Aliens

Londonas 1952. gada Lielā migla – Eiropas vēsturē lielākā, ar gaisa piesārņojumu saistītā katastrofa

Kad 1952.gada 5.decembra rītā londonieši, pamodušies, ieraudzīja savu pilsētu biezas, smacīgas, dzeltenīgi brūnas, kvēpiem pilnas, gandrīz necaurredzamas miglas klātu, viņi vēl nezināja, ka šādos apstākļos tiem būs jāpavada četras garas dienas un naktis, kuras vēlāk, nodēvētas par Lielo miglu jeb Lielo smogu, kļūs pazīstamas kā epidemioloģisko seku ziņā smagākais, ar gaisa piesārņojumu saistītais negadījumu kopums Lielbritānijas un arī Eiropas vēsturē.

Londonas migla

1952.gada Lielā migla pašiem londoniešiem nekādā ziņā nebija pārsteigums un tās laikā, neskatoties uz plašajiem vājās redzamības izraisītajiem satiksmes un sabiedriskās dzīves traucējumiem, nekāda panika pilsētnieku vidū neizcēlās – jau izsenis Anglija bija pazīstama ar savām miglām, bet industriālā laikmeta Londona laikabiedru priekšstatos neatņemami saistījās ar savu bēdīgi slaveno “Londonas miglu,” dēvētu arī par “zirņu zupu,” kas varēja ilgt dienām vai pat nedēļām...

Šodien plaši pazīstamais apzīmējums “smogs,” saliktenis no vārdiem smoke un fog, apritē ieviesās tikai pēc 1905.gada, kad savā ziņojumā “Fog and smoke” Londonā notikušā Sabiedrības veselības kongresā to bija iekļāvis Dr.Henrijs Desvokss (Henry Antoine Des Voeux). Londonas miglām līdzīgi smogi XIX gs. II pusē – XX gs. I pusē nereti pārklāja arī citus rūpniecības centrus Lielbritānijā, ASV un citviet Rietumu pasaulē. Kā vienu no zināmākajiem piemēriem var minēt Sentluisas 1939.g. smogu, kad šajā ASV Misūrijas pavalsts pilsētā piesārņojuma radītās tumsas dēļ dienas laikā bija nepieciešams ieslēgt ielu laternas.

Ģeogrāfiskais novietojums

Viens no svarīgākajiem Londonas miglas veidošanās apstākļiem ir pilsētas ģeogrāfiskais novietojums Temzas grīvā – apkārtējās pakalnes it kā noķer slazdā no upes un jūras nākošo mitrumu, neļaujot tam izklīst.

Antropogēnie faktori

Ar laiku dabīgajiem Londonas miglas veidojošajiem faktoriem pievienojās antropogēnās ietekmes – apkures krāšņu, pavardu un vēlāk arī manufaktūru, rūpnīcu un transporta izmeši kā arī tā dēvētās “pilsētas siltuma salas” (veidojas intensīvi apbūvētos pilsētu centrālajos rajonos) ietekme.

Jūras ogles

Senākās rakstīto avotu liecības par gaisa piesārņojumu Londonā nāk no XIII gadsimta. XII gs. beigās – XIII gs. sākumā plašā apkārtnē ap galvaspilsētu jau bija izcirsti lielākā daļa mežu un malka kļuvusi par dārgu preci. Tā rezultātā mājsaimniecības, izmantojot iespēju, pārorientējās uz tā sauktajām “jūras oglēm,” kuras tiek izskalotas un līdz pat šai dienai vāktas Ziemeļjūras piekrastes pludmalēs. Šo ogļu kvalitāte nebija augsta un lielā sēra satura dēļ tās, sadegot ar dzeltenīgu liesmu, deva vairāk dūmus nekā siltumu. Jūras ogļu radītie dūmi tik ļoti pasliktināja Londonas gaisa kvalitāti, ka Edvards I (valdīšanas gadi: 1272.–1307.g.) izdeva likumu, kas, draudot ar spīdzināšanu un nāves sodu, aizliedza tās tirgot un kurināt. Tomēr malka bija kļuvusi tik dārga, ka aizliegumu, neskatoties uz iespējamām represijām, maz kurš ievēroja. Toties jau šajā laikā plaši izplatījās priekšstats, ka jūras ogļu dūmi ir kaitīgi veselībai.

Gadsimtu gaitā lēto “jūras ogļu” izmešu radītais gaisa piesārņojums kļuva par arvien nopietnāku Londonas problēmu. 1661.g. publicētā pamfletā “Fumifugium: Or, the Inconvenience of the Aer, and Smoake of London Dissipated” karaļa Kārļa II padomnieks Džons Evelīns rakstīja, ka daudzu pilsētnieku nāvē vainojams “apakšzemes kurināmais,” kas, sadegot, izdala “sava veida indīgus tvaikus.” Situācijas uzlabošanai Evelīns ieteica pārnest ārpus pilsētas rūpnieciskās ražotnes, bet piesārņojuma radītās nepatīkamās smakas nomaskēt, stādot plašus “smaržīgu puķu” dārzus.

