada 11.septembri un beidzot ar grupējuma "Islāma valsts" atbalstītāja veikto britu tūristu apšaušanu Tunisijas pludmalē šī gada 26.jūnijā, kā arī, atbalstot turpmāku islāmistu imigrantu pieplūdumu Eiropā, sacīja:

"Islāms pieder Eiropai. Tam ir sava vieta Eiropas vēsturē, mūsu kultūrā, mūsu pārtikā un, kas ir vissvarīgāk, - Eiropas tagadnē un nākotnē. (..)

Kā eiropiešiem mums jābūt lepniem par mūsu daudzveidību. Bailes no daudzveidības rodas nevis no stipras kultūras, bet no vājuma. Es par to izteikšos vēl skaidrāk: pati ideja par civilizāciju sadursmi ir pretrunā gan ar mūsu Eiropas Savienības pamatvērtībām, gan ar realitāti. Viscaur mūsu Eiropas vēsturē bijuši daudzi, kas centušies apvienot mūsu kontinentu, uzspiežot savu varu, savu ideoloģiju, savu identitāti, to pretstatot kādam citam. Taču līdz ar Eiropas projektu pēc II pasaules kara mēs ne vien pieņēmām daudzveidību, bet izteicām vēlmi, lai daudzveidība kļūtu par mūsu Savienības kodolu. Mēs noteicām savu civilizāciju kā atvērtu un plurālu: uzskatus, kas pasauli saredz blokos, mēs noraidam.

Daži cilvēki tagad cenšas mūs pārliecināt, ka musulmanis nevar būt labs Eiropas pilsonis, ka vēl lielāka skaita musulmaņu ierašanās nozīmēs Eiropas galu. Šie cilvēki kļūdās ne tikai par musulmaņiem: šie cilvēki kļūdās par Eiropu - un tas ir mana vēstījuma pamatā - viņiem nav ne mazākās saprašanas par to, kas ir Eiropa un eiropiešu identitāte.

Tā ir mūsu kopējā cīņa: panākt, lai šie uzskati tiktu pieņemti gan Eiropā, gan ārpus tās."

Protams, ka tik atklāta, klaji demagoģiska, pēc savas dziļākās būtības un satura antieiropeiska un komūnistiska vērtību pārvērtēšana (dekonstrukcija), islāmu voluntāri iekļaujot Eiropas kopējo vērtību sarakstā, tādējādi klaji ignorējot gan gadsimtiem ilgo, smago un asiņaino eiropiešu cīņu pret sava laika islāma valstu invāziju vispirms Vidusjūras ziemeļu salās, Spānijā un Francijā (rekonkista), pēc tam Mazāzijā (Bizantijā), Centrālajā un Dienvideiropā (arābu, vēlāk osmāņu turku agresija), gan nesavietojamos Eiropas demokrātijas un islāma pasaulskatus, ir grūti skaidrojama. Īpaši jau liberāļu un kultūrmarksistu propagandas mašīnas vēl salīdzinoši maz apstrādātajiem, politnekorektajiem un "ksenofobiskajiem" austrumeiropiešiem un centrāleiropiešiem. 

Tomēr, vēl jo neviennozīmīgāki ir tālākie tajā pašā konferencē teikti Mogerīni vārdi:

"Mums jāizrāda pazemīga cieņa daudzveidībai. Daudzveidība ir mūsu eiropiešu vēstures kodols un mūsu spēks. Bet mums jāizrāda cieņa daudzveidībai arī lūkojoties pāri mūsu robežām. (...)

Šī iemesla dēļ es nebaidos teikt, ka politiskajam islāmam (red. izcēlums) jābūt daļai no ainas (part of picture). Reliģija spēlē savu lomu politikā - reizēm labu, reizēm sliktu. Reliģija var būt daļa no procesa. Svarīgi ir - vai šis process ir demokrātisks jeb nedemokrātisks. Priekš mums tas ir vissvarīgāk."

Nav īsti saprotams, kurā "ainā" Mogerīni nākotnē grib redzēt politisko islāmu - Austrumu, Āfrikas vai Eiropas telpā? Tuvajos un Vidējos Austrumos jau sen ir vairākas teritoriālā "politiskā islāma" izpausmes - Saūda Arābija, Irāna un Pakistāna, piemēram. Diez vai Mogerīni runāja par šīm valstīm... Iespējams, pēc Eiropas komisāres domām politiskajam islāmam jābūt visur, arī Eiropā, kur jau daudzviet islāmistu blīvi apdzīvotās vietās, tā sauktās No-Go zonas, de facto vairs nedarbojas Eiropas nacionālo valstu likumi...

Šeit, lai saprastu situācijas nopietnību, nepieciešams paskaidrot, ka Eiropas komisijas (Mogerīni konferencē uzstājās nevis kā privātpersona, bet kā komisāre) lobētais "politiskais islāms," kā norāda irāņu akadēmiķis, Austrālijas Katoļu universitātes Sociālā taisnīguma institūta doktorants, Sidnejas universitātes arābu valodas un kultūras pasniedzējs, reliģiju pētnieks un komentētājs Ali Mamouri, nav nekas cits kā jumta apzīmējums islāma fundamentālismam, tā sunnītu un šiītu novirzienu izpildījumā.

Lai gan Mogerīni savas runas sākumā pavēsta, ka savulaik kādā Francijas augstskolā esot studējusi politisko islāmu, spriežot pēc viņas izteikumiem par Islāma valsts (ISIS) it kā neesošo saistību ar islāma ideoloģiju kā tādu un islāma fundamentālismu kopumā (islāms pats ir IV upuris) kā arī aicinājuma "ielikt ainā" politisko islāmu (resp. - to pašu Islāma valsti un tai līdzīgus fundamentālistu grupējumus), viņas izpratne par islāma fundamentālismu drīzāk smelta nevis no objektīvām vēstures, kultūras, sabiedrības un reliģiju studijām, faktu apkopošanas, bet no kādiem abstraktiem, ar islāma pasaules realitāti nekādi nesaistītiem komūnistu manifestiem un kultūrmarksistu deklarācijām...

Reālo ainu saistībā ar islāma fundamentālismu un tā politiskajiem mērķiem, turpretī iezīmē nozares speciālists dr.Mamouri:

"Dziļāk un uzmanīgāk ielūkojoties [Tuvo un Vidējo austrumu] reģionālajās problēmās, mēs redzam, ka dažādo "politiskā islāma" novirzienu sadursmes tiek pasniegtas kā reliģiski konflikti. (..) Vērts atzīmēt, ka dažādajām politiskajām islāma interpretācijām ir ļoti līdzīgas ideoloģiskās struktūras kā arī kopīgas vēsturiskās saknes. (..)

Islāma fundamentālisms savā tagadējā formā ir sociāla kustība, kura, ja nerunājam par tā vēsturisko kontekstu, ir relatīvi nesena, pēdējos 100 gados izvērtusies parādība. Šī kustība radās kā atbildes reakcija islāmisko valstu vājumam, to salīdzinot ar spožo un slaveno pagātni. Tāpēc jānorāda, ka fundamentālisti nāca nevis no konservatīvām aprindām, bet pamatā no "islāmisko atdzimšanu" veicinošām reformistu kustībām.

Fundamentālistu galvenais mērķis ir atgriešanās pie "svētā teksta" (korāna un hadisām - red.), kas nozīmē tiešu tajā sniegto norāžu izpildi, noraidot jebkādas oficiālas un konservatīvas, vēsturiskas tekstu interpretācijas. Fundamentālisti uzskata, ka atgriešanās pie tiešas islāma tekstu izpratnes un tajā sniegto norāžu izpildīšanas, sniegs risinājumu visām šībrīža problēmām.

Fundamentālisti nostaļģiski skumst pēc zaudētā "Zelta laikmeta," lai gan šī "Zelta laikmeta" nozīme sunnītiem un šiītiem ir atšķirīga. Sunnītu mērķis ir atgriezties kalifāta slavas periodā, kamēr šiīti cer atjaunot imamāta sistēmu. Tomēr, neskatoties uz šīm atšķirībām, abas fundamentālistu grupas savu ideālo nākotni saskata slavenajā pagātnē.

Tāpēc abas grupas vienoti atbalsta šādus galvenos [islāmiskās atdzimšanas] kritērijus:

1. Atgriešanās pie saknēm kā opozīcija modernismam: Fundamentālisti savu sabiedrību atpalicībā vaino iekšējo totalitārismu (dažādi režīmi, kā piemēram Nasera, Mubaraka, Huseina, Kadafi, sekulārismu atbalstošu karaļu jeb šeihu valdības - red.piez.) un ārējo koloniālismu (mūsdienās to galvenokārt pārstāv ASV - red.), kuri abi ir modernisma atvasinājums. Vēlamais risinājums ir islāma politiskās izpratnes attīstīšana un ieviešana sabiedrībā. Pretrunas starp saviem reliģiskajiem un Rietumos valdošajiem sekulārajiem uzskatiem viņi apraksta kā teocentrisma un antropocentrisma pretstāvēšanu. Šī skatījuma ietvaros Rietumi ar savu antropocentrismu ir islāma teocentrisma pretinieks. Tāpēc Rietumu pasaule tiek dēvēta par jauno tumsonību jeb dievišķo likumu nezināšanu (jahiliyyah), cīņa pret kuru ir visu islāmistu uzdevums.

2. Savietojamība ar šariatu (no korāna un sunnām atvasināta reliģisko, ētisko un tiesību normu sistēma, izveidota Arābijā laikā no 8. līdz 12.gs.): fundamentālisti vēlas lai sabiedrības normas pilnībā saskanētu ar šariatu. Tas viņu redzējumā ir visu esošo problēmu risinājums. Tāpēc jebkuri citi sabiedrības pārvaldes principi ir nepieņemamas inovācijas. Šajā kontekstā jāsaprot arī fundamentālistu (politiskā islāma - red.) attieksme pret demokrātiju: demokrātija (kā tas bija Ēģiptes gadījumā, kad 2011.g. varu demokrātiskās vēlēšanās ieguva islāma fundamentālistu kustību "Musulmaņu brālība" pārstāvošais prezidents M.Morsi, par kura sekojošo gāšanu pēc tautas protestiem 2013.g. un varas nedemokrātisku (bet lietderīgu no valsts stabilizēšanas un radikalizēšanās apturēšanas viedokļa) nonākšanu sekulāro armijas vadītāju rokās joprojām ik pa brīdim sūri raud liberāļu kontrolētie plašsaziņas līdzekļi - red.piez.) viņiem ir tikai līdzeklis, lai sagatavotu sabiedrību šariata varai. (Eiropas Komisijai šādas "sīkas" nianses neinteresē, tai, kā Mogerīni norāda, svarīgi tikai viens - lai būtu "demokrātisks process" - kur šis "process" noved, par to EK nedomā, bet tos, kas domā un par to publiski runā, cenšas apklusināt, karot tiem klāt "rasistu," "fašistu," "islamafobu," "naida runas runātāju" utml. birkas - red.piez.) Turpretī pats šariats, atšķirībā no Rietumu likumiem, nevar tikt noteikts vai mainīts jeb papildināts balsošanas ceļā.

3. Vardarbība: fundamentālisti uzskata, ka visi vēsturiski izmantotie soda veidi kā nomētāšana ar akmeņiem, galvas nociršana, pēršana ir leģitīmi un pielietojami arī šodien. Šādus soda veidus praktizē gan Saūda Arābija, gan Irāna kā sunnītu un šiītu fundamentālistu valstu piemēri (sk. ŠEIT arī piemēru no Pakistānas, kur policija, sekojot valsts oficiālo islāmisko likumu ievērošanai, ar nūjas sitieniem uz ielas soda tos, kuri musulmaņu svētā mēneša Ramadāna laikā pieķerti dienā ēdam).

4. Reliģiskā organizācija: fundamentālisti islāmu redz kā pilnīgu politisko, sociālo un ekonomisko sistēmu, kas jāievieš sabiedrībā jebkurā laikā un jebkurā vietā uz pasaules. Atbilstoši viņu traktējumam, islāms ir ne tikai reliģija, bet pašpietiekama un pabeigta dzīves ideoloģija, kurai jānosaka visi cilvēka sabiedriskās un personīgās dzīves aspekti."

Ko no tā visa secināt? Tikai to, ko jau pateicis LU Humanitāro zinātņu fakultātes Austrumu studiju nodaļas profesors Leons Teivāns:

"(..) viss notiek pēc Hantingtona (..) Krievija nostājusies blakus Islāma valstij. (..) Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai (..) Šobrīd Eiropā valda kontrkultūra ar pašnāvnieciskām iezīmēm. To jau britu vēsturnieks, vēsturisko ciklu teorijas "tēvs" Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizācijas mirst kā pašnāvnieces. Eiropas civilizācija taisa pašnāvību. Mums ir zema dzimstība, un mums ir kultūra, kura uztur un pastiprina šo virzību."

Tāpēc vienīgi no mums pašiem, no mūsu pilsoniskās un politiskās rīcības ir atkarīgs vai līdz ar Rietumeiropu dosimies veikt pašnāvību, ielecot "daudzveidības" upē, ko "nākotnes vārdā" aicina darīt politiskā islāma un korporāciju/starptautisko augļotāju interesēs veidotās Eiropas federācijas atbalstītāji ES augstākajos ešelonos, vai tomēr spēsim mobilizēties savas nacionālās valsts, kultūras un etnosa tālākas pastāvēšanas aizsardzībai.

Attēls: Islāmistu pikets Lielbritānijā. Uzraksti uz plakātiem vēsta:
   -  "Nogalināt tos, kas apvaino islāmu."
   -  "Eiropa, tu samaksāsi. Sagraušana ir ceļā!"
   -  "Nocirst galvas tiem, kas apvaino islāmu."
   -  "Nokaut tos, kas izsmej islāmu."
   -  "Eiropa, tu samaksāsi. Tava iznīcināšana ir ceļā."

Avoti:
nra.lv
al-monitor.com
eeas.europa.eu
calltoeurope.eu
genesys-network.org
thelatinlibrary.com
atheism.about.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.