Aliens

Dienvidamerika

Kontinents rieteņu un dienvidu puslodēs (neliela daļa arī ziemeļu puslodē), kopā ar Ziemeļameriku veido pasaules daļu Ameriku.

Raksturlielumi. Platība - 17 800 000 km2, kas ir 12% pasaules sauszemes. No tiem salas - 150 000 km2.
Iedzīvotāji - 217 000 000 (1975.g.).
Garums - 7150 km.
Platums - 5150 km.

Ģeogrāfija. ZR daļā Panamas zemes šaurums savieno Dienvidameriku ar Ziemeļameriku. Dienvidos - Dreika šaurums šķir Dienvidameriku no Antraktīdas. Austreņos - Atlantijas okeāns, ziemeļos - Karību jūra, rieteņos - Klusais okeāns.
Krastam piekļaujas Ugunszemes (ap 72 000 km2) un Čīles arhipelāgi. Pārējās lielākās salas - Folklenda (12 000 km2), Galapagu (7812 km2), Huana Fernandesa salas (185 km2).
Galējie punkti: ziemeļos - Gaļinasa rags (12o25' ziemeļu platuma);
                         dienvidos - Frovorda rags (53o54' dienvidu platuma, uz salas Horna rags 55o59');
                         austreņos - Pariņasa rags (81o20' rieteņu garuma);
                         rieteņos - Kabubranku rags (34o46' rieteņu garuma).
Krasta līnija - 28 700 km. DR - fjordi; ziemeļu krastā iestiepjas Venecuēlas līcis, Marakaivas ezers; DA - lagūnas un plaši sekli līči (Laplata). Pārējā daļā maz izroboti abrāzijas (rieteņos un austreņos) vai akumulācijas krasti (ZR un ZA).

