Aliens

Vai pirmie amerikāņi Jauno pasauli sasniedza jau pirms 130 000 gadiem?

Kad pirmie cilvēki ieradās Amerikā? Visbiežāk uz šo jautājumu tiek atbildēts – pirms apmēram 15 000 līdz 20 000 gadu, ienākot no Sibīrijas pa zemes tiltu, kas ledus laikmetā bija izveidojies tagadējā Beringa šauruma vietā. Taču tagad šim uzskatam, vismaz runājot par laika skalu, ir mests izaicinājums – žurnālā “Nature” publicēts pētījums, kura autori, izpētījuši Ziemeļamerikā uzietus mastodonta kaulus, apgalvo, ka pirmie amerikāņi kontinentā parādījušies jau pirms 130 000 gadu. Vai tas tiešām tā varētu būt? Kādi ir pierādījumi un cik pārliecinoši šķiet argumenti?

Atklājums vai, pareizāk, apgalvojums par atklājumu, izdarīts izpētot mastodonta (Mammut americanum) fosīlijas un tām blakus atrastus akmeņus, kas 1992.gadā nejauši atklājās ceļa būves darbu laikā kādā Sandjēgas piepilsētā, Kalifornijā. Būvdarbi, reaģējot uz atradumu, tika apturēti un vietu Sandjēgas Dabas muzeja paleontologa Toma Demeras vadībā rūpīgi izpētīja. Izrakumi ilga piecus mēnešus un to gaitā atsedza virkni šī pirms apmēram 10 000 līdz 11 000 gadus atpakaļ izmirušā, zilonim radniecīgā dzīvnieka zobus, ilkņus un kaulus. Visas nepilnā skeleta atliekas piederēja vienam indivīdam – jaunam dzīvniekam.

Daudzi no kauliem bija šķietami apskaldīti, turpat uzgāja arī kaulu šķembas. Tomēr uz mastodonta fosīlijām neatrada nekādas griezuma vai asa rīka cirtiena pēdas, kas varētu norādīt, ka dzīvnieks būtu ticis nomedīts un sadalīts pārtikai. Gan fosīlijas, gan kauli un akmeņi bija aprakti smilšainu nogulumu slānī, taču Demera domāja, ka akmeņi, kuri tika uzieti līdzās kauliem, ir pārāk lieli, lai tos būtu atnesusi straume – tā, spriežot pēc nogulumu veida, to veidošanās laikā šajā vietā bijusi relatīvi neliela.

“Mēs apspriedām dažādus scenārijus, ar kuru palīdzību varētu izskaidrot kaulu un akmeņu atrašanos vienā vietā, un ik pa laikam atgriezāmies pie cilvēka līdzdalības,” - pētnieks stāsta.

Tā kā kauli bija gandrīz pilnībā pārakmeņojušies un oglekli saturošā olbaltumviela, kolagēns, ko varētu izmantot C14 datēšanai nebija saglabājies, kā arī atraduma vietā nebija nekādu citu organisku materiālu, tad mastodonta vecuma noteikšanai 1990.gados izmantoja kādu citu, rakstā tuvāk neprecizētu radioaktīvo izotopu metodi. Tomēr toreiz iegūtais vecums – 300 000 gadu – Demeram nešķita pārliecinošs. Cilvēku klātbūtne Amerikā tik senā pagātnē šķita neiespējama.

Priekšstats par Sandiegas atraduma vietu kā cilvēka darbības liecību turpināja attīstīties 2000.gados, Demuram pievienojās citu institūciju pētnieki, tostarp aplūkojamā raksta līdzautori Ketlīna un Stīvens Holeni, kuri strādā Amerikas Paleolīta pētniecības centrā Hotspringsā, Dienviddakotā. Abi arheologi, kuru apgalvojumus daudzi kolēģi gan uzlūko ar skepticismu, ASV vidējos rietumos bija uzgājuši vairākas vietas, kas pēc viņu domām liecina par cilvēka klātbūtni Ziemeļamerikā līdz pat 40 000 gadu senā pagātnē. Uzzinājuši par Sandiegas mastodontu, Holeni ieradās pie Demeras, lai aplūkotu atliekas. “Mēs skatījāmies uz kaut ko ļoti, ļoti vecu,” - stāsta Ketlīna, “un redzējām, ka kaulu lūzuma pēdas ir tādas pat, kādas mēs jau bijām redzējuši iepriekš.” Kauli šķiet bija uzlikti uz lielāka “laktas” akmens un par tiem sists ar citu, noapaļotu “vesera” akmeni. Pētnieki, norādot gan uz kaulu lūzuma vietām, gan uz akmeņu virsmās redzamajām mikronodiluma pēdām, uzskata, ka atraduma vietā esošie iežu gabali tikuši izmantoti vai nu kaulu smadzeņu iegūšanai vai kādu kaula rīku izgatavošanai. Izdarot eksperimentus, kuros ar atrastajiem līdzīgiem akmeņiem tika sadauzīti mūsdienu ziloņu un liellopu kauli, zinātnieki ieguva līdzīgas lūzuma virsmas.

Veicot atkārtotu Sandjēgas fosīliju datēšanu ar urāna/torija metodi, pētnieki šoreiz ieguva 130 000 gadu lielu vecumu. Izvērtējot datējuma veikšanā izmantoto metodiku, ar aplūkojamo pētījumu nesaistīts urāna analīžu speciālists Alastairs Paiks no Sauthemptonas universitātes Lielbritānijā izdevumam “Science” atzina, ka analīzes paveiktas atbilstoši standartiem un rezultāts ir ticams.

Tas ir laiks, kad, atbilstoši šobrīd zinātnē dominējošai t.s. “vēlā viļņa hipotēzei” modernais Homo sapiens vēl nebija pametis Āfriku (par alternatīvām modernā cilvēka ģenēzes versijām sk.: “Modernā tipa cilvēki Āzijā, iespējams, dzīvo daudz senāk nekā iepriekš domāts”, atklajumi.lv, 01.10.2013.). Tātad, ja datējums ir pareizs un kaulus patiešām apstrādājis cilvēks, tad jādomā, ka pirmie amerikāņi bija neandertālieši, deņisovieši vai vēl kādi mums nezināmi paleoantropi.

Tomēr vismaz pagaidām, kamēr Demuras grupa nevar pārliecinoši atbildēt uz virkni kritiķu jautājumu, ar vēstures grāmatu pārrakstīšanu, rādās, būs vēl jāpagaida.

Būtiskākais iebildums ir par nepārprotamu antropogēnas cilmes artefaktu trūkumu – atraduma vietā nav nekā, kas tieši apliecinātu darbīgu cilvēka klātbūtni – ne rīku, ne rīku pusfabrikātu, ne pavardu, ne kādu citu priekšmetu vai pašu hominīdu atlieku. Tāpat nav drošas pārliecības, ka kaulu lūzumi un atšķēlumi patiešām radušies cilvēka darbības rezultātā – piemēram Harijs Heins no Nevadas universitātes ir izteicies, ka šādas pat pēdas uz kauliem paliek arī tad, kad tos sadragā ekskavators...

Secinājums var būt tikai viens – hipotēze interesanta, bet tās pamatojumam nepieciešami atbilstošam periodam piederīgi kādas arheoloģiskas kultūras un/vai cilvēku skeleta kaulu atradumi. Demura sola tādus meklēt.

VIDEO:

Avoti:

Avoti:
nature.com
nature.com
sciencemag.org

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.