Aliens

Bioķīmija, bioķīmiķi

Bioloģiskā ķīmija.
Zinātne, kas pētī organismu sastāvu un dzīvajā matērijā notiekošos ķīmiskos procesus, kas savā likumsakarīgajā saistījumā izpaužas vielmaiņā, kas ir dzīvības pamats.

Iedala vispārīgajā un speciālajā bioķīmijā. Vispārīgā bioloģija pētī procesus, kas raksturīgi ikvienam organismam, bet speciālā bioķīmija - specifiskus procesus, kas raksturīgi īpašām organismu grupām. Viena no visdinamiskākajām bioķīmijas nozarēm mūsdienās ir cilmes šūnu pētīšana.

Pēc pētīšanas objekta bioķīmiju iedala dzīvnieku, augu, mikroorganismu bioķīmijā. Procesus, kas noris augu un dzīvnieku produktos glabāšanas un pārstrādes laikā, pētī tehniskās bioķīmijas nozares: maizes cepšanas un graudu bioķīmija, vīna raudzēšanas bioķīmija, tējas fermentācijas bioķīmija utt. Svarīga nozīme medicīnā ir klīniskajai, medicīniskajai, farmakoloģiskajai, vitamīnu bioķīmijai (vitaminoloģija), fermentu bioķīmijai (fermentoloģija), hormonu, nervu sistēmas bioķīmijai. Bioķīmiskās evolūcijas likumsakarības palīdz atklāt evolucionārā un salīdzināmā bioķīmija.

Vēsture. Izveidojusies uz bioloģijas un ķīmijas atziņu bāzes XIX gs. 2.pusē, kad bija uzkrājusies informācija par organiskajām vielām dzīvajos organismos. 
1828.gadā F.Vēlers (Vācija) no neorganiskajām vielām sintezēja urīnvielu, A.Butļerovs (Krievija) un E.Fišers (Vācija) - ogļhidrātus, bet M.Bertlo (Francija) - taukus. Šie eksperimenti atspēkoja vitālismu, kas pauda uzskatu, ka dzīvajā organismā organisko vielu sintēze nenoris pēc vispārīgajiem ķīmijas likumiem.
Pirmis atziņas par olbaltumvielu ķīmisko dabu 1838.gadā izteica G.Mulders (Holande), bet to ķīmisko uzbūvi 1906.gadā noskaidroja E.Fišers (Vācija). Nukleīnskābes atklāja F.Mīšers (Šveice) 1871.gadā. 
Bioķīmijas attīstību veicināja fermentācijas procesu pētīšana - L.Pastērs (Francija), E.Būhners (Vācija), kas lika pamatus fermentoloģijai. Pirmo fermentu (ureāzi) kristāliska veidā ieguva un pierādīja, ka tā ir olbaltumviela, Dž.Samners (ASV) 1926.gadā. Vairāku paaudžu bioķīmiķi pētīja glikozes molekulas noārdīšanās reakciju secību - glikolīzi; izveidojās galvenais klasiskas bioķīmijas virziens - vielmaiņas izpēte. Tā attīstību XX gs. pirmajos 40 gados ievērojami sekmēja A.Hārdens un E.Robinsons (Lielbritānija); K. un G.Kori, O.Meierhofs, Dž.Nīdhems (ASV); H.Embdens, K.Neibergs, O.H.Vārburgs (Vācija); J.Parnass (PSRS). Mācībai par bioloģisko oksidēšanos pamatus lika A.Bahs (PSRS); O.H.Vārburgs, H.Vīlands (Vācija).
XX gs. 50.gados bioķīmijā plaši ieviesās fizikālās vielu pētīšanas metodes - hromatogrāfija, elektroforēze, elektronu un luminescences mikroskopija, diferenciālā ultracentrifugēšana, rentgenstruktūranalīze, fotometrija, izotopisko indikatoru metode, elektronu paramagnētiskās rezonanses metode. Tas ļoti sekmēja bioķīmijas attīstību: tika noskaidrota daudzu olbaltumvielu ķīmiskā struktūra, DNS struktūra un olbaltumvielu biosintēzes mehānisms, atšifrēts ģenētiskais kods, sintezēti vairāki gēni. Šos sasniegumus palīdzēja gūt Ē.Čārgafa, O.Everi, H.Koranas, A.Kornberga, M.Nirenberga, L.K.Polinga, Dž.Votsona (ASV), Dž.Kendrjū, F.Krika, M.F.Peruca, M.H.Vilkinsa (Lielbritānija), Ž.L.Mono un F.Žakoba (Francija) pētījumi, uz kuru pamata radās jaunas zinātniskās nozares - molekulārā bioloģija un bioorganiskā ķīmija. Atklājās saikne starp biomolekulu struktūru un to funkciju bioloģiskajās sistēmās, līdz ar to statiskā un dinamiskā bioķīmija ieguva dialektisku vienotību. 
XX gs. 70.-80.gados viens no galvenajiem bioķīmijas pētījumu objektiem bija bioloģisko procesu pašregulācija.

