Aliens

Vai mīts par Ragnarjoku radies VII gadsimta vulkāniskās ziemas laikā?

Ragnarjoks (no īslandiešu “dievu liktenis”) ir senziemeļnieku mītoloģijas galvenais eshatoloģiskais notikums – dievu un visas pasaules bojāeja pēc dievu pēdējās kaujas ar htoniskajiem briesmoņiem. Ragnarjoku ievada vai ar to vienlaikus notiek Trīsgadu vai milžu ziema (Fimbulvetr), kad briesmoņi norij Sauli un Mēnesi. “Dievu dziesmās” iekļautajā “Zintnieces pareģojumā” no Edas stāstīts, ka “Saule kļūst melna,” zvaigznes krīt no debesīm, notiek zemestrīce, dreb pasaules koks Igdrasils, zeme nogrimst jūrā. Ragnarjoks tomēr nav galīga iznīcība – tai seko atjaunošanās un jauna cilvēces atdzimšana.

Dāņu zinātnieki jaunā, izdevumā “Journal of Archaeological Science Reports” publicētā pētījumā snieguši lietišķus pierādījumus, ka Ragnarjoka mīts un jo īpaši Trīsgadu ziemas priekšstats varētu būt radies VII gadsimta vidū notikušās klimatiskās katastrofas ietekmē.

Mūsu ēras 536.gadu, kad vismaz 3 eksplozīvi vulkānu izvirdumi izmeta atmosfērā tik daudz pelnu, sēra sulfāta un citu vulkānisko izmešu vielu aerosolu, lai Saule uz ilgu laiku, kas, iespējams turpinājās pusotru gadu, būtu redzama tikai kā blāvs disks, un tam sekojošo dekādi vairāki vēsturnieki ir nosaukuši par sliktāko laiku cilvēces vēsturē.

Pagaidām nav izdevies noteikt, tieši kuri vulkāni izvirduši, bet visai iespējams, ka tie meklējami Amerikā – Kalifornijā, Aleutu salās un Ziemeļkordiljeros.

Izvirdumi ziemeļu puslodē izraisīja temperatūras pazemināšanos vidēji par apm. 2,5 grādiem pēc Celsija skalas, kas, savukārt, rezultējās visaptverošās neražās un tām sekojošā badā un epidēmijās. Par notikušo liecina daudzi Romas un Ķīnas vēstures avoti. Bizantiešu vēsturnieks Prokopijs rakstīja, ka “veselu gadu Saule bija blāva kā Mēness.”

Turklāt, tikko Sauli aizsedzošie mākoņi izklīda un ļaudis sāka atkopties, 539./540.gados sekoja jauni, ne mazāk postoši izvirdumi... 541.gadā izcēlās buboņu mēris, kas ieguva Justiniāna sērgas nosaukumu un sekmēja Austrumromas impērijas sabrukumu.

Pieņēmumu, ka šie notikumi varētu būt pamatā ģermāņu mītam par pasaules galu dievu un dēmonu cīņā, dažādi autori bija izteikuši jau iepriekš, taču tagad tam ir dendrohronoloģiski pierādījumi. Dāņu nacionālā muzeja zinātnieki, izpētot vairāk nekā 100 sestā gadsimta ozolu stumbru paraugus, konstatējuši, ka laikā no 539. līdz 541.gadam koki faktiski nav auguši, bet tā sauktie “sarmas gredzeni” liecina, ka pat vasarā temperatūra bijusi zemāka par ūdens sasalšanas punktu.

“Kad neaug koki, tad neaug arī nekas, kas iesēts tīrumos. Sabiedrībā, kur ikviens ir atkarīgs no lauksaimniecības, tam ir katastrofālas sekas. Šos secinājumus apstiprina arī citi mūsu pētījumi. Mēs redzam milzīgu labības klātbūtnes samazināšanos arheoloģiskos slāņos, redzam, ka cilvēki pametuši iepriekš apdzīvotos apvidus un tos pārņēmis mežs,” - stāsta pētījuma vadītājs Mortens Fišers Mortensens.

“Pētnieki uzskata, ka Norvēģijā un Zviedrijā izmira apmēram puse no iedzīvotājiem un nav izslēdzams, ka līdzīgas sekas bija arī Dānijas teritorijā. Skatoties uz šiem mazajiem, niecīgajiem gadskārtu gredzeniem, es tikai varu iedomāties, cik bēdu, nāvju un grūtību tie ietver,” - Mortensens turpina.

Dāņu zinātnieki uzskata, ka Ziemeļeiropā VI gadsimta vulkāniskās ziemas laikā vidēja temperatūra varēja nokristies pat par 3,5 grādiem pēc Celsija skalas un ir pārliecināti, ka ar šo periodu datētie, ārkārtīgi bagātīgie ziedojumi, kuros bieži sastopami arī lieli zelta priekšmeti - Vindelevas un Broholmas depozīti, ir apliecinājums cilvēku centieniem pielabināt dievus ar visvērtīgāko, kas viņiem ir, lai tikai tie atdotu atpakaļ Saules gaismu un siltumu.

Izvirdumu izraisītais aukstais periods turpinājās gandrīz gadsimtu līdz apmēram 660.gadam un tiek dēvēts par Vēlo antīko mazo ledus laikmetu. Tie, kas izdzīvoja, meklēja veidus, kā dažādot pārtikas nodrošinājumu, tostarp plašāk sākot audzēt tikai kopš V gadsimta Skandināvijā ienākušos rudzus, kas ir aukstumizturīgāka (ziemāji) un nabadzīgākām augsnēm piemērotāka labība.

Milžu ziema nevarēja neietekmēt arī Latvijas vidējā dzelzs laikmeta iedzīvotājus, taču šķiet, ka šeit tā bija mazāk postoša nekā rietumu un ziemeļu Eiropā. Vismaz pagaidām arheologi nav konstatējuši kādus būtiskus apdzīvotības kritumus VI gadsimta vidū un otrajā pusē. Arī rudzi Latvijas teritorijā parādās tikai sākot ar VIII gadsimtu.

Avots: natmus.dk