Septuaginta
Septuaginte – „Septiņdesmitu tulkojums” jeb LXX (saīsināti). Lai gan tulkotāji esot bijuši 72, tomēr tulkojums saukts 70 vārdā.
Pirmais un vissenākais VD tulkojums vispār, pirmais tulkojums grieķu valodā, kas tiek uzskatīts par autentisku Austrumu pareizticīgo baznīcās.
Rašanās. Rašanās versijas ir vairākas, vienu no tām mums pavēsta Lionas Irenejs (177.-202.g.).
Pamatojoties uz vēstuli, kuru īsi pirms 100.g.pmē. sūtīja ķēniņa Ptolemaja II Filadelfa galma ierēdnis Aristejs savam brālim Filokrētam, zināšanai pieņemta tāda versija: Dēmetrijs no Falēras, kurš esot bijis Ptolemaja bibliotekārs, radījis ķēniņā interesi par jūdu bauslību un devis padomu nosūtīt delegāciju pie augstā priestera Eleāzara uz Jeruzālemi. Ķēniņš pavēlēja tā arī rīkoties.
Augstais priesteris Jeruzālemē izvēlējies kā tulkus sešus vecajos no katras Izraēļa cilts, tātad 6x12=72 cilvēki, un nosūtījis viņus uz Aleksandriju, dodot tiem līdzi kādu sevišķi skaistu un precīzu Toras pergamentu. Vecajie tika karaliski uzņemti un pierādīja savu gudrību diskusijā. Tad viņi apmetās rezidencē uz Faras salas, kas pazīstama ar savu bāku. Tur viņi 72 dienu laikā (vai 70!?) pēc dievišķas iedvesmas pārtulkoja Pentateihu grieķu valodā. Tāda ir senā versija, kuru mums atstāstījis Lionas Irenejs.
Tomēr uzskata, ka faktiski darbs esot prasījis pusi gadsimta. Bez tam tulkojuma kvalitāte ir stipri dažāda, kas liecina, ka tulkotāju prasmes bijušas nevienādas un Ireneja paustā versija diez vai ir patiesa.
Citā avotā, kā tulkojuma autors minēts kāds Teodocions.
Sākot ar 1.gs. kristieši to pieņēma kā savu VD tulkojumu un brīvi izmantoja kristietisma popularizēšanai un aizstāvībai.
Tulkošanas laiks. Ap 250.g.pmē., citi avoti atzīmē, ka tā sastādīta laikā no 250.–150.g.pmē.
Valoda. Grieķu koinē. Tā ir tipiska Aleksandrijas grieķu valoda ar daudzu ēģiptiešu vārdu piejaukumu. Tas vien jau liecina, ka tulkotāji bijuši Ēģiptes, nevis Palestīnas jūdi.
Saturs. Septuagintē grāmatu secība r tāda pati kā kristiešu Vecajā derībā:
Piecas Mozus grāmatas jeb "Pentateihs."
Vēsturiskās grāmatas (Jozuas, Soģu, Rutes, 1.Samuēla, 2.Samuēla, 1.Ķēniņu, 2.Ķēniņu, 1.Laiku, 2.Laiku, Ezras, Nehemijas un Esteres grāmatas).
Dzejas un gudrības grāmatas (Ījaba grāmata, Psalmi, Zālamana pamācības, Zālamans mācītājs, Zālamana Augstā dziesma).
Praviešu grāmatas (Lielo praviešu: Jesajas, Jeremijas, Raudu dziesmas, Ecekiēla un Daniēla grāmatas, un Mazo praviešu 12 grāmatas).
Septuagintā mesiāniskās vietas saglabātas atbilstoši oriģinālam. Šis Bībeles variants bija izplatīts žīdu emigrācijas kopienās, jo bija domāts tiem Aleksandrijas žīdiem, kuri lasīja grieķiski un žīdiski vairs nesaprata. Ar šo tulkojumu grieķu valodā ienāca daudz semītismu. Nozīmīguma ziņā tā liekama otrajā vietā aiz masoretu tekstiem.
Septuaginta ir mantojusi teksta tradīciju no 3.gs. pmē.
Šai Bībeles tulkojumā esot minēti haldieši (šumeri).
Septuagintas atšķirības no Pentateiha. Atšķiras gan ar tulkojuma kvalitāti (Mozus grāmatas tulkotas vislabāk, bet vissliktāk - Daniēla grāmata), gan saturu, gan arī ar teksta izkārtojumu.
1. Papildus 22 žīdu kanona grāmatām LXX satur vēl vairākas papildus grāmatas.
2. Tulkojums ir neviendabīgs: tajā precīzs Toras teksts mijas ar brīvu Rakstu tulkojumu.
3. Ījaba grāmatas teksts ir par vienu sesto daļu īsāks par žīdu oriģinālu.
4. Diezgan lielas atšķirības ir arī Jozuas, Pirmajā Samuēla, Zālamana pamācību, Esteres un Jeremijas grāmatās, kā arī virkne vēl mazāku atšķirību citās grāmatās. Šīs novirzes ir viena no lielākajām problēmām attiecībā uz Septuagintu.
5. LXX netika radīta tādam pašam nolūkam kā žīdu teksti; tā vairāk bija domāta izmantošanai dievkalpojumos sinagogās, nevis pētīšanai vai pārrakstīšanai.
Pierakstījumi Septuagintā. 151.psalms, Daniēla grāmatas XIII un XIV nodaļas, vairāki fragmenti Ēsteres grāmatā u.c. teksti, kas parādās Septuagintā (arī Vulgātā), nav žīdu oriģinālajos tekstos.
Nozīme.
1. LXX bija pirmā uzdrīkstēšanās VD tulkot, un tādējādi kalpoja kā stimuls tulkot vēl arī citu tautu valodās.
2. Uzcēla tiltu pār plaisu, kas atdalīja grieķiski runājošos žīdus no tēvu valodā runājošiem.
3. Uzcēla tiltu pātri plaisai, kas šķīra žīdus no kristiešiem, kuri savā mācībā vēlējās izmantot VD.
Vēlākās darbības ar Septuagintas tekstu. Vēlākajos Septuagintas manuskriptos iekļautas arī vairākas apokrifu grāmatas. Tas norāda, ka Aleksandrijas žīdiem bijis plašāks priekšstats par kanonu nekā viņu Palestīnas ticības brāļiem.
No Septuagintas tukojuma tapuši tā saucamie Vatikāna un Aleksandrijas kodeksi.
Pēc Septuagintas tapa vēl arī Akila, Teodociona un Simaha tulkojumi, visi uz grieķu valodu. Vēlāk Origens veica visu tulkojumu tekstu saskaņošanu - "Heksaplu." Tādējādi, pateicoties Origenam, daži veci "LXX" manuskripti ir atbilstošāki jūdu tekstam nekā "LXX" sākotnējais variants.
Saites.
Vecā derība.
