Aliens

Indonēzijas Borneo salā atrasts pasaulē senākais dzīvnieka figūras gleznojums

40 000 gadus senais, govij līdzīgā dzīvnieka gleznojums uz Lubangdžerijisalehas alas sienas Austrumkalimantānas provincē Indonēzijā, ir vecākais, līdz šim atklātais dzīvnieka attēlojums pasaulē, teikts 2018.gada 7.novembrī žurnālā Nature publicētajā pētījumā. 

Atklājums pētniekiem ļauj izteikt apgalvojumu, ka viens no cilvēces kultūras nozīmīgākajiem sasniegumiem – figurālā māksla radās Āzijā, nevis Eiropā.

“Dzīvnieku zīmēšana (vai gleznošana), kas jau pats par sevi bija nozīmīgs sasniegums, bija veids, kā ilustrēt tādus cilvēka dzīves aspektus, kā, piemēram, medības un [rituālas] dejas. Sākotnēji cilvēki gleznoja lielus dzīvniekus un vēlāk sāka attēlot cilvēku pasauli,” - sacīja pētījuma vadošais pētnieks, Grifita universitātes (Austrālija) arheologs un ģeoķīmiķis Maksims Obērs (Maxime Aubert).

Līdz šim zināmais vecākais dzīvnieka attēlojums bija 2014.gadā Sulavesas salā atrastais 35 400 gadus senais cūkbrieža gleznojums, teica teica Obērs (Sk.: “Indonēzijas alu gleznojumu datējums liek pārskatīt priekšstatus par mākslas rašanās laiku un vietu”, aliens.lv, 27.10.2014.).

Borneo alas

Grūti pieejamā, apmēram 4200 kvadrātkilometru plašā augstkalnu reģionā Sangkuliranga–Mangkalihata pussalā Borneo salā, Indonēzijā uz kaļķakmens alu sienām atrasti tūkstošiem aizvēsturisku paleolīta gleznojumu.

Tomēr, neskatoties uz to, ka pētniekiem par aizvēsturiskajiem klinšu mākslas darbiem bija zināms kopš 1994.gada, līdz pat šim laikam nebija iegūts precīzs to datējums. 1990.gados datēšanai paņemtie paraugi no alu mākslas vietām bija pārāk poraini un deva neticami lielu vecumu. Galu galā zinātnieki nosprieda, ka gleznojumu vecums nevar būt lielāks par 10 000 gadiem.

Obērs kopā ar savu komandu Borneo salā ieradās 2016.-2017.gada izrakumu sezonā, lai no alu gleznojumu virsmu klājošiem kalcīta noslāņojumiem paņemtu jaunus, neporainus paraugus, un no jauna noteiktu gleznojumu vecumu, izmantojot urāna-torija metodi. Kalcīta depozīti uz alu sienām, tostarp arī uz aizvēsturiskajiem gleznojumiem, bija veidojušies, ūdenim gadu tūkstošiem sūcoties cauri kaļķakmens iežiem. Nogulsnējumi nelielā daudzumā satur urānu un tā sabrukšanas produktu – torija 230 izotopu. Izmērot kalcīta uzslāņojumā urāna–torija proporcijas, zinātnieki spēj noteikt tā veidošanās sākuma laiku. Obēra komanda analīzēm no 6 alām paņēma 15 kalcija karbonāta paraugus.

Pasaulē vecākais dzīvnieka gleznojums

Ar urāna-torija metodi noteiktais minimālais vecums Lubangdžerijisalehas alā atrastajām liela dzīvnieka gleznojumam ir 40 000 gadi. Kaut arī nav saprotams, kāds tieši dzīvnieks gleznojumā uz alas sienas attēlots, pētnieki pieņem, ka tas ir bantengs, savvaļas govs, kas vēl šodien dzīvo Borneo džungļos. Dzīvniekam laukā no muguras rēgojas kaut kas līdzīgs šķēpa kātam.

Pašreiz tas ir vecākais zināmais figurālās glezniecības darbs pasaulē, komentējot atklājumu, sacīja pētījuma vadītājs Obērs.
Tomēr Sauthemptonas universitātes arheologs profesors Elisters Paiks (Alistair Pike), atzinīgi novērtējot pētījuma rezultātus, pauž kritisku viedokli par vecāka figurālā gleznojuma datējumu.

“Man nav šaubu par to, ka viņi gleznojumus datēja vismaz kā 40 000 gadus vecus (..), un, ka tas ir aizraujošs atklājums, kas pierāda, ka alu glezniecība nebija izolēts gadījums (..), bet, ka tai bija plaša ģeogrāfiska izplatība,” - paskaidroja Paiks.

“Taču ir šaubas par to, vai viņi datēja paraugu no kalcīta slāņa, kas sedza figurālo mākslas darbu (..), tas, kā izskatās, bija ņemts no nogulsnēm uz kāda pigmenta, kas atrodas 15 cm attālumā no dzīvnieka figūras, un pat ja tas kādreiz bija daļa no dzīvnieka gleznojuma, tad pētnieki nav parādījuši tā saistību ar attēlu,” - turpināja Paiks.

Datētais dzīvnieks ir viens no govij līdzīgu dzīvnieku trijotnes, kas sarkani oranžā krāsā uzgleznots uz Lubangdžerijisalehas alas sienas.

Senākie roku plaukstu nospiedumi

Tāpat arī Lubangdžerijisalehas alā pētnieki ar urāna metodi datēja divus roku nospiedumus, kuri izrādījās 37 000 gadus seni! Savukārt trešais rokas attēls ir pat 51 800 gadus sens.

Borneo alu gleznojumu hronoloģija

Pamatojoties gan uz atšķirīgiem alu gleznojumu stiliem, gan uz urāna-torija analīzes rezultātiem, pētnieki Borneo alu mākslā izšķīra trīs atšķirīgas attīstības fāzes.

I fāze

Senākā Borneo alu glenojumu fāze aptver laika periodu paleolītā pirms 51 800 - 40 000 gadiem. Šī perioda alu mākslai raksturīgi gan roku attēli, kuri radīti, uzliekot uz klints atseguma plaukstu un tad izsmidzinot tai apkārt krāsu, gan lielu, govij vai vērsim līdzīgu dzīvnieku gleznojumi. Gleznojumi ir uzgleznoti sarkani oranžā krāsā.

II fāze

Šajā periodā radīti daudzi purpurkrāsas roku attēli, kuru vecums ir 20 000 gadi. Šoreiz roku nospiedumi vēl ir izgreznoti ar tetovējumiem līdzīgiem punktiem, svītrām un līnijām. Roku attēlus citu ar citu savieno vīteņaugiem līdzīgas stīgas.

III fāze

Trešo fāzi Borneo alu glezniecībā iezīmē slaidas tumši sarkanā krāsā gleznotas cilvēku figūras, kuras senie mākslinieki uz alu sienām atstājuši aptuveni pirms 13 600 gadiem. Gleznojumos dominē melni pigmentētas ģeometriskas formas un spieķi, kuri saistīti ar tādām cilvēku aktivitātēm, kā, piemēram, rituālas dejām, airēšanu un medībām.

Kas radīja Borneo alu gleznojumus?

Alu glezniecība Eiropā sākas visai drīz pēc mūsdienu cilvēku ierašanās, turpretim Dienvidaustrumāzijā senākie alu gleznojumi radās ilgi pēc pirmo mūsdienu cilvēku ierašanās (pirms 73 000 – 63 000 gadiem), kā arī ilgi pēc tam, kad senie cilvēki bija sasnieguši Austrāliju (70 000 - 60 000 gadiem). (Sk.: “Pirmie austrālieši drīzāk bija pārceļotāji nekā nejauši krastā izmesti jūrasbraucēji”, aliens.lv, 26.04.2013.)

Kas pirms 51 000 – 40 000 gadiem radīja senākos alu gleznojumus Borneo salā? – jautā pētījuma autori. Un kāpēc?

Vecākā šajā reģionā zināmā mūsdienu cilvēka fosilija, kura 1950.gados uzieta Niahas Lielajā alā (Saravakas pavalsts Malaizijas Borneo), ir tā sauktais “Dziļais galvaskauss” (Deep skull), kura vecums ir 40 000 gadi.

Galvaskauss morfoloģiski ir tuvāks mūsdienu austrumaziātiem, nevis australoīdiem (rasei, kura dzīvo Austrālijā un Melanēzijas salās).

