Aliens

Polijas vidienē atklāts svētezers liek pārskatīt līdzšinējos pieņēmumus par ķeltu izplatību Ziemeļaustrumeiropā

Poļu arheologi atklājuši ķeltu svētezeru, kas ir ne tikai pirmais šāda veida piemineklis Polijas teritorijā, bet arī liks pārskatīt līdzšinējos zinātnieku pieņēmumus par ķeltu izplatību mūsdienu Polijā un Ziemeļaustrumeiropā.

Atklājumu izdevās izdarīt, Varšavas universitātes arheologiem sākot interesēties par III gadsimta zobenu, ko kāds vārdā nenosaukts atradējs bija nodevis Budgošas Militārajam muzejam, kas atrodas Kujāvijas-Pomožes vojevodistē Polijas centrālajā daļā. Uzzinājuši, ka zobens atrasts kādā ezerā, kura nosaukums pagaidām netiek izpausts, arheologi tajā uzsāka zemūdens apzināšanu, kuras laikā ieguva virkni dažādas, ķeltu materiālajai kultūrai raksturīgas senlietas – dzelzs sirpjus, zobenu makstu un jostu sprādžu fragmentus.

Kā pastāstīja Bartošs Kontnijs (Bartosz Kontny), Varšavas universitātes Arheoloģijas fakultātes dekāns un zemūdens laboratorijas vadītājs, priekšmetu ziedošana ezeros, upēs, purvos un grūti pieejamās kalnu vietās ir ķeltiem tipiska rituālā prakse.

Svētezera atklāšana ne tikai papildinās Polijas valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstu, bet arī liks labot līdzšinējo vēstures stāstu par ķeltu ienākšanu un izplatību mūsdienu Polijas teritorijā.

Iepriekš, balstoties uz apmetņu un kapulauku atradumiem, tika uzskatīts, ka ķelti, kas Polijā ienāca III gs.pmē., Latēnas perioda B posma beigu daļā, kad vienlaikus notika arī ķeltu ekspansija Balkānos, apdzīvoja tikai valsts dienvidu daļu, un vidieni, tostarp Kujāvijas-Pomožes reģionu, sasniedza tikai I gs.pmē.

Viens no senākajiem vēstures avotiem, kurā parādās ķeltu vārds, ir kāds grieķu ģeogrāfa Milētas Hekateja ar VI gs.pmē. sākumu datēts teksts, kurā, runājot par ļaudīm, kas dzīvo pie Masīlijas (mūsdienu Marseļas) viņš tos nosauc par Κελτοί (Keltoi).

Par ķeltu izcelsmi un atsevišķo, indoeiropiešu zaram piederošajās ķeltu valodās runājošo grupu savstarpējo radniecību zinātnieku vidū nav vienota viedokļa. Daļa pētnieku par ticamāko uzskata tradicionālo “austrumu” teoriju, atbilstoši kurai protoķeltu valoda radās Centrāleiropā, vienotā kultūras grupā ap 1200.g.pmē. konsolidējoties vēlā Bronzas laikmeta urnaskapu kultūras sabiedrībām, tad, bez redzama pārtraukuma, turpinoties Dzelzs laikmeta Hallštates kultūrā (1200.–500.g.pmē.) un vēlāk – Latēnas kultūrā (450.g.pmē.–I gs.mē.). Atbilstoši “austrumu” teorijai ķelti no savas Centrāleiropas pirmdzimtenes izplatījās uz rietumiem un dienvidiem gan lēnas difūzijas, gan migrāciju ceļā. Jaunāka, “rietumu” teorija pieļauj, ka protoķeltu valoda radās agrāk, bronzas laikmeta Atlantijas piekrastē, no kurienes tad izplatījās uz austrumiem. Vēl cita, nesen radusies teorija pieļauj, ka protoķelti noformējās kaut kur pa vidu “austrumu” un “rietumu” pirmdzimtenei – Gallijā – un tad izplatījās uz visām pusēm.

III gs.pmē. ķeltu izplatība sasniedza savu maksimumu, aptverot teritoriju no Skotijas ziemeļos līdz Anatolijas vidienei dienvidaustrumos un Ibērijas Atlantijas piekrastei dienvidrietumos.

Avots:
notesfrompoland.com