Ahmads Sirhindi (1562.-1625.g.)
Ievērojams sūfisma pārstāvis.
Stingrs islāmists, pretojās Lielo mogolu mēģinājumiem islāmu savienot ar hinduismu.
Savu vārdu saņēmis no dzimšanas vietas Patialā. Ap 1593.gadu viņš pieslējās „pareizticīgakajam” no visiem sūfiju ordeņiem – nakšbandijiem, un visai drīz sāka uzstāties pret ķēniņu Akbara un pēcteča Džahangīra ķecerīgo reliģisko politiku.
1619.gada tika uz neilgu laiku arestēts Gvalijārā par pārlieku krasām runām, taču no saviem uzskatiem neatteicās. Pats sevi uzskatīja par islāma „atjaunotāju” (mudžaddid alfe at Tani) tā otrajā tūkstošgadē. Viņa sprediķi nebija vērsti tikai vienkārši pret Mogoliem. Līdzīgi iepriekšējo laiku fundamentālistiem (īpaši Ibn Taimijam) Sirhindi uzbruka šiismam, neatzina svēto godināšanu, musulmaņu viltus svētkus, citu sūfiju ordeņu pārlieko misticismu un daudzus citus „islāma apvainojumus.”
Viņa darbi un vēstules (adresētas domubiedriem ārpus Indijas) savāktas grāmatā Maktubat, kas kalpoja par pamatu vahabītu (al Vahhaba) kustības dibināšanai.
Sirhindi sludinātās idejas guva plašu atbalstu Indijā. Par viņa redzamāko sekotāju kļuva šahs Valialahs (1702.-1763.g.). Ideju ietekmējas arī Mogolu ķēniņš Aurangzebs (1658.-1707.g.), kas mēģināja to ieviest dzīvē un izjauca trauslo reliģiskās iecietības līdzsvaru Indijā. Tas izspēlēja ļaunu joku turpmākajā Indijas vēsturē, jo atnākušajiem britu kolonizatoriem bija krietni vieglāk tikt galā ar sadrumstaloto Indiju pēc principa – „skaldi un valdi.” Šie paši principi manifestēja arī 1947.gadā, kad dibināja jauno Pakistānas valsti.
Saites:
Sūfisms.