Lai izskaidrotu šo mīklu, pētījuma autori piedāvā divus seno cilvēku migrācijas modeļus. Borneo un citās Indonēzijas salās pirmajā migrācijas vilnī ieradās australoīdajai rasei piederīgi cilvēki, kuri pirms 70 000 – 60 000 gadiem devās tālāk uz dienvidos esošo Sāhulas kontinentu (sauszemes masīvu, kas ledus laikmetā apvienoja Austrāliju un Jaunzēlandi), neradot klinšu mākslu. Pēc tam pirms 52 000 – 40 000 gadiem sekoja otrais migrācijas vilnis, kas Borneo salā radīja senākos gleznojumus uz alu sienām.

Alternatīva hipotēze, raksta pētnieki, varētu būt tāda, ka pirmie cilvēki, kas ieradās pleistocēna (ģeol. kvartāra perioda vecākā, ilgākā daļa, kurai raksturīga varākkārtēja ļoti plašu apledojumu izveidošanās) Borneo, izkliedējas mazās grupās, kas vēlāk sajaucās ar otrā viļņa migrantiem, kam pateicoties reģionā pieauga iedzīvotāju blīvums un savstarpējā saziņā izmantotie sociālie signāli kļuva sarežģītāki.

Tomēr neatkarīgi no tā, kurš modelis gūs vairāk pierādījumu, Austrumkalimantānas kalnu rajons līdz šim netika aplūkots kā nozīmīgs paleolīta klinšu/alu mākslas attīstības centrs, jo vienkārši trūka liecību par mākslas izcelšanos Borneo salā, rakstā norāda pētījuma autori.

Tēmas maiņa alu glezniecībā

Eiropas (Francija un Spānija) alu glezniecībā cilvēku figūras sāka dominēt tika Madlēnas periodā pirms 16 500 – 12 000 gadiem. Savukārt senie mākslinieki cilvēku figūras uz alu sienām Borneo salām sāka gleznot pirms 13 600 gadiem. Klinšu/alu gleznojumi Sankulirangas-Mangalihātas pussalā rāda, ka arī Indonēzijā notikusi pāreja no lielu dzīvnieku gleznošanas uz cilvēku pasaules attēlošanu – parādās cilvēku figūras, roku plaukstu attēli, kuri izgreznoti ar zariem līdzīgām līnijām, raksta pētījuma autori.

Mākslas izcelšanās noslēpums

Pēc aizvēstures pētnieku domām, cilvēces nozīmīgākais sasniegums ir nevis pirmais akmens darbarīks vai tērauda zobens vai pat kosmiskā raķete, bet gan simboliskā, abstraktā domāšana, kas izpaužas, piemēram, alu glezniecībā.

Taču zinātnieku domās dalās jautājumā par vietu, kur radās alu/klinšu glezniecība.

Arheologs un antropologs Pauls Takons (Paul Taçon) pieļauj, ka alu māksla radās neatkarīgi dažādas pasaules daļās pēc tam, kad mūsdienu cilvēks jau bija migrējis no Āfrikas. Viņš norāda uz faktu, ka, kaut arī roku plaukstu nospiedumi ir sastopami uz alu sienām Eiropā, Āzijā un Austrālijā, tie ir ļoti reti redzami Āfrikā. Iespējams, ka jau Āfrikā senākie mūsdienu cilvēki apgleznoja savus ķermeņus, vai uz zemes zīmēja zīmējumus, kas ātri izgaisa. Taču zīmes uz klinšu sienām, iespējams, bija migrējošo cilvēku atstātas ceļa zīmes svešā, nepazīstamā ainavā un tajā paša laikā iezīmēja viņu klātbūtnes apliecinājumu jaunajā teritorijā.

Acīmredzamo mākslinieciskās tehnikas līdzību Indonēzijas (Borneo un Sulavesas) un Eiropas figurālajā mākslā P.Takons izskaidro ar kopēju, vispārēju mednieku-vācēju sabiedrības praksi. Citiem vārdiem, šīs mākslinieciskās prakses attīstību noteica tajā laikā plaši izplatītais dzīvesveids, nevis tā radās vienā noteiktā kultūrā, no kuras izplatījās tālāk.

Savukārt Austrālijas Rietumu universitātes profesors un klinšu mākslas speciālists Dr.Bendžamins Smits pauž pretēju pārliecību: roku plaukstu nospiedumiem un reālistiski gleznotām dzīvnieku figūrām kā viena kopuma sastāvdaļām nav gadījuma raksturs. Viņš uzskata, ka šī tehnika radās Āfrikā pirms mūsdienu cilvēks sāka migrēt uz citiem kontinentiem. Varu saderēt, ka tas jau bija migrējošo cilvēku “mugursomā,” Smitam šajā pārliecībā pievienojas izcilais nīderlandiešu paleolīta speciālists, Leidenes universitātes profesors Vils Roebreks.

Patiešām zinātnieki ir savākuši bagātīgas liecības par okera izmantošanu ilgi pirms tika radīti senākās figurālās glezniecības darbi Eiropā un Indonēzijā. 

Kenijā, Kapturinas (Kapthurin) formācijā, Homo erectus vietā GnJh-03 arheologi atraduši 285 000 gadus vecus 70 okera gabalus, kas katrs sver apmēram 5 kg. Tā, iespējams, ir senākā liecība par okera izmantošanu, kaut arī nav visai pārliecinoša.

Jau daudz pārliecinošākas liecības par okera izmantošanu iegūtas pirms 250 000 gadu neandertāliešu apdzīvotā vietā Māstrihtbelvederē (Maastricht-Belvédère), Nīderlandē. 1980.gados arheologi tur izraka nelielus koncentrētus sarkanas krāsas minerālus. Pētnieki pieņem, ka neandertālieši okeru saberza pulveri, sajauca ar ūdeni un izmantoja sava ķermeņa un apģērba krāsošanai.

Dienvidāfrikā senie cilvēki, kuri pirms 100 000 gadiem apdzīvojuši Blombas alu, pulverī saberztu okeru sajauca vēl ar citām sastāvdaļām, lai iegūto smērvielu, iespējams, izmantotu sava ķermeņa apgleznošanai (Sk.: “Dienvidāfrikā, Blombosas alā atklāta 100 000 gadu sena okera ieguves darbnīca”, atklajumi.lv, 28.10.2011.)

Vēl šajā alā arheologi ir atraduši 75 000 gadus senu okera gabalu, uz kura senie cilvēki ievilkuši līnijas, kas pārklājās, atrodas paralēli vai veidoja trīsstūrus. Pētniekiem nav zināms, ko šīs zīmes attēlo, taču viņi pieļauj, ka tā jau ir liecība par simboliskas domāšanas esamību tik tālā pagātnē.

Savukārt 2015.gadā arheologi Blombas alā atrada 73 000 gadus vecu akmens atšķilu, uz kuras ar okeru uzšvīkātas svītras un līnijas. Šīs uzšvīkātās svītras un līnijas ir senākais cilvēka ar okeru radītais zīmējums.

Spānijas alās, kuras atrodas dažādos tās reģionos – Maltrevisas alā Spānijas rietumos, Pasjegas alā Spānijas ziemeļaustrumos un Ardales alā dienvidrietumu Spānijā - pētnieki atraduši 65,000 gadus senas ģeometriskas figūras un roku kontūras, kuru radīšanu tagad piedēvē neandertāliešiem (Sk.: “Neandertālieši, līdzīgi kā mūsdienu cilvēki, spējuši radīt mākslu”, atklajumi.lv, 28.02.2018.) 

Tas raisa jautājumu par to, vai simboliskā domāšana nepiemita jau neandertāliešiem.

Tomēr šiem senākajiem simboliskās domāšanas uzplaiksnījumiem bija sporādisks raksturs. Tradīcijas un tehnoloģiskie izgudrojumi vienā vietā eksistēja vairākus tūkstošus gadus, bet tad pēkšņi izplēnēja, neizplatoties tālāk ne laikā, ne telpā. Tā tas bija līdz laikam, kad pirms 40 000 gadiem Rietumeiropā un Indonēzijā parādījās senākie alu gleznojumi.

Iespējams, ka šo parādību skaidro apdzīvotības blīvuma izmaiņas kādā vietā. Lielākā cilvēku grupā biežāk rodas jaunas idejas un jauni izgudrojumi. Un arī ātrāk izplatās. Savukārt, krītoties iedzīvotāju skaitam, pat nostabilizējušies izgudrojumi pamazām izzuda un tika aizmirsti.

Hipotēzei par iedzīvotāju skaita un blīvuma izmaiņām ir arī daži netieši pierādījumi. Saskaņā ar mūsdienās dzīvojošo cilvēku ģenētiskajām analīzēm, iedzīvotāju skaits Āfrikā strauji pieaudzis pirms 100 000 gadiem.

Pētnieki uzskata, ka Eiropas skarbais ziemeļu klimats paleolītā spieda cilvēku apvienoties lielākas grupās, stiprināt sociālās saites, kas savukārt sekmēja valodas un mākslas attīstību.

Turpretī Austrumkalimantānas kalni ar savu neiedomājami lielo bioloģisko daudzveidību nodrošināja labvēlīgus apstākļus tam, lai cilvēki pēdējā leduslaikmetā šeit apmestos uz dzīvi. Cilvēku grupas iekšienē pieaugošā vajadzība pēc savstarpējās komunikācijas galu galā veicināja tāda klinšu mākslas stila izveidošanos, kur uzsvars ir uz vizuālu sociālās organizācijas sistēmas, kultūras identitātes, piederības grupai un teritoriālo īpašumtiesību attēlojumu.

Pašreiz ir nepārprotami pierādījumi tam, ka alu glezniecība Borneo salā radās apmēram ap to pašu laiku, kad Rietumeiropas gleznotāji apgleznoja alu sienas Francijā un Spānijā (Sk.: “Papildinās senākās paleolīta alu mākslas vietu skaits Eiropā”, aliens.lv, 30.09.2013.)

Saskaņā ar pēdējo gadu atklājumiem, figurālās alu glezniecības hronoloģiskā ainava izskatās tā:

• pagaidām nezināma dzīvnieka gleznojums uz Lubangdžerijisalehas alas sienas radīts pirms 40 000 gadiem.
• babirusa jeb cūkbrieža gleznojums uz Timpunsengas alas sienas Sulavesas salā – 35 400 gadus vecs.
• senākie Šoves alu zīmējumi, saskaņā ar pēdējo datējumu, ir 36 600 gadus veci (Sk.: “Jauns pētījums apstiprina Šovē alas zīmējumu senāko datējumu”, aliens.lv, 20.04.2016.)

Par to, kas deva impulsu globālai mākslas attīstībai, zinātnieki ir izvirzījuši vairākas teorijas:

1. “Medību maģija.” Šās teorijas piekritēji uzskata, ka senie mākslinieki pirms medībām zīmējuši un gleznojuši dzīvniekus, lai nodrošinātu veiksmīgas medības. Taču tā neizskaidro cilvēku plaukstu nospiedumus uz paleolīta alu sienām, kas ir tikpat seni vai pat senāki par dzīvnieku gleznojumiem. Tāpat šī teorija neizskaidro to, kāpēc senie mākslinieki uz alu sienām zīmējuši ģeometriskas formas (piemēram, 40 800 gadus vecs sarkana diska attēls uz Kastiljas alas sienas, Spānijā).

2. “Auglības maģija.” Senie mākslinieki, attēlojot tikai medībām derīgos dzīvniekus, ticēja, ka attēlotā dzīvnieka dvēsele veicinās medījamo dzīvnieku auglību un nodrošinās to skaita pieaugumu. Taču arī šajā gadījumā minami tie paši iebildumi.

3. Alas ar gleznojumiem bija paleolīta svētnīca. Interesanta teorija, kam ir zināma loģika.

4. Alu glezniecība atspoguļoja paleolīta cilvēku garīgo pasauli un senākos reliģiskos ticējumus (faktiski pārklājas ar 3. un 5. teoriju).

5. Deivids Lūiss-Viljams (David Lewi-Williams), balstoties uz mūsdienu mednieku-vācēju sabiedrību etnogrāfiskajiem pētījumiem, attīstīja un popularizēja teoriju, ka paleolīta alu mākslas darbus radīja šamanis. Šamanis no ārpasaules norobežojās alas tumsā, ieejot transa stāvoklī un pēc tam gleznojot uz alu sienām paša redzētās vīzijas.

6. Alu glezniecības funkcija bija saziņa ar Garu pasauli. Tādu teoriju piedāvā slavenais franču aizvēstures pētnieks Žans Klots (Jean Clottes) (arī pārklājas ar nr. 3., 4., 5.).

Jaunais atklājums papildina un pilnveido jau esošo alu mākslas ģeogrāfiju, taču tajā joprojām ir daudz balto plankumu. Gaidām jaunus atklājumus alu glezniecības jomā.

Avoti:
nature.com
nationalgeographic.com
livescience.com
bbc.com
livescience.com
smithsonianmag.com
en.wikipedia.org
“Pirmie mākslinieki.” National Geographic. Nr. 28. Janvāris, 2015, 53.-73.lpp.
2003.g., Pasaules vēsture vidusskolām I. Rīgā: Zvaigzne ABC. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.