Tomēr notika tieši pretējais – sākās rūpnieciskā revolūcija un Londona kļuva ne tikai par topošās Britu impērijas administratīvo un tirdzniecības, bet arī industriālo centru.

XVIII gs. beigās, atrodoties Anglijā, turienes klimatu savā, ar 1784.g. datētā, no Londonas rakstītā vēstulē raksturoja vēlākais jakobīnis un Franču revolūcijas polittehnologs grāfs Mirabo:

“Pirmkārt jāatzīmē, ka Anglijas klimats visvairāk izceļās ar savu nepastāvību, mainību un īpašo mitrumu. Ik vējš atnes sev līdzi lietu. Pat labos laika apstākļos gaisā ir jūtami [ūdens] izgarojumi. (..) Miglas te ir sastopamas it visur un jāatzīmē, ka no visām valstīm, kur esmu bijis, šeit tās ir parādās visbiežāk, ir jo īpaši biezas un lēni izklīst. (..) Ja ne vien šejienes spēcīgie vēji, zeme nekad nebūtu sausa.

Tas, ko es rakstīju par Anglijas miglām vēl jo vairāk ir attiecināms uz Londonu. Milzīgais daudzums pilsētā patērēto ogļu Londonas miglas padara blīvākas, ilgstošākas, to izgarojumus melnākus un smacējošākus. To var sajust, kad tu no rīta piecelies. Svaiga rīta gaisa ieelpošana šajā pilsētā ir nepieejama greznība. (..) Skaidras debesis Londonā ir reta parādība. Tik reta, ka svešinieks nevar neievērot, kādu uzmanību jaukai dienai, kad tāda pienāk, pievērš visu kārtu londonieši: “Cik brīnišķīgs laiks!”, “Kāds jauks rīts!”, tad dzirdams no visām pusēm.”

Industriālā Londona

XIX gs. I pusē, jaunāko laiku sākumā Londona bija izaugusi par pasaules lielāko pilsētu ar vairāk nekā miljons iedzīvotājiem. Un vairums no tiem dzīvoja ar akmeņogļu pavardiem apkurināmās mājās. Gadsimta gaitā pieauga gan pilsētas iedzīvotāju daudzums, gan arī tās robežās esošo rūpniecisko ražotņu skaits un jauda, taču ogles, kurām pagaidām nebija alternatīvas, joprojām palika galvenais enerģijas avots. Šo apstākļu ietekmē Londonas miglas, īpaši ziemās, kļuva arvien biezākas, ilgstošākas un toksiskākas. 1837.g. 5.decembrī, otrdienā, iznākušais laikraksts The Times, vēstot par iepriekšējās dienas miglu, rakstīja:

“[No rīta] bija tik tumšs, ka ne tikai veikalos bija iedegtas visas gaismas, bet uz ielas gandrīz nevarēja saskatīt nevienu objektu, pat ejot tam tieši garām. Pikadillijā tumsa radīja neaprakstāmu haosu, pajūgiem uztriecoties vienam otram.”

Migla iekļuva itvisur: dzīvojamās mājās, viesnīcās, teātros... Zālē sēdošie nereti dzirdēja aktieru balsis, taču skatuvi saskatīt nevarēja...

Pirmā īpaši biezā, vairākas dienas neizklīstošā Londonas migla, kas prasīja lielāku skaitu cilvēku upurus, uzkrita 1873.g. novembrī vai decembra sākumā. Izdevumā “The Medical Times and Gazette” šī gada decembra numurā ievietots raksts, kurā atzīmēts, ka nesenā migla bijusi viena no “postošākajām šīs paaudzes atmiņā.” Atbilstoši statistiskajām ziņām, šajā ogļu dūmiem piesātinātajā miglā “no bronhīta” Londonā bija miruši 273 cilvēki.

1880.gadā sarakstītā, Londonas miglas analīzei veltītā brošūrā sava laika ievērojamais britu meteorologs R.Rasels (1849.–1914.g.) to raksturo šādi:

“Londonas migla ir brūna, sarkanīgi-dzeltena vai zaļgana, tā rada lielāku tumsu nekā baltā migla, tai ir dūmu un sēra smaka, bieži tā ir sausāka nekā lauku migla un, kad tā ir bieza, izraisa kairinājumu kaklā un klepu. Kad Saule paceļas augstāk, šī migla tā vietā, lai izklīstu, bieži kļūst vēl biezāka un dažas no Londonas vissmagākajām miglām izveidojas ap pusdienas laiku vai agrā pēcpusdienā. Reizēm brūnas masas paceļās un nostājas kā biezs priekškars kaut kur starp debesīm un zemi. Tikko virs zemes izveidojas balta sagša, tā ātri kļūst netīra un kvēpu daļiņas pieķeras pie ikvienas lietas, kas nokļūst miglā.”

Lai mazinātu “zirņu zupas” miglu veidošanos, Rasels ieteica pāriet uz kvalitatīvākām, pārsvarā Dienvidvelsā iegūtām oglēm, koksu; vairāk izmantot gāzi; uzlabot apkures sistēmas, ieviest jauna veida plītis, visa veida uzlabojumiem piemērot nodokļu atlaides, u.c.

Tomēr, neskatoties uz zināmu miglu mazināšanos līdz ar elektrības ieviešanos (t.sk. tvaika mašīnu nomaiņu ar elektromotoriem), lielo uzņēmumu pārvietošanu uz pilsētas nomalēm un virkni citu uzlabojumu, toksiskās Londonas miglas turpināja apgrūtināt pilsētniekus vēl arī XX gs. I pusē. Nopietnas, situāciju reāli uzlabojošas izmaiņas, vajadzīgos lēmumus pieņemot likumdošanas līmenī, tika veiktas tikai pēc 1952.g. decembra Lielās miglas.

1952.g. Lielā migla

Meteoroloģiskie cēloņi un piesārņojuma avoti

Lielajai 1952.g. miglai pamatā bija tie paši meteoroloģiskie cēloņi, kas visām citām “zirņu zupas” miglām un kurus bija apkopojis jau R.Rasels: “1. Pilnīgs bezvējš. 2. Augsts gaisa spiediens un sauss gaiss. 3. Liels aukstums. 4. [Atmosfēras] straumju sadursme.”

Aukstais, 1952.g. decembra sākumā iestājies laiks spieda londoniešus, kuru skaits 1950.gadu sākumā sasniedza jau 8 miljonus, dedzināt vairāk ogļu nekā parasti, bet tās joprojām bija sliktas kvalitātes, ar lielu sēra koncentrāciju. Tagad, pēckara gados, galvenais iemesls, kāpēc pašmāju vajadzībām tika lietotas sliktākas ogles, bija tautsaimniecības atjaunošanai tik nepieciešamais eksports. Gandrīz visas Anglijas raktuvēs iegūtās kvalitatīvākās ogles peļņas nolūkos tika izvestas uz ārzemēm.

Londonas gaisu piesārņoja arī Liellondonas areālā izvietotās, ar oglēm darbināmās spēkstacijas. Kā vēlāk ziņoja Apvienotās Karalistes meteodienests, miglas periodā katru dienu no spēkstaciju dūmeņiem gaisā tika izmestas: 1000 tonnas kvēpu, 2000 tonnas oglekļa dioksīda, 140 tonnas sālsskābes, 14 tonnas fluora savienojumu un 370 tonnas sēra dioksīda.

Papildu šiem izmešiem un miljonu pilsētas mājsaimniecību pavardu piesārņojumam jārēķina arī nezināms daudzums indīgu vielu, kas Londonas gaisā nonāca no tvaika lokomotīvju kurtuvēm un sabiedriskā transporta dīzeļautobusiem, ar kuriem pilsētā nesen bija nomainīti elektriskie tramvaji. Tāpat kopējā “zirņu zupas katlā” ieplūda vēl daudz un dažādu citu avotu izmeši, kuri anticiklona izraisītās temperatūras inversijas (gaiss tuvāk pie zemes ir aukstāks nekā augstākajos slāņos) rezultātā nevis pacēlās gaisā un izkliedējās, bet sajaucās ar ūdens tvaikiem un palika ielas un mājas pārsedzošajā miglas klājumā.

Sērskābes daļiņu veidošanās

Lai gan tas, ka Lielās miglas un arī iepriekšējo Londonas “zirņu zupas” miglu galvenā toksiskā sastāvdaļa bija akmeņogļu dedzināšanā gaisā izdalītā sēra dioksīda gāze, bija zināms jau XIX gs., tomēr pētniekiem nebija skaidrs precīzs mehānisms (ķīmiskās reakcijas), ar kura palīdzību ogļu dūmos esošais sēra dioksīds ķīmiski pārtapa par cilvēku veselībai ļoti bīstamajiem sulfātiem – ūdenī šķīstošiem sērskābes sāļiem. Tagad, apvienojot laboratoriskus eksperimentus ar lauka novērojumiem pilsētās ar augstu gaisa piesārņojuma līmeni Ķīnā, starptautiskai zinātnieku grupai izdevies noskaidrot sēra oksidācijas mehānismu miglā un tā nozīmi smogu rašanās apstākļos.

“Rezultāti liecina,” - teikts izdevumā “PNAS” 2016.g. novembrī publicēta pētījuma kopsavilkumā, “ka 1952.g. Lielās miglas veidošanās laikā SO2 tika oksidēts ar NO₂, līdzīgā veidā kā tas notiek mākoņos – abas vielas ir ogļu sadedzināšanas blakusprodukti un atmosfērā virs pilsētas tās tobrīd bija lielā daudzumā. Atbilstošā reakcija ir šāda:

SO₂(g)+2NO₂(g)+2H₂O(aq)→2H+(aq)+SO₂−4(aq)+2HONO(g)

Sulfātu, tai skaitā sērskābes veidošanos ievērojami veicināja augsts relatīvā mitruma līmenis, zemā gaisa temperatūra un miglas pilienu relatīvi lielais izmērs. Ūdenim izgarