Aliens

Svētā Antonija roka, Orleānas jaunavas atliekas un citi "svēti" priekšmeti: relikviju viltotāji agrāk un tagad

Relikviju jeb dažādu ar reliģiskām personām saistītu priekšmetu, kā arī pašu svēto vīru un sievu mirstīgo atlieku godināšana vērojama daudzās reliģijās. Arī kristiešu kulta praksē, sākot jau ar I gadsimta II pusi, relikvijas kļuva par nozīmīgiem ticības simboliem un rituālu atribūtiem. Līdz reformācijai relikvijas varēja atrast visu konfesiju un sektu baznīcās, taču šodien “svētās atliekas” pielūdz vairs tikai Romas katoļu, anglikāņu un pareizticīgo dievnamos. Protestanti, atsakoties no relikvijām, uzsvēra, ka tās, līdz ar svētbildēm un grēku atlaidēm esot atkāpšanās no “tīrās” bībeles mācības un pievēršanās pagāniskajām paražām. 

Traktāts par viltojumiem

Cits, reliģiskajos karos varbūt mazāk būtisks, bet mums daudz vairāk interesējošs arguments bija reformatoru apgalvojums, ka lielākā relikviju daļa ir viltojumi. Žans Kalvins, kalvinistu baznīcas dibinātājs bija pat uzrakstījis veselu traktātu, kas tā arī saucās “Par relikvijām.” Citēsim ieskatam dažas spilgtākās vietas no šī darba:

“Šajā pilsētā (Ženēvā) senāk atradās, kā domāja, svētā Antonija roka; to skūpstīja un pielūdza, bet, kad roku izņēma no šķirsta, lai tuvāk pārbaudītu, izrādījās, ka tas ir brieža kauls. Uz kāda augsta altāra atradās svētā Pētera smadzenes. Neviens nešaubījās par to īstumu, jo tāda neticība taču būtu bijusi zaimošana, tomēr, pēc tuvākas izpētes noskaidroja, ka “smadzenes” ir parasts pumeka gabals.”

“Trauks, kurā Jēzum un viņa mācekļiem pēdējā vakarēdienā pasniedza Pesaha svētku jēru, atrodas Romā, Dženovā un Arlē. Ja tie visi ir īsti, tad rādās, ēšanas tradīcijas agrāk ievērojami atšķīrušās no tagadējām – šķīvis vienam un tam pašam ēdienam ēšanas laikā būs mainīts trīs reizes no vietas.”

Detalizēti uzskaitot daudzos “patiesos” Kristus krustus, desmitiem naglu ar kurām viņš pie tiem visiem naglots, ērkšķukroņus, sandales, daudzos šķēpus, kurus romiešu karavīrs vienlaicīgi iedūris mirušajam Pestītājam sānos, neaizmirstot par 30 sudraba grašiem, kas tāpat kā visi citi Jēzus stāsta piederumi “brīnumainā” kārtā bija nonākuši Eiropā, Kalvins savā traktātā dod lielisku ieskatu viduslaiku kristīgās baznīcas izkoptajā relikviju ražošanas industrijā. Domājams, ka zināma relikviju daļa no baznīcu altāriem, svētajiem šķirstiem un procesiju nestuvēm pazuda jau pirmajos reformācijas gadsimtos. Vispirms jau tādi “debešķīgi” priekšmeti, kā Kalvina minētie, izsmieklu un nievas izsaucošie briežu kauli un akmens gabali. Tomēr ne mazāka daļa palika savās vietās un šis tas nāca pat klāt – gan latīņu, gan austrumu baznīcas regulāri papildina savu svēto pulkus, kanonizējot vai beaficējot kā nesen mirušus cilvēkus (1997.gadā mirusī Māte Terēze tika beaficēta 2003. gadā), tā jau simtiem gadu iepriekš Viņsaulē aizgājušus kristiešus (Žannu d'Arku kā Lucifera kalponi sadedzināja uz sārta 1431. gadā, bet svēto kārtā iecēla 1920.gadā).

Relikvijas kolekcionāru uzmanības lokā

Sākot ar XVIII gadsimtu, līdz ar citām modernās sabiedrības parādībām uzplauka arī antīko vērtību, tai skaitā reliģisko priekšmetu un mākslas darbu tirdzniecība un kolekcionēšana. Šī nodarbe kļuva iecienīta ne vien karaļu, firstu, grāfu, pāvestu, kardinālu un bīskapu galmos, bet arī turīgu vidusšķiras pārstāvju lokā. Bibliskās arheoloģijas izveidošanās un Palestīnas izpētes rezultātu popularizācija gan palielināja visa veida kolekcionāru interesi par “svētās zemes” relikvijām, gan veiklos darboņos rosināja vēlmi radušos pieprasījumu apmierināt ar pašdarinātu “oriģinālu” piedāvājumu. Līdzās pārdošanai paredzētu viltojumu darinātājiem parādījās krāpnieki, kas darbojās tendenciozu reliģisku un ideoloģisku mērķu vārdā. Visiem pa vidu, nav izslēgts, laiku pa laikam uzpeldēja kāds jokdaris, kura vienīgais nolūks bija pavērot, cik ilgi viņa darinājuma īstumu apspriedīs vēstures un mākslas lietpratēji.

Tā piemēram, 1870.gadā savā laikā pazīstamais Jeruzālemes senlietu tirgotājs Mozus Vilhelms Šapiro Berlīnes muzejam pārdeva plašu “moābiešu elku” kolekciju. 1883.gadā šis pats darbonis Britu muzejam piedāvāja iegādāties senu 5.Mozus grāmatas manuskriptu. Tomēr, gan elki, gan rokraksts izrādījās moderni viltojumi.

1880.gadā Brazīlijā atrada garu, fēniķiešu valodā rakstītu tekstu, kas vēstīja par šīs Tuvo Austrumu jūrasbraucēju tautas ekspedīciju uz Jauno pasauli. Laikam jau nebūs grūti nojaust, ka arī tas ātri tika atzīts par viltojumu.

Pētnieki un viltotāji

XX gadsimta tehnoloģijas pavēra jaunas iespējas senlietu autentiskuma pārbaudei. Zinātnieki beidzot atklāja veidus, kā diezgan precīzi noteikt organiskas cilmes priekšmetu vecumu. Par gandrīz jebkuru izstrādājumu, bet jo īpaši par cilvēku vai dzīvnieku mirstīgajām atliekām tagad daudz ko varēja uzzināt ar sarežģītu mikrobioloģisko un ķīmisko analīžu palīdzību, dažādiem radioloģiskiem izmeklējumiem. Tomēr arī tehnoloģijām ne vienmēr izdodas teikt izšķirošo vārdu. Oponenti, atsaucoties uz iespējamiem metodikas trūkumiem, var noliegt eksperimentu rezultātus vai izteikt apgalvojumus par pētnieku neuzticamību vai ieinteresētību kāda konkrēta rezultāta panākšanā (kas atsevišķos gadījumos, iespējams, ir taisnība). Nereti šaubīgo relikviju īpašnieki savus dārgumus vispār atsakās nodot ekspertīzei.

Tajā pat laikā arī viltotāji neatpaliek no zinātnes attīstības un savu darinājumu izgatavošanā izmanto arvien izsmalcinātākas metodes. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka viltojumus šodien izgatavo ar tiem pašiem tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem zinātnes patiesības vārdā cenšas noteikt tikko redzeslokā parādījušos vai jau gadsimtiem senu relikviju patieso izcelsmi. Ieskatam reliģisko senlietu viltotāju un ekspertu sacensībā, aplūkosim pēdējo gadu skaļāk izskanējušās lietas.

Orleānas Jaunavas atliekas

Žannas d'Arkas relikvijas “uznāca uz skatuves” 1867.gadā, kad kādas Parīzes aptiekas bēniņos uzgāja kasti ar uzrakstu “Atliekas, kas atrastas Žannas no Arkas, Orleānas jaunavas sārtā.” Kastē bija apdegusi cilvēka riba, pārogļojusies koksne, 15 cm garš linu auduma gabals un kaķa augšstilbs, kas atgādināja par viduslaiku paražu uz nāvi notiesātās raganas ugunskurā iemest melnu kaķi. Baznīca atzina, ka relikvijas ir īstas un novietoja tās vispārējai apskatei.

2006.gadā Filips Šarlē, tiesu medicīnas eksperts no Raimonda Puankarē hospitāļa Garšē ieguva baznīcas piekrišanu veikt relikviju izpēti. 2007.gada pavasarī Šarlē publicēja pētījuma rezultātus, kurus kādā intervijā pats raksturoja kā “pārsteidzošus.” “Es nekad nevarēju iedomāties, ka atliekas varētu piederēt mūmijai,” - teica Šarlē.

Domātās Žannas d'Arkas atliekas zinātnieki izpētīja, izmantojot masas, infrasarkano un atomu emisijas spektrometriju, elektronu mikroskopu, ziedputekšņu noteikšanu un citas metodes. Neparasta, taču veiksmīga izrādījās Parīzes smaržu industrijas vadošo “degunu” piesaiste – relikviju pārbaudē piekrita piedalīties Silvēns Delakorts no Guerlain un Žans Mišels Durī no Jean Patou.

Smaržu analīzes paleopataloģijā ir kas jauns, iepriekš nebijis. Šarlē teica, ka uz šādu domu viņu uzvedinājusi iepriekš pētīto vēsturisko līķu izdalīto smaržu daudzveidība. Delakortam un Durī deva paostīt relikvijas un vēl deviņus citus kaulu un matu paraugus no Šarlē laboratorijas krājumiem. Eksperti nezināja paraugu izcelsmi, kā arī, eksperimenta laikā nevarēja savā starpā apspriesties. Abi smaržu speciālisti relikvijās sajuta deguša ģipša apmetuma smārdu un vaniļas aromātu.

Ģipsis relikvijās sasaucās ar stāstu, ka Žanna sadedzināta uz sārta, kura pagales bijušas pārklātas ar šo minerālu, lai paildzinātu upura agoniju. Tomēr vaniļa ar kremāciju nav savietojama. “Vaniļa,” - atzīmēja Šarlē, “ir viens no ķermeņa sabrukšanas blakusproduktiem.” “To var atrast mūmijā, bet nekādā gadījumā sadedzināta cilvēka atliekās.”

Arī tradicionālās pārbaudes metodes liecināja par atlieku piederību mūmijai. Uz ribas un kaķa ciskas redzamo melno plankumu izpēte ar elektronu mikroskopu un ķīmiskajām analīzēm parādīja, ka tie nemaz nav apdegumi, bet augu un minerālu maisījums. Tā sastāvā neatrada ne muskuļu, ne ādas, tauku vai matu paliekas. “Degušas cilvēka ķermeņa daļas savā darbā es redzu bieži,” - teica Šarlē. “Bija acīmredzami, ka plankumus neveido degušas cilvēka miesas atliekas.”

Audu palieku vietā melnajā vielā atrada materiālus, ko izmanto mūmiju iebalzamēšanā: koku sveķus, bitumenu un dažādus minerālus. To maisījums zināmā mērā līdzinās ģipsim un izskaidro, kāpēc relikvijas izdalīja deguša apmetuma smaržu. Linu auduma gabals bija līdzīgs mūmiju apsējiem un tajā, tāpat kā citos priekšmetos atrada lielu daudzumu priežu putekšņu. Ir zināms, ka Žannas d'Arkas dzīves laikā priedes Normandijā neauga, toties priežu sveķus plaši pielietoja Ēģiptes mūmiju darinātāji.

Pilnīgu pārliecību par to, ka relikvijām nav nekāda sakara ar Orleānas jaunavu, deva C-14 analīzes. Ar radioaktīvā oglekļa metodi atlieku vecumu noteica no VI līdz III gs.pmē. Arī ribas, kaķa kājas un melno plankumu profilu spektrometrija uzrādīja līdzību ar ēģiptiešu mūmiju paraugiem no minētā perioda, nevis ar degušiem kauliem, kā varētu sagaidīt, ja tas viss būtu nācis no Žannas sārta paliekām.

Šarlē spriež, ka mūmijas fragmenti viltus atlieku izgatavošanai ņemti no neizmantotu viduslaiku farmakoloģijas krājumu pārpalikumiem. Laikā, kad relikvijas “atrada” - XIX gs. II puses sākumā – franču vēsturnieki sāka padziļināti interesēties par līdz tam aizmirsto Simtgadu kara tautas varoni un ļoti iespējams, ka kāds ar šī viltojuma palīdzību centās veicināt Žannas d'Arkas tēla popularitātes nostiprināšanu.

“Či-Ro” amulets

2008.gada septembra vidū Lielbritānijas presi pāršalca ziņojums par Liverpūles universitātes Arheoloģijas zinātņu laboratorijas metālapstrādes pētniecības speciālistu izdarīto atklājumu. Viņi bija noteikuši, ka tā dēvētais “Či-Ro” amulets, ko 1990.g. atrada IV gadsimta kapsētas apbedījuma piedevās Shepton Mallet pilsētā Somersetā, ir izgatavots tikai XIX vai pat XX gadsimtā. Lasīt vairāk: "Arheoloģiskie viltojumi. Shepton Mallet "Či-Ro" amulets", aliens.lv, 27.03.2013.

Jēzus brāļa kaulu šķirsts

2002.gadā žurnāls Biblical Archaeology Review publicēja “ekskluzīvu ziņu,” kas vēstīja, ka “atrasts akmenī cirsts Jēzus eksistences pierādījums”. Sorbonas universitātes senebreju un aramiešu valodu speciālists Andrē Lemjē bija atšifrējis uzrakstu uz kāda I gadsimta jūdu kaulu šķirsta. Tas skanēja šādi: “Jakov bar Josef akhui di Ješua” (Jēkabs, Jāzepa dēls, Jēzus brālis). Ja uzraksts izrādītos īsts, tas patiešām varētu saistīties ar evaņģēlijos aprakstīto Jēzu no Nācaretes un pretendēt uz bibliskās arheoloģijas visu laiku ievērojamākā atklājuma godu. Lasīt vairāk: "Arheoloģiskie viltojumi. Jēzus brāļa kaulu šķirsts", aliens.lv, 06.04.2014. 

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.