Parakasas pagarinātie galvaskausi – cilvēka evolūcijas mīkla vai mākslīga deformācija?
- Detaļas
- Publicēts 22 Februāris 2020
- Autors Aliens.lv
Kopš 2010.gadu sākuma dažādas tīmekļa vietnes un dzeltenās preses izdevumu lappuses vairākkārt apceļojuši sensacionāla satura materiāli, kuros apgalvots, ka tajā vai citā vietā atrasti neparasti senie galvaskausi ar izstieptu jeb pagarinātu galvas formu, kura nav skaidrojama ar mākslīgu deformāciju, bet drīzāk ar ģenētisku iedzimtību. Sensacionālo hipotēžu autori apgalvoja, ka tā nav bijusi patoloģija, bet apliecinājums galvaskausu īpašnieku izcelsmei no kosmiskiem ieceļotājiem vai senām, šodien zudušām un zinātniekiem nepazīstamām cilvēka evolūcijas līnijām. Runājot par konkrētiem piemēriem, sensacionālo paziņojumu sacerētāji parasti piesauca privātā muzejā Parakasas pilsētiņā Peru Klusā okeāna piekrastē izstādītus, tuvējā apkārtnē uzietus galvaskausus. 2018./2019.gadu mijā Aliens.lv bija izdevība pabūt Peru un pašiem savām acīm ieraudzīt šajā muzejā glabātos galvaskausus. Patiesi, visai interesanta ekspozīcija!
Pēc atgriešanās Latvijā interese par šo tēmu nezuda un Aliens.lv nolēma tuvāk papētīt izdaudzinātos Parakasas galvaskausus, cenšoties noskaidrot, cik ar tiem saistītie apgalvojumi par galvas pagarinātās formas dabisko izcelsmi ir pamatoti un zinātniski korekti vai tieši otrādi - tādi nav.
Sajūsminātais Aliens.lv apmeklē Parakasas muzeju
Ierodoties Parakasā 2018.gada 22.decembrī, Aliens.lv redakcija, saprotamu iemeslu dēļ, nelaida garām izdevību aplūkot te esošos slavenos "citplanētiešu" galvaskausus. Nelielais privātais Huana Navaro Parakasas Vēstures muzejs atrodas okeāna piekrastē ātrlaivu termināla ēkas labajā pusē. Katru dienu laivu piestātnē ierodas vairāki simti tūristu, lai dotos aplūkot jūras lauvas un pingvīnus okeānā esošajā Balestas Salu dabas parkā.
Lai gan par muzeju liecina visai krāšņs reklāmas plakāts termināla iekšienē, muzejs nav intensīvi apmeklēts un mēs tai brīdī esam vienīgie interesenti. Jocīgi, bet šai muzejā nav bijis pat mūsu gids, lāga vecītis, kas pusi dienas vadājis pa Parakasas Dabas parka tuksnešainajiem apvidiem. Tagad atvests, viņš ir izbrīnījies un jautā, kā gan mēs par šo vietu esam zinājuši?
Muzeja ekspozīcija izveidota Huanam Navaro uzpērkot savrupus atradumus un, visdrīzāk, arī "melno arheologu" atnestās mantas no visas apkaimes. Tajā izstādīti artefakti no 5 Piskas apgabalā pastāvējušām senkultūrām: Parakasas, Naskas, Vari, Činčaikas un Inku kultūrām. Bet, protams, slavenākie muzeja eksponāti ir tieši ar Paraksas kultūru saistītie pagarinātie galvaskausi un arī Zvaigžņu bērna Peru versija (par to, iespējams, kādreiz maijā). Patiesi, muzejā izstādītie gareni deformētie galvaskausi ir interesanti - daži no tiem izskatās visai palieli, vizuāli salīdzinot ar citos Peru muzejos redzētajiem. Paši muzeja iekārtotāji tos arī reklamē kā cabezas largas ("lielās galvas" - spāņu val.). Interesanti, ka tajos nav saskatāma paura kaulu (parietālā) šuve. Kopumā "lielās galvas" rada visai dīvainu un pabaisu iespaidu, īpaši ja mēģina iedomāties, kāds bijis šo cilvēku izskats dzīviem esot.
Tomēr, atmetot subjektīvos iespaidus, palūkosimies uz atradumiem un sacelto kņadu ap tiem kritiski!
Galvaskausu deformācija kā visā pasaulē izplatīta parādība
Kā liecina arheoloģiskie atradumi, etnogrāfiskie materiāli un citi vēstures avoti, dažādu kultūru, etnosu un rasu cilvēki, jau sākot no Akmens laikmeta un beidzot ar mūsdienām, ir izmantojuši dažādas ķermeni kropļojošas metodes, lai mehāniski izmainītu savu ārējo izskatu. Kādi tik līdzekļi nav tikuši likti lietā – tetovējumi, rētu veidošana, zobu izraušana un apvīlēšana, kakla skriemeļu izstiepšana, ādas caurduršana… Zinātnieki domā, ka tas lielākoties darīts vai nu tādēļ, lai ar izmainīto izskatu sevi izceltu citu attiecīgās sabiedrības jeb kopienas locekļu vidū, norādītu tiem savu īpašo statusu, piederību noteiktai sociālai grupai vai arī, lai uzskatāmi atšķirtos no citu etnisko grupu jeb tās pašas grupas klanu pārstāvjiem. Savu lomu neapšaubāmi spēlējuši arī skaistuma kanoni, maģiski nolūki un, visbeidzot, mode... Tomēr, šķiet, ka šodien nekas cits no minētajām ķermeņa izmaiņām tik ļoti nepiesaista antropologu un, jo īpaši, pagātnes noslēpumu pētnieku un šo tēmu interesentu uzmanību, kā mākslīgi deformētie galvaskausi. Zinātniekiem šīs deformācijas, protams, interesē dēļ to sniegtajām iespējām pētīt galvaskausa formas izmaiņu saistību ar smadzeņu attīstību, dažādām iespējamām veselības problēmām, kā arī dēļ to saistības ar seno sabiedrību sociāli ekonomiskajiem modeļiem un struktūrām, bet citiem interesentiem droši vien ne mazu lomu spēlē tas, ka galvaskausu deformācija cilvēku padara šķietami līdzīgu tam, kā pēc seno ļaužu priekšstatiem esot izskatījušies dievi, bet pēc mūsējiem – citplanētieši...
Mākslīgi deformēti galvaskausi kā sociālkulturāla parādība ir bijusi pazīstama visos apdzīvotajos kontinentos (jautājums gan vēl ir par Austrāliju!); ir izteikti pieņēmumi, ka galvaskausus varētu būt deformējuši jau neandertālieši – 1982.gadā amerikāņu-lietuviešu paleoantropologs Eriks Trinkauss žurnālā “Current Anthropology” publicēja rakstu par Šanidāras alā (Irākā) atrastiem, pirms 45 000 gadiem tur dzīvojušu neandertāliešu galvaskausiem. Divos no tiem (apzīmētos kā Šanidāra 1 un 5) viņš saskatīja mākslīgas deformācijas pazīmes. Tomēr citi pētnieki, kas kopā ar Trinkausu piedalījās Šanidāras alas neandertāliešu kranioloģiskā materiāla izpētē, viņa hipotēzi vēlāk noraidīja, uzskatot, ka Trinkauss nepareizi rekonstruējis gabalos sadalījušos galvaskausu. 1999.gadā žurnālā “Paleoorient” viņi publicēja rakstu, kurā norādīja, ka attiecīgo galvaskausu nedaudz atšķirīgā forma ar tai raksturīgo sagitālā apgabala (galvas daļa starp abiem paura kauliem) vidējās daļas placinājumu nav skaidrojama ar mākslīgu deformāciju, bet uzskatāma par dabīgu variāciju populācijas robežās.
Šobrīd senākais galvaskauss ar pārliecinošu mākslīgu deformāciju atrasts Ķīnas ZA Džilinas provincē Houtaomugas senvietā un datēts ar laiku pirms apmēram 12 000 gadiem (precīzāk: 12 027 – 11 747 gadi pirms mūsdienām). Gandrīz tikpat sens mākslīgi deformēts galvaskauss atrasts arī blakus esošajā Heilongdžangas provincē. Tas datēts ar 11 245 – 11 200 gadiem pirms mūsdienām.
Ja pieņem daļas zinātnieku viedokli par Austrālijā, Viktorijas pavalsts ziemeļos pie Nakūrijas (Nacurrie) dzelzceļa stacijas atrasta paleoaborigēna galvaskausa formu, kā mākslīgi izveidotu, zīdaiņa galvu ar nolūku deformējot, tad šis būtu otrais pasaulē vecākais mākslīgi deformētais galvaskauss. Radioaktīvā oglekļa analīzes Nakūrijas skeletu, kuru sākotnēji dēļ galvaskausa robustajām iezīmēm interpretēja kā Javas Homo erectus pēcteci, datēja ar apmēram 11 440 gadu lielu senatni. Tomēr ne visi pētnieki ir pārliecināti, ka Nakūrijas galvaskausa deformācija būtu veikta ar nolūku un, ja arī tā tāda bijusi, tad, ņemot vērā pieres, paura un pakauša kaulu izmaiņu raksturu, tā drīzāk izdarīta nevis ar kādiem mehāniskiem palīglīdzekļiem, bet ar mātes rokām.
Vai galvaskausu mākslīgas deformācijas prakse kultūras ietekmes difūzijas ceļā no Ķīnas izplatījusies tālāk uz Sibīriju, Tuvajiem Austrumiem vienā un Ameriku otrā virzienā, vai arī citās pasaules vietās tā radusies neatkarīgi – par to zinātnieku domas dalās. Nakūrijas galvaskauss runā par labu otrajam variantam, taču visticamāk, ka vietām mākslīgās deformācijas prakse izplatījās kā kultūras ietekme, vietām veidojās autohtoni. Runājot par šīs ķermeņa modifikācijas izplatību un aptvērumu, šķiet, līdzās Tuvo Austrumu neolīta un Bronzas laikmeta iedzīvotājiem mūsdienu Izraēlas, Jordānijas, Irākas, Irānas, Turcijas teritorijās, Lielās tautu staigāšanas perioda huņņiem un austrumģermāņiem visplašāk to pielietojuši Jaunās pasaules pirmskolumba laikmeta iedzīvotāji – atradumi un vēstures avoti liecina, ka galvaskausa mākslīga deformēšana bijusi pazīstama sākot no Ziemeļamerikas un beidzot ar Patagoniju. Kad Kolumbs pirmo reizi redzēja indiāņus ar mākslīgi izmainītu galvas formu, viņš rakstīja, ka “iezemiešiem ir daudz platākas pieres un galvas nekā citiem cilvēkiem.”
Galvaskausa formu cilvēkam iespējams izmainīt, sākot to darīt tūlīt pēc piedzimšanas, kamēr kauli vēl mīksti un galvaskausa šuves nav saaugušas – kauli sacietē, saistaudiem un skimšļaudiem kļūstot par kaulaudiem, un daļa šuvju pamazām aizaug līdz 7 gadu vecumam.
Deformācija tiek panākta izmantojot dažādus līdzekļus – piesiešanu nekustīgā pozā pie šūpuļa, kas aprīkots ar deformējošu dēli, lietojot atsevišķus dēlīšus kombinācijā ar dažādiem apsējiem, izmantojot apsējus vienus pašus un, kā to sava Austrālijas ceļojuma aprakstā “Narrative of the Voyage of HMS Rattlesnake” 1852.gadā detalizēti apraksta naturālists Džons Makdžilrejs, arī veicot speciālu zīdaiņa galvas masāžu. Galvaskausa forma izmainās kauliem un smadzenēm kompensējoši izplešoties virzienā, kurā tos neierobežo deformēšanai izmantoto palīglīdzekļu radītais spiediens. Galvaskausa forma visbiežāk tiek veidota 6 līdz 24 mēnešus ilgi, bet atsevišķās kultūrās un populācijas grupās līdz pat 6–7 gadu vecumam.
Parasti tiek izdalīti divi deformācijas pamattipi – ovāli pagarinātā (angļu annular – tās ekstrēmās formas veido t.s. koniskās galvas) un saspiestā jeb placinātā (tabular) deformācija – katrai no kurām, savukārt, ir vēl vairāki apakštipi. Tomēr praksē ne viss ir tik shematiski vienkārši – bieži vien bez speciāliem mērījumiem un aprēķiniem grūti noteikt, kādam tipam konkrēto galvaskausu pieskaitīt. Tas skaidrojams gan ar pielietoto deformācijas metožu dažādību, gan katra atsevišķā cilvēka un izmaiņas izveidojošā procesa individuālajām atšķirībām.