Vēsture. Apmēram pirms 20 tūkst. gadu pirmie ieceļotāji no Āzijas – mednieki-vācēji šķērsoja Beringa šaurumu, kas tajā laikā bija sauszeme, daļa no Beringijas. Kādu laiku tie pavadīja Beringijā un tad, pirms aptuveni 15 000 gadu strauji izplatījās Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, ne vēlāk kā pirms 14 000 gadu, sasniedzot Čīli.
Dienvidameriku atklāja Spānijas un Portugāles ekspedīcijas. 1494.gadā Tordesiļasā tika panākta vienošanās, ka jaunatklātās zemes no rieteņiem no apmēram 50o rieteņu garuma piederēs Spānijai, uz austreņiem - Portugālei.
Kolumba 3.ekspedīcija. Spānijas uzdevumā 1498.gadā K.Kolons savā 3.ceļojumā no Antlantijas okeāna centrālās daļas tuvojās Dienvidamerikai pa 10.ziemeļu platuma paralēli, atklājot Trinidadas salu, tai pretējo Dienvidamerikas krastu ar Parijas līci, Orinokas deltas rieteņu daļu, Parijas un Arajas pussalu krastus un Margaritas salu.
1499.gadā spāņi K.Herra un P.A.Ninjo apbrauca Arajas pussalu un izpētīja kontinenta ziemeļu krastu līdz 66 ziemeļu garuma grādam.
Ohedas ekspedīcija. 1499.-1500.gados spāņu ekspedīcija A.Ohedas vadībā, kuras dalībnieks bija arī A.Vespuči, pietuvojās Dienvidamerikai pie 5-6 ziemeļu platuma grāda. Šī ekspedīcija veica ceļu gar Gvajānas piekrasti un visu Orinokas upes deltu ZR līdz Karību jūrai, devās uz rieteņiem gar kontinenta ziemeļu krastu līdz Guahīras salai, vienlaicīgi apbraucot šai ceļā Paraguānas pussalu, iekļūstot Venecuēlas līcī līdz Marakaibas ezeram.
Tādējādi laikā no 1498. līdz 1500.gadam tika izpētīta visa Dienvidamerikas mūsdienu Venecuēlas piekraste un dažas Aizvēja grupas salas, t.sk. Kurasao.
Bastidasa ekspedīcija. Dienvidamerikas ziemeļu krasta izpēti pabeidza R.Bastidass 1501.gadā apbrauca Guahīras pussalu, dodamies uz DR atklāja Magdalēnas upes izteku krastu, nokļuva Darjenas līča dienvidu daļā - Urabas līcī (pie Panamas robežas), t.i. visu mūsdienu Kolumbijas piekrasti līdz Panamai.
1500.gadā V.Pinsons atklāja Brazīlijas ZR piekrasti un Amazones deltu, D.Lepe - Kabubranku raga apkaimi.
Portugāļu uzdevumā 1500.gadā P.Kabrals atklāja Brazīlijas krastu pie 17o dienvidu platuma.
1501.-1502.gadu ekspedīcijā A.Vespuči izpētīja Brazīlijas krastu līdz 25o dienvidu platuma.
Meklējot jūras ceļu uz rieteņiem. 1515.-1516.gadam spānis H.Soliss sasniedza Laplatu un Paranas lejteci.
1520.gadā F.Magelāna ceļojumā apkārt pasaulei atklāja Magelāna jūras šaurumu.
1513.gadā N.Balvoja, šķērsojot Panamas zemes šaurumu, pirmais sasniedza Klusā okeāna krastus.
1522.gadā P.Andagoja aizbrauca līdz Buenaventuras līcim un ieguva ziņas par inku "Biru zemi" (Peru).
B.Ruīss un F.Pizarro 1526.-1527.gados sasniedza 8o dienvidu platuma, 1532.-1536.gados F.pizarro vadītais konkistadoru karaspēks iekaroja Inku valsti.
D.Almagro (1535.-1537.g.) un P.Valdīvija (1540.-1553.g.) sasniedza Čīli, H.Ladriļeross (1558.g.) sasniedza Magelāna jūras šaurumu no rieteņiem. 
Meklējot zeltu, D.Ordass 1531.-1532.gados pa Orinoku sasniedza Metu, P.Eredija, G.Kesada, S.Belalkasārs 1533.-1538.gados iekaroja tagadējās Ekvadoras un Kolumbijas teritorijas.
Vācieši A.Ehingers, N.Federmanis, G.Hoermūts, F.Hutens 1529.-1546.gados iekaroja Venecuēlas ZR un Orinokoļanu.
1541.-1542.gados F.Oreļanas spāņu ekspedīcija šķērsoja Dienvidameriku pa Napo un Amazoni.
Meklējot sudrabu, 1527.-1548.gados S.Kabota, H.Ajolasa, D.Iralas, A.Kavesas de Vakas spāņu ekspedīcijas izbraukāja Paranas baseinu un sasniedza Potosi.       
Pizarro un Oreljanas ekspedīcija. XVI gs. vidū spāņu konkistadori bija nostiprinājušies Dienvidamerikas kontinenta piekrastē un sāka apgūt teritorijas kontinenta iekšienē. Tā tika atklāta upe, kurai piešķīra Amazones nosaukumu - tam bija dibināts iemesls.
1541.gadā Inku impērijas iekarotāja Pizarro brālis Francisko Pizarro Gonsālo organizēja ekspedīciju Eldorado meklēšanai - protams, spāņus interesēja zelts. Ekspedīcijas sastāvā bija konkistadors un ceļotājs (t.i. avantūrists) Fransisko de Oreljana. Viņam tika uzdots nobraukt pa vienu no upēm, ko ekspedīcija bija atklājusi, jo indiāņi bija stāstījuši, ka dažu dienu braukuma attālumā ir vieta, kura daudz zelta un pārtikas. Visdrīzāk, indiāņi gluži vienkārši būs gribējuši tikt vaļa no nelūgtajiem viesiem, tomēr, lai nu kā, Oreljana ar vīriem devās ceļā. Protams, neatrada ne zelta, ne pārtikas. Pēc tam Oreljana nolēma doties tālāk patstāvīgi, pametot Pizarro komandu, jo dikti jau nu gribējās atrast Eldorado. Rezultātā Oreljanas vienība 1542.gada februārī izpeldēja lielā upē, par kuru spāņi iepriekš nebija neko zinājuši. Nolēma uzcelt lielāku kuģi un doties pa to tālāk.
Kādas apstāšanās laikā konkistadoriem uzbruka neparasta indiāņu vienība - aculiecinieki apgalvoja, ka indiāņus vadījušas gaišādainas sievietes ar gariem matiem, bruņotas šaujamlokiem un kaujā cīnījušas kā "desmits indiāņu." Pēc kaujas indiāņi stāstījuši, ka šīs sievietes dzīvojot akmens mājās vairāku dienu gajuma no šīs lielās upes. Viņām arī esot daudz zelta un sudraba. Piedzīvotais tā ietekmējis spāņus, ka atklāto lielo upi nodēvējuši par Amazoni - mītisko sengrieķu kareivīgo sieviešu vārdā.
Tomēr ne Oreljana, ne arī citi spāņu avantūristi neatrada nekādas amazoņu pēdas reģionā. Daži pētnieki uzskata, ka spāņiem uzbrukuši indiāņi, kas bija krāsojuši ķermeni baltā krāsā. Ta ka šis gadījums tā arī palicis mīklains līdz pat mūsdienām.
XVI gs. 2.pusē spāņi iekaroja Andu austreņu nogāzi.
XVI gs. 2.pusē un XVII-XVIII gs. portugāļu kolonisti, laupīdami un aizvezdami verdzībā indiāņus, meklējot zeltu, šķērsoja Brazīlijas plakankalni.  

Daba. Pētnieki lēš, ka 40% neatklāto koku sugu ir atrodami tieši Dienvidamerikā, kur ir lielāks neatklāto koku īpatsvars nekā jebkurā citā kontinentā. Saskaņā ar aplēsēm Dienvidamerikā ir arī vislielākais reto koku sugu skaits (apmēram 8200) un lielākais tikai šajā kontinentā sastopamo koku sugu īpatsvars (apmēram 49%).

Saites.
Dienvidamerikas tuneļi.
Kontinenti.