Bioķīmija Latvijā. Latvijā bioķīmijas pētījumi sākti XIX.gs. vidū. Pirmā publikācija bija F.Bidera un K.Šmita grāmata "Gremošanas sulas un vielu maiņa" 1852.gadā. 
XX gs. 20.-30.gados bioķīmiskie pētījumi tika veikti LU Medicīnas un  Ķīmijas fakultātēs (R.Krimbergs, I.Robežniece, E.Zariņš).
Plašāku vērienu bioķīmiskie pētījumi ieguva jau pēc II Pasaules kara - jau krievpado mju okupācijas apstākļos. Tika atjaunota zinātniski pētnieciskā darbība LVU un LLA, nodibin'ta LPSR ZA. Šai laikā nozīmīgus pētījumus augu bioķīmijā veica J.Peive, vitaminoloģijā - A.Kirhenšteins, uztura bioķīmijā - J.Krēmers un A.Šmits, mājdzīvnieku ēdināšanas bioķīmijā - J.Bērziņš un A.Valdmanis. Bioķīmisko pētījumu tematika stipri sazarojās un to pētīja lieli kolektīvi. Organiskās sintēzes institūts pētīja olbaltumvielas, peptīdus, nukleīnskābes, ārstniecisko vielu iedarbības mehānismus (G.Čipēns, G.Duburs, A.Giļovs, E.Grēns). Mikrobioloģijas institūts pētīja fizioloģiski aktīvo vielu biosintēzi un regulāciju mikroorganismos, vīrusu bioķīmiju (M.Beķers, R.Kukaine, V.Loža). Bioloģijas institūts pētīja bioloģiski aktīvo vielu iedarbību uz mājdzīvniekiem, aminoskābju, cukuru un minerālvielu pārneses mehānismu šūnās (V.Baumane, A.Valdmanis). Vissavienības Praktiskās bioķīmijas ZPI izstrādāja bioķīmisko preparātu iegūšanas tehnoloģijas, risināja ajutājumus par fermentu izmantošanu tautasaimniecībā (A.Ārens). LVU pētīja amīnoksidāžu inhibitorus, purīnbāžu un pirimidīnbāžu  transformāciju, bioķīmiskos un enerģētiskos procesus šūnās u.c. (Z.Baltbārzdis, E.Cielēns, V.Grīnšteins). Eksperimentālās un klīniskās medicīnas ZPI  pētīja bioloģiskos stimulatorus, lipīdu vielmaiņu (J.Ērenpreiss, K.Heidemanis, H.Šadhane, G.Zakenfelds). Pētījumi sirds, aknu, nieru, nervu sistēmas klīniskajā bioķīmijā norisa RMI katedrās un zinātniskajās laboratorijās (A.Bļugers, V.Korzāns). LLA tika veikti pētījumi uzturvielu bioķīmijā (P.Zariņš). 
Vissavienības Bioķīmijas biedrībā (dibināta 1958.gadā) ar republikas nodaļas tiesībām ietilpa arī Latvijas Bioķīmijas biedrība - 1982.gada 1.janvāri tajā bija 300 biedru. Regulāri notika Baltijas "republiku" un Baltkrievijas bioķīmisko biedrību rīkotās konferences. 1958.-1978.gados Latvijas Bioķīmijas biedrības prezidents bija A.Šmits, no 1979.gada - Elmārs Grēns.

"Bioķīmiskie reaktīvi." Zinātniska ražošanas apvienība Olainē, dibināta 1976.gadā, apvienojot Vissavienības Praktiskās bioķīmijas ZPI (bijusī Vissavienības Ķīmisko reaktīvu un sevišķi tīro ķīmisko vielu ZPI Latvijas filiāle), Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcu un Rīgas ķīmisko reaktīvu un gatavo analītisko formu rūpnīcu "Reaģents." Apvienība ražoja ap 1200 produktiem: bioķīmiskos preparātus, organiskos reaktīvus, jonītus, indikatorus, vielu komplektus zinātniskajām iestādēm un dažādu tautsaimniecības nozaru vajadzībām, kā arī pesticīdus un izejvielas farmaceitiskajai rūpniecībai. 1980.gadā apvienības saražoto produkciju izveda uz visām Padomju Savienības okupētajām republikām un arī sadarbības valstīm - VDR, Poliju, Kubu, Afganistānu.

Slaveni bioķīmiķi.
      Brūss Nātans Eimss (dz.1929.g.).
      Eduards Būhners (1860.-1917.g.). Vācija.
      Emīls Abderhaldens (1877.-1950.g.). Šveice.
      Emīls Erlenmeiers (1825.-1909.g.). Vācija.
      Ēmīls Hermanis Fišers (1952.-1919.g.). Vācija.
      Hanss Eigens Fišers (1881.-1945.g.). Vācija.
      Hanss Karls fon Eilers-Helpīns (1873.-1964.g.). Zviedrija.
      Konrāds Blohs (1912.-?). ASV.
      Mihails Cvets (1872.-1919.g.). Krievija.

Saites.
Ķīmija un ķīmiķi.