Reizēm šīs metožu kombinācijas rada īpaši ekstrēmas modifikācijas, kuru dīvainā, no normāla Homo sapiens galvaskausa tik atšķirīgā forma neprofesionālam vērotājam var radīt dažādus pārpratumus un likt izteikt pārsteidzīgus pieņēmumus par izstieptās vai noapaļotās galvas rašanās veidu un cēloņiem. Vēl sliktāk, kad plašākas publikas interese par senajām kultūrām tiek negodīgi izmantota, lai, apzināti izplatot melīgu sensacionālu informāciju, celtu savu personīgo publicitāti. Un ziniet - tādu bezgožu pietiek!
Kaktu “antropologa” odiseja
Kā uzskatāmu piemēru šādam gadījumam var minēt Peru dzīvojošā kanādieša, vairāku senajām kultūrām un to iespējamajai saistībai ar augstāk attīstītām zemes vai ārpuszemes civilizācijām veltītu grāmatu autora, TV kanāla “History Channel” šova “Ancient Aliens” regulāra dalībnieka un īpašu, ar iepriekš minētajām tēmām saistītu tūrisma braucienu rīkotāja/gida Braiena Festera centienus pasniegt atsevišķus Parakasas indiāņu kultūras pagarinātos galvaskausus kā liecību senai rasei, kuras pārstāvjiem šāda galvas forma pēc viņa domām bijusi jau piedzimstot. Ja to patiešām būtu izdevies pierādīt, tad Festers neapšaubāmi varētu tikt uzlūkots par mūsdienu dižāko paleoantropologu. Tomēr fakti liecina par pretējo.
Parakasas kultūra, kura nosaukta pēc tās nozīmīgāko atradumu vietas – tuksnešainas pussalas Peru dienvidrietumu piekrastē, izveidojās ap 800.g.pmē. un pastāvēja līdz aptuveni mūsu ēras 100.gadam, tās senvietām plešoties apmēram 375 km garā piekrastes apgabalā, kuram cauri, teritorijā no Činčas ielejas ziemeļos līdz Naskas plakankalnei dienvidos, tek no Andu kalniem uz okeānu plūstošās upes. Šo upju baseinos dzīvojošie cilvēki, pārtiekot no lauksaimniecības, zvejas un medībām, dzīvojot sezonālās apmetnēs, radīja savdabīgu, autohtonu kultūru, kas galvenokārt pazīstama ar savām unikālajām, sausajā klimatā neparasti labi saglabātajām, attēlu motīvu, to informatīvās ietilpības, krāsu košuma un auduma kvalitātē pirmskolumba Dienvidamerikas vēsturē nepārspētajām tekstīlijām, gan ar apbedījumiem, kuriem līdzīgi kā daudzās citās Andu reģiona senajās kultūrās raksturīgas mākslīgas galvaskausa deformācijas. (Sk.: "Parakasas kultūra. Atklāšana: Kavernu un Nekropoles kapulauki", aliens.lv, 12.08.2019.) Tieši šie deformētie galvaskausi vai, precīzāk, daļa Parakasas kultūras vēlā posma galvaskausu ar izteikti garu, konisku, noapaļotu pagarinājumu bija tie, kas piesaistīja Festera interesi. Šķiet, pirmā grāmata “The enigma of cranial deformation,” kurā Festers par Parakasas galvaskausiem raksta kā par neparastu, no kopējā pasaules deformēto galvaskausu klāsta atšķirīgu parādību, bija viņa 2012.gadā publicētais kopdarbs ar t.s. alternatīvo pētnieku, Seno astronautu teorijas piekritēju Deividu Čaildresu. Grāmatā aplūkota galvaskausu mākslīgā deformēšana dažādās senās civilizācijas – Dienvidamerikā, Vidusamerikā, Āfrikā, Eiropā un Āzijā, kā arī lasītājs tiek iepazīstināts ar Zaharija Sitčina (Sk.: "Nibiru "atklājējs" Zakarijs Sitčins", aliens.lv, 17.05.2016.) un dažu citu neakadēmisko pētnieku teorijām, kuras šo praksi mēģina skaidrot kā liecības par citplanētiešiem, atlantiem vai kādiem citiem īpašiem cilvēces skolotājiem, kuri vai nu jau bijuši gargalvaini kopš dzimšanas, vai arī šādā veidā mākslīgi padarījuši sevi ārēji atšķirīgus no audzēkņiem un aizbilstamajiem. Skolotāji/dievi, dodoties ceļā no Atlantīdas vai kādas citas vietas, izklīduši pa pasauli un likuši pamatus visām senajām civilizācijām, tad pazuduši, bet atmiņas par viņiem saglabājušās un cilvēki sākuši deformēt bērnu galvaskausus, lai vismaz ārēji tiem līdzinātos. Protams, ka tādus jautājumus kā rata pielietošana, kuru tehnoloģiski augstu attīstītās civilizācijas dievi-civilizatori selektīvi noslēpuši no Amerikas kultūrām, grāmatas autori neuzdod… Toties neskaitāmi pārmetumi grāmatas lappusēs tiek veltīti par “oficiālajiem” dēvētajiem akadēmiskajiem zinātniekiem, kuri nevēloties pētīt mākslīgi deformētos galvaskausus. Patiešām būtu dīvaini, ja ne pašu peruāņu, ne citu valstu antropologiem, anatomiem, etnologiem un arheologiem šī tēma neinteresētu. Taču, saprotams, tas tā nebūt nav un zinātnieku nopietno un noturīgo interesi par senatnē piekopto galvaskausu mākslīgo deformēšanu pierāda kaut vai, piemēram, 2019.gada jūlijā žurnālā “International Journal of Paleopathology” publicētais raksts “Cranial modification and the shapes of heads across the Andes.” Raksts aplūko nozīmīgākos pēdējo 20 gadu laikā publicētos akadēmiskos pētījumus, kas veltīti Andu reģiona galvaskausu modifikāciju klasifikācijai, to saistībai ar dažādām patoloģijām un sociālo identitāti. Atsaucēs norādītas vairāk nekā 100 publikācijas…
Festera, kurš sevi reizēm dēvē par “peruāņu-kanādiešu antropologu,” izteiktie apgalvojumi par zinātnieku nevēlēšanos pētīt mākslīgi deformētos galvaskausus vēl jo neglītāk izskatās, pieņemot, ka viņš patiešām ir ieguvis bakalaura grādu bioloģijā Viktorijas universitātē Kanādā, kā pats norādījis savā, vietnē academia.edu izveidotajā profilā. Ja tā, tad Festers lieliski zina, kā visiem tīmekļa lietotājiem publiski pieejamās datu bāzēs meklēt un atlasīt zinātniskās publikācijas par jebkuru tēmu. Viņš zina, ko nozīmē zinātnisks pētījums, pētījuma struktūra, materiāla atlase, ar tēmu saistītās literatūras apskats, priekšmetu apraksts, analīze, utt. Taču izrādās, ka “antropologs” vai nu nekā nezin par minētajām daudzskaitlīgajām, modificēto galvaskausu tēmas dažādiem aspektiem veltītajām publikācijām, vai arī tās principiāli ignorē. Taču izlikšanās, ka tēma nav zinātniski pētīta vēl nebūtu nekas, to salīdzinot ar Festera kā “zinātnieka” spējām galvaskausa tilpumu noteikt... paskatoties uz to pa gabalu.
Festers/Čaildress raksta: “Trīs no Čongas (Chongos) kapulauka nākuši galvaskausi, kas patlaban izstādīti Ikas Reģionālajā muzejā, nav tikai vienkārši deformēti un pagarināti, šķiet, ka šo “konusgalvu” tilpums ir lielāks nekā jebkur citur pasaulē atrastiem šāda veida galvaskausiem. Daži ir izteikuši pieļāvumu, lai arī tas nav pierādīts, ka to iekšējais tilpums ir no 2,0 līdz 2,4 litriem. Ņemot vērā, ka mūsdienu cilvēka vidējais galvaskausa tilpums ir apmēram 1,3 litri, tas patiešām izraisa interesi.” Lieki teikt, ka Festers un Čaildress ne tikai mēra galvaskausu tilpumus ar skatienu (ne ar kādiem zinātniskiem argumentiem, kā piemēram izdarītiem mērījumiem, sava “šķituma” cēloņus šie citplanētu kosmisko ceļotāju pēcteču meklēšanas spīdekļi nav paskaidrojuši), bet arī nemin nekādus datus, kas lasītāju, salīdzinošu secinājumu izdarīšanai, iepazīstinātu ar citviet Peru un citur pasaulē atrasto koniskā formā pagarināto galvaskausu tilpumiem. Acīmredzot, līdz tiem Festera skatiens nav spējis nokļūt...
Pierādījumam iespējamībai, ka cilvēki Dienvidamerikā senāk patiešām dzimuši ar pagarinātiem galvaskausiem, Festers un Čaildress atsaucas uz medicīnas doktora Johana Jakoba fon Čudi (Johann Jakob von Tschudi, 1818.–1889.g.) un viņa līdzautora Mariano E.Rivero 1851.gadā spāniski izdoto un 1855.gadā angļu valodā tulkoto grāmatu “Antigüedades Peruanas” (Peruāņu senatne). Nodaļā par Peru pamatiedzīvotāju antropoloģiskajiem rases tipiem, autori, balstoties uz vēsturisko, apbedījumos atrasto galvaskausu formām, izdala trīs atsevišķus, pirmsinku periodā pastāvējušus reģionālus tipus jeb ciltis – činčas, vankas un aimarus, kuru sajaukuma rezultātā pēc Čudi domām izveidojies mūsdienu (t.i. XIX gs. vērojamais) Peru indiāņu antropoloģiskais tips. Runājot par minēto trīs tipu galvaskausu formu dažādību, Čudi un Rivero atzīst, ka indiāņu vidū līdz spāņu iebrukumam bijusi izplatīta XVI gadsimtā baznīcas aizliegtā mākslīgā galvaskausu deformēšana. Tomēr “Peruāņu senatnes” autori uzskata, ka Čudi proponēto senperuāņu rasu galvaskausu atšķirības nav skaidrojamas tikai ar mākslīgām izmaiņām, kā domājot “daudzi fiziologi.” Čudi un Rivero norāda, ka pētījuši vairākas nelielā vecumā mirušu bērnu mūmijas, kuru galvaskausu formas bijušas tādas pat kā vienviet apbedīto pieaugušo mūmijām, taču uz bērnu galvaskausiem neesot bijušas redzamas deformējošo ierīču pielietošanas pēdas. Vēl vairāk – autori apgalvo, ka attiecīgā galvas forma piemitusi jau nedzimušiem bērniem. Kādā alā netālu no Tarmas pilsētas viņi esot uzgājuši sievietes mūmiju, kuras dzemdē atradies nedzimis, apmēram 7 mēnešus vecs embrijs ar izteikti garenu galvaskausu, kura forma iekļaujoties vanku tipam raksturīgajos parametros. Sacītais ilustrēts ar fon Čudi zīmējumu, kurā attiecīgais embrijs attēlots sānskatā un pretskatā.
Festera kritiķi Čudi zīmējuma un izstrādātās tipoloģijas saistībā norāda uz vairākām problēmām. Pirmkārt, zīmējumā redzamās iespējamā embrija mūmijas galvaskauss ir dolihokrāns un izmēra ziņā iekļaujas cilvēkiem zināmās variācijas robežās. Patoloģisku dolihokrāniju (disproporcionāli garu galvaskausa formu) var izraisīt neatbilstošs embrija novietojums dzemdē kā arī ģenētiski faktori.
Otrkārt – mirušais attēlots nevis dzemdē dabīgi esoša embrija, bet Andu reģiona mūmijām raksturīgā pozā. Pieļāvumu, ka attēlota ir, piemēram, priekšlaicīgi dzimuša bērna mūmija, kas vēlāk novietota dzemdībās mirušās mātes dzemdes apvidū, atbalsta arī apstāklis, ka zīmējuma detaļās šķiet, ka mūmijai ap vidu apvilkts kāds auduma gabals. Ceturtkārt – savulaik Čudi kolekcijā it kā bijusī embrija mūmija līdz mūsdienām nav saglabājusies un vairāk neviens pagarinātajiem galvaskausiem izmēros līdzīgs, zinātniski dokumentēts nedzimuša bērna galvaskauss Andu reģionā nav atrasts. Piektkārt – Čudi izdalītā “aimaru tipa” pazīmes antropoloģijā vēlāk (1930.gados) kļuva pazīstamas kā “aimaru deformācija,” t.i. Titikakas ezera apkārtnes aimaru indiāņiem raksturīga galvaskausa mākslīgās deformācijas forma, ko izveido bez dēlīšu pielietošanas, tikai ar auduma lentām cieši nosienot galvu, lai iegūtu konisku, uz galvas aizmugurējo daļu virzītu pagarinājumu. No tā visa var secināt, ka Čudi varētu būt vai nu neatbilstoši interpretējis uzzīmētās mūmijas atrašanas apstākļus un nespējis atpazīt galvaskausa patoloģiju, vai arī, šāda mūmija patiesībā nemaz nav tikusi atrasta…
Nedaudz iezīmējot paša Čudi izpratni par Jaunās pasaules vēsturi, vērts atzīmēt, ka pēc viņa domām Amerikas kontinenta civilizācijas nevarētu būt radušās uz vietas, indiāņu sabiedrību attīstības procesā, bet tās ir izveidojuši no Vecās pasaules pāri okeānam atbraukušie civilizatori. Apspriežot dažādu citu autoru izteiktās hipotēzes, viņam šķita, ka visticamāk tie varētu būt bijuši ķīniešu budisti: “Nav šaubu, ka Kecalkoatls, Bočika, Manko Kapaks un citi Centrālamerikas reformatori bija budistu priesteri, kuri, izmantojot savas pārākās zināšanas un civilizācijas līmeni, spēja pakļaut iedzimto prātus un kļūt par to politiskajiem vadoņiem.”
Sensacionālās DNS “analīzes”
Skatoties retrospektīvā, interesanti atzīmēt vēl dažus Festera un Čaildresa 2012.gadā iznākušās grāmatas citātus, kuros pieminētas DNS analīzes:
“Jaunas DNS analīzes var parādīt, ka pagarinātie galvaskausi labi iekļaujas shēmā pēc kuras visi cilvēki ir vienas atsevišķas, pirms apmēram 200 000 gadiem Āfrikā dzīvojušas sievietes pēcnācēji – vai arī, tās var atklāt, ka pastāv pavisam atšķirīga cilvēku rase, kas cēlusies no kāda cita senča. Iespējams, šis sencis burtiski nācis “no citas pasaules.” Tikai laiks un tālākas analīzes mums to pastāstīs.”
“Kas attiecas uz aizraujošo pieņēmumu, ka daži skeleti ar pagarinātajiem galvaskausiem pieder no Homo sapiens atšķirīgai rasei vai arī, ka tie nāk no pavisam citas planētas, mums jāgaida kādas drosmīgas un specializētas DNS analīzes, kas to vai nu pierādīs vai noliegs. Kamēr tās netiks veiktas, nav šaubu, būs sagaidāmas dažnedažādas spekulācijas; jācer, ka par galvaskausu deformācijas mīklu un konisko galvu izplatību pagātnē tiks veikti plašāki pētījumi, uzrakstītas vēl citas grāmatas un raksti.”
Jādomā, Festera galvā jau tobrīd, kad viņš rakstīja augstāk citētos teikumus, bija nobriedis plāns par “performanci” ar “drosmīgajām” DNS analīzēm, kuras pirmizrāde notika 2014.gada 12.februārī, kad viņš savā feisbuka profilā publicēja pirmos “rezultātus.”
Kaulu, matu un zobu audu paraugi pēc Festera teiktā tika ņemti no pieciem atsevišķiem Parakasas privātajā Huana Navaro vēstures muzejā glabātiem galvaskausiem. Kādi bijuši izvēlētie galvaskausi pēc to formas un izmēriem, pēc kādiem parametriem tie izvēlēti analīzēm, to Festers nestāsta. Pavisam šajā kolekcijā esot vairāk nekā 45 mākslīgi deformēti galvaskausi, kurus muzeja īpašnieks ieguvis no vietējiem iedzīvotājiem. Pēc tam paņemtie paraugi tikuši nodoti Festera domubiedram, citam alternatīvo teoriju atbalstītājam, paranormālo parādību pētniekam, “Zvaigžņu bērna” projekta vadītājam Loidam Pajam (Lloyd Pye, 1946.–2013.g.), kurš, savukārt, tos nodevis izpētei kādam anonīmam ģenētiķim Teksasā. Ģenētiķis(-e) neesot zinājis, kas tie ir par paraugiem un no kurienes ņemti. Pēc analīžu veikšanas ģenētiķis Festeram esot atsūtījis sākotnējo rezultātu kopsavilkumu, kuru pēdējais citēja:
“Lai no kurienes arī 3A paraugs nebūtu nācis, tam ir mitohondriālās DNS mutācijas, kādas nav zināmas nevienam cilvēkam, primātam vai kādam citam līdz šim zināmam dzīvniekam.
Iegūtie dati tomēr ir ļoti fragmentāri un vēl nepieciešams DAUDZ sekvenēt, lai nolasītu visu mtDNS sekvenci. Taču jau tie fragmenti, kurus man izdevās atšifrēt no 3A parauga, ļauj teikt, ka gadījumā, ja šīs mutācijas saglabāsies, mums ir darīšana ar jaunu cilvēkam līdzīgu radījumu, ļoti attālu no Homo sapiens, neandertāliešiem un deņisoviešiem.
Es pat neesmu pārliecināts, ka tas iekļausies zināmajā evolūcijas kokā.
Ja šīs būtnes patiešām ir tik atšķirīgas, tad tās nevarētu radīt pēcnācējus ar cilvēkiem. Tām būtu jāvairojas savā nelielajā populācijā un tas varētu būt skaidrojums bērnu apbedījumiem – to bija vai nu maz, vai arī tie nebija dzīvotspējīgi.”
Grūti iedomāties, ka kāds profesionāls ģenētiķis varētu par paša veiktu analīžu rezultātiem uzrakstīt kaut ko tik muļķīgu un sevi kā zinātnieku pazemojošu – nav norādīta izmantotā sekvenēšanas metode, nav minēti ne konkrētie mitohondriālie gēni, kuros neparastās mutācijas konstatētas (cilvēka mitohondrija genomā ir tikai 37 gēni), ne arī sniegts šo mutāciju bioķīmiskais raksturojums. Nav arī nekas teikts par citiem paraugiem – vai no tiem varēja izdalīt DNS; vai tajā netika atklātas nekādas neparastas mutācijas? Faktiski, izņemot skaļo apgalvojumu, Festera publiskotajā citātā nav pateikts pilnīgi nekas, ko citi ģenētikas speciālisti varētu atbilstoši profesionāli izvērtēt un komentēt. Savukārt, kas attiecas uz bērnu apbedījumu pieminēšanu “anonīmo” paraugu analīžu aprakstā, tad to var skaidrot tikai divējādi – vai nu analīžu veicējs pretēji Festera teiktajam tomēr ir labi zinājis, no kurienes šie paraugi nāk, kāds ir to arheoloģiskais un kultūras konteksts, vai arī šo paziņojumu, kā tas noteikti arī patiesībā bija, ir sacerējis vai nu Pijs vai pats Festers… Lielā bērnu mirstība pirmsmodernā laikmeta sabiedrībās un tās atspoguļojums kapulauku materiālā ir vispārzināma parādība katram vēstures interesentam, nemaz nerunājot par zinātniekiem. Tāpēc mēģinājums Parakasas nekropoles bērnu apbedījumus izcelt kā kaut ko savdabīgu, tikai papildus norāda uz Festeru kā citētā teksta patieso autoru. To apstiprina arī fakts, ka skaļajam paziņojumam, kas cita starpā atgādināja bēdīgi slaveno ASV vetārstes Melbas Kečumas 2012.gadā it kā sekvenētā Ziemeļamerikas Sniega cilvēka DNS sāgu, tā arī nesekoja pilnīgi nekāda zinātniska informācija. (Sk.: “ASV kompānija izplata paziņojumu par Ziemeļamerikas jetija (seskvača) DNS atklāšanu”, aliens.lv, 05.12.2012.)
Par to, ka neizdevusies pašreklāmas kampaņa ar “analīzēm” nebija nekas cits kā Festera fabrikācija, liecina vēl arī tas, ka 2015.gadā publicētajā grāmatā “Elongated Skulls of Peru and Bolivia: The path of Viracocha,” nodaļā par Parakasu un Parakasas galvaskausiem viņš nemaz pat nepiemin paša pirms dažiem gadiem it kā organizētās un plaši izreklamētās, šķietamos sensacionālos rezultātus devušās analīzes.
Samulsinātie “medicīnas profesionāļi”
Toties šajā grāmatā Festers uzskaita vairākus, viņaprāt atsevišķiem Parakasas galvaskausiem piemītošus īpašus raksturlielumus, kuri it kā esot “samulsinājuši Huana Navaro Parakasas Vēstures muzeju apmeklējušos medicīnas profesionāļus.” Aplūkosim katru no šiem apgalvojumiem, kuri uzskatāmi ilustrē, cik Festera darbībai ir maza (praktiski – nekāda) saistība ar zinātni.
Festers raksta:
1. Ļoti sarežģīti visu galvaskausa aspektu izliekumi, bez kādām pazīmēm, ka galvas forma būtu izveidota, izmantojot apsējus.
Nelielai galvaskausu daļai [no privātā Parakasas vēstures muzeja apmēram 45 eksemplāru lielā krājuma?] ir tik sarežģīta forma, ka ar vienkāršas apsēju tehnoloģijas pielietojumu šādas formas izveidošanos nevar izskaidrot. Šie galvaskausi ir iespējamie kandidāti savā ziņā pretrunīgajai idejai, ka daļa no parakasiešiem jau piedzima ar pagarinātām galvām un, ka viņu izskats bija tas, kas nākamajām paaudzēm lika mākslīgi mākslīgi deformēt galvas, lai tādējādi izskatā līdzinātos saviem senčiem (progenitors).
Šis pieņēmums pieļauj, ka kāda neliela cilvēku populācija ar pagarinātiem galvaskausiem, migrēja uz Parakasas apgabalu, turienes zvejas un lauksaimniecības iespēju vilināti. Viņiem, iespējams ap 800.g.pmē. ierodoties Parakasā, vieta bija iepriekš neapdzīvota vai mazapdzīvota un viņi varēja netraucēti dzīvot izolācijā. Populācijai vienu vai otru iemeslu dēļ, iespējams, samazinoties, jeb vienkārši veidojot kontaktus ar citām grupām, tā sāka sajaukties ar cilvēkiem, kuriem bija normāla galvaskausa forma. Ar laiku parakasiešu īpašās ģenētiskās pazīmes, tādas kā pagarinātās galvas, kļuva mazāk izteiktas, kā ietekmē, lai saglabātu iepriekšējo īpašo izskatu, izveidojās galvaskausu mākslīgās deformācijas prakse.
Pirmais un galvenais iebildums šim punktam ir pilnīgs zinātniskas argumentācijas trūkums apgalvojumam, ka Parakasas privātajā Huana Navaro Vēstures muzejā būtu kaut viens konkrēts galvaskauss, kura forma nevarētu tikt izskaidrota ar mākslīgu deformāciju. Tieši pretēji – ikviens Festera demonstrētais galvaskauss ļoti labi iekļaujas ovāli pagarināto galvaskausu grupā, uzrādot tiem raksturīgas morfoloģiskās izmaiņas.
Festers ignorē līdzšinējo plašo ar vēsturiskajām galvaskausu modifikācijām saistīto bioarheoloģisko un bioantropoloģisko pētījumu klāstu, zinātniski izstrādātās tipoloģijas. Lai pierādītu savu eksemplāru īpašo nozīmi, Festers nav veicis nevienu (!) mērījumu, līdz ar to nav anatomiski un paleopatoloģiski salīdzinājis hipotētiskos dabīgi (ģenētiski) pagarinātos Parakasas galvaskausus ar daudziem citiem Dienvidamerikā atrastiem un dažādu muzeju kolekcijās glabātiem mākslīgi deformētajiem galvaskausiem. Lai ilustrētu, ko sevī ietver īsts zinātnisks mākslīgi deformēto galvaskausu pētījums, piemēram minēsim izdevumā “American Journal of Physical Antropology” 2006.gada (Nr.130) publicēto pētījumu “Influence of Cranial Deformation on Facial Morphology Among Prehistoric South Central Andean Populations.” Tā autori galvaskausu analīzei izmanto deviņus kopš 1980.gadiem nozarē pieņemtus mērījumus, kas tiek izmantoti, lai atšķirtu modificētus galvaskausus no nemodificētiem: baziona-prostiona garums, maksiloalveolārais platums, priekšējais augšējais sejas augstums, minimālais frontālais platums, nazālais augstums, nazālais platums, orbitālais platums, orbitālais augstums, bizigomātiskais platums.
Tāpat jāatzīmē, ka galvaskausi, kurus Festers demonstrē kā dabīgi pagarinātus un, pēc to izteiktās tabulāri-cilindriskās formas (kā arī hronoloģiski pēc Čongas senvietas datējuma) ir raksturīgi Parakasas kultūras vēlajai fāzei – Parakasas Nekropoles posmam, kad hipotētiskajai ģenētiski iedzimto gargalvju populācijai pēc viņa paša sniegtās shēmas jau bija jābūt fenotipiski izzudušai. Savukārt agrākajā – Parakasas Kavernu periodā, kad šo īpašo senču anatomiskās iezīmes vēl varētu būt pastāvējušas, galvaskausu deformācijas tikušas veiktas pēc citas metodes, veidojot vairāk apaļu un platu nekā garu galvas formu.
2. Daudzie ārsti un citi medicīnas profesionāļi, kas apmeklējuši senjora Huana muzeju nav varējuši izskaidrot [pagarināto galvaskausu lielo] acu dobumu izmēru.
Kā vienmēr visos savos video rullīšos un rakstos, Festers nekad nemin vārdā nevienu no apmulsušajiem un pārsteigtajiem “medicīnas profesionāļiem,” kuri neko nespējot paskaidrot... Taču, ja viņš vai viņa apmeklētāji, kas, iespējams, uzdodas par medicīnas speciālistiem, būtu papūlējušies ieskatīties, piemēram, Jukatānas Autonomās universitātes (Meksika) Antropoloģijas nodaļas profesores, bioarheoloģes Veras Tīzleres (Vera Tiesler) 2013.gadā izdotajā grāmatā “The Bioarchaeology of Artificial Cranial Modifications,” tad uzzinātu, ka virknē zinātniskajā literatūrā publicētos pētījumos jau sen ir noskaidrots, ka “īpaši izteiktu [galvaskausa] modifikāciju rezultātā orbitālajā apvidū var rasties arī tādas morfoloģiskas novirzes kā eksoftalmija, orbitālā asimetrija un orbitālā augstuma palielināšanās.” Tāpat jāatkārto, ka arī šis Festera apgalvojums pilnīgi neko nenozīmē, kamēr viņš nav veicis attiecīgus mērījumus un attiecīgo Parakasas galvaskausu acu dobumu izmēru nav salīdzinājis ne tikai ar normālu Parakasas kultūras apgabala vēsturisko galvaskausu dobumu vidējo izmēru, bet arī ar citos Andu civilizācijas reģionos atrastiem tā paša modifikācijas tipa senajiem galvaskausiem.
3. Medicīnas profesionāļus mulsina arī sagitālās šuves pilnīga neesamība [pagarinātajos Parakasas galvaskausos]. Sagitālā stenoze ir izplatītākais priekšlaicīgas galvaskausa šuvju saaugšanas veids, kas skar apmēram 1 no 5000 jaundzimušajiem (..) bērna galva sagitālās stenozes gadījumā veidojas šaura un gara. Sagitālā šuve cilvēkiem ar gadiem saaug, pilnībā saplūstot vecākiem indivīdiem. Taču notikusī pārkaulošanās ir labi redzama – tā pēc būtības ir rētaudu veidošanās. Tā kā priekšlaicīga sagitālās šuves saaugšana izraisa galvaskausa augšanu horizontālā plaknē, bet ar vecumu notiekošā pārkaulošanās ir redzama, ne viens, ne otrs nevar izskaidrot, kāpēc daļai no Parakasas “konusgalvām,” īpaši tām, kas nākušas no Čongas kapulauka, sagitālās šuves nav nemaz.
Ja Festeram un tiem “medicīnas speciālistiem,” kas piedalās viņa rīkotajās tūrēs, sagitālās šuves izzūdoša saaugšana mākslīgi deformētos galvaskausos nav izprotama un liek domāt par to saistību ar citplanētiešiem vai līdz šim nezināmu cilvēka evolūcijas līniju pārstāvjiem, tad īstiem antropologiem, kā jau minētajai Verai Tīzlerei tā ir sen zināma, attiecīgā veida deformāciju gadījumos bieži konstatēta un fizioloģiski-mehāniski izprotama parādība: “Šuvju normālu noslēgšanos zīdaiņiem var ietekmēt ārēja galvas saspiešana, tās ietekmē notiekoša stiepes stimulu nobīde (..) pārnestā mehāniskā slodze tiecas pieaugt atsevišķos šuvju segmentos un samazināties citos. Otrajā gadījumā šuves, kuras turpmāk vairs nepaplašinās var reaģēt saaugot.” (Op. cit.) Šeit jāpiebilst, ka šuvēm saaugot vecumā, kamēr galvaskausa kauli vēl nav sacietējuši (saistaudi un skrimšļaudi pakāpeniski kļūst kaulaudiem, procesam turpinoties apmēram līdz 7 gadu vecumam), tās izzūd praktiski bez pēdām. Piemēram, kā tas notiek ar pieres šuvi, kas normālas bērna attīstības gaitā izzūd līdz 9 mēnešu vecumam.
Interesanti, ka sagitālās šuves izzušana kā galvaskausu mākslīgas deformācijas sekas bija pazīstama jau XIX gs. pētniekiem. Deivids Forbss (David Forbes) 1870.gadā izdotā grāmatā “On the Aymara Indians of Bolivia and Peru” raksta:
“Aimaru zemē, Titikakas ezera salu senajos kapos atrastos īpaši pagarinātos galvaskausus [J.J. fon] Čudi apraksta un uzskata kā dabīgi veidojušos galvas formu, raksturīgu tam, ko viņš sauc par Titikakas vai inku rasi. Kā iepriekš teikts, inku jeb kečvu rase nevar korekti tikt dēvēta par Titikakas rasi, jo visu ezera piekrasti jau kopš pirmsinku laikiem apdzīvo tikai un vienīgi inku vēlāk pakļautie aimari. Pagarinātie galvaskausi turklāt ir sastopami arī citos reģionos un tos nekādi nevar uzskatīt kā dabīgi veidojušos. Ja man atļauts sniegt atbilstošus pierādījumus tam, ka šie galvaskausi veidoti, tos ar mākslīgu spiedienu izmainot zīdaiņa vecumā, tad es gribu norādīt uz daļēju vai pilnīgu šuvju izzušanu, kādu es konstatēju manis manis pētītajiem [pagarinātajiem] galvaskausiem; bolīvieši, kuri tos izraka, man stāstīja, ka tajos pašos kapos (dzimtas vai cilts kapulaukos) atradās arī daudzi normālas formas galvaskausi un, ka atbilstoši viņu vidū valdošam uzskatam, pagarinātie galvaskausi pieder vadoņu ģimeņu locekļiem, kuri šo formu uzlūkojuši kā atšķirības zīmi, pietiekami svarīgu, lai bērnībā (tikai vīriešiem) tādējādi izkropļotu galvu. Lai arī Čudi atzīmē, ka viņš nav varējis atrast nekādas liecības, ka šāda galvas saspiešanas prakse būtu bijusi parasta parādība seno peruāņu vidū, es, pārlūkojot 1752.gadā Limā izdotās pavēles (“Ordinanzas del Peru,” tomo primero, lib. ii. tit. ix. ord. viii.), atradu tam nepārprotamu pierādījumu, ar ko šo jautājumu tagad var uzskatīt par noskaidrotu: “Es [vicekaralis Hosē Manso de Velasko] pavēlu, lai neviens indiānis, ne vīrietis, ne sieviete nevienam jaundzimušam bērnam nesaspiež galvu, jo, kad tas ir izdarīts, tas palielina mentālos traucējumus, izraisa bojājumus un no tā var nomirt. Un tiesnešiem, priesteriem, apdzīvoto vietu vecākajiem un kasikiem jāpievērš īpaša uzmanība, lai tas nenotiktu.”
4. Normālam cilvēka galvaskausam priekšpusē ir 3 nelielu atveru jeb kanālu pāri; zigomātiskā atvere acu dobumu apakšā un ārpusē, supraorbitālā atvere tieši zem acu dobumiem un mentālā atvere apakšžoklī. Lielākajai daļai, ja ne visiem Parakasas pagarinātajiem galvaskausiem ir vēl ceturtais pāris – paura atvere, kura cilvēku galvaskausos sastopama ļoti reti. Atbilstoši medicīniskai definīcijai: galvaskausa atvere, kas daļai cilvēku reizēm bilaterāli sastopama paura kaula aizmugurē netālu no sagitālās šuves; kad paura atvere (parietal foramen) ir izveidojusies, caur to iziet emisijas vēna, kas savienojas ar augšējo sagitālo sīnusu. (...) tā ir liela vēna, kas sākas cilvēka galvaskausa augšdaļā un virzās uz lejasdaļu aizmugurē. Šeit vēna sadalās divās daļās un novada asinis atpakaļ uz sirdi.
Secinājums šeit ir tāds, ka paura kaula atvere pagarinātajos galvaskausos ņemot vērā galvas ne-normālo formu, palīdz nodrošināt asins plūsmu un varētu būt uzlūkojama par evolucionālas attīstības ceļā radušos veidojumu.
Runājot par šo Festera argumentu, patiesībai neatbilst jau apgalvojums par galvaskausa priekšdaļas atveru skaitu – to ir vairāk nekā trīs. Taču būtiskākais ir fakts, ka paura atveres, kuras Festers mēģina pasniegt kā papildu pierādījumu atsevišķo Parakasas galvaskausu formas dabīgai izcelsmei, nebūt nav ļoti reti sastopami veidojumi. Ņemot vērā caur galvaskausa atverēm izejošo emisiju vēnu nozīmi smadzeņu infekciju klīniskajā norisē, Dž.Neru Medicīnas institūta pētnieki, izmantojot institūta anatomijas nodaļas kolekcijā esošos galvaskausus, izpētīja paura kaula atveru īpatsvaru un veidu. Pētījums 2018.gadā publicēts izdevumā “IOSR Journal of Dental and Medical Sciences.” Pavisam pētījumā tika izmantoti 48 galvaskausi (96 paura kauli). No tiem paura atveres konstatēja 74 kaulos (77,08%). Kā norādīts publikācijā, šie rezultāti labi saskan ar citu zinātnieku iepriekš veiktiem pētījumiem, kuros konstatēts, ka paura kaula atveres sastopamas 50 līdz 80% cilvēku. Lai arī zinātniekiem šobrīd nav skaidrs, kāpēc daļai cilvēku šīs atveres neveidojas, tomēr nav nekāda pamata to esamību vai neesamību saistīt ar galvas izmēru vai kādiem citiem ar skeleta morfoloģiju saistītiem evolucionāriem faktoriem.
***
Izvērtējot visus Festera izvirzītās “Parakasas iedzimto gargalvju” hipotēzes argumentus, nākas secināt, ka neviens no tiem nespēj izturēt loģiskas un eksaktas kritikas pārbaudi. Festers, izmantojot attiecīgās nozares priekšmetu, problēmas, terminoloģiju, literatūru un faktoloģisko bāzi nepārzinošu cilvēku ieinteresētību un uzticēšanos, bieži piesauc atsevišķus antropoloģiskus un anatomiskus terminus, lai nezinātājam radītu iespaidu par savu apgalvojumu zinātniskumu. Papildus tam rodas pārliecība, ka Festera, līdzīgi kā Dēnikena vai Sitčina arsenālā pašu galveno lomu spēlē krāpniecība, skaidra apzināšanās par savu apgalvojumu neatbilstību patiesībai, priekšplānā izvirzot nevis patiesības meklēšanu un vēstures mīklu risināšanu, bet uzpūstas sensācijas radīšanu personīgās iedzīvošanās nolūkā.
Avoti un literatūra:
questia.com
osteoware.si.edu
researchgate.net
escholarship.org
biorxiv.org
onlinelibrary.wiley.com
livescience.com
researchgate.net
bbc.com
sciencedirect.com
researchgate.net
researchgate.net
youtube.com
ncbi.nlm.nih.gov
ahotcupofjoe.net
archive.org
iosrjournals.org
academic.oup.com
sciencedirect.com
ahotcupofjoe.net
fakehoaxpseudo.wordpress.com
journals.uchicago.edu
jstor.org
australasianscience.com.au
onlinelibrary.wiley.com
hoool.com
jasoncolavito.com
journals.viamedica.pl
iosrjournals.org
researchgate.net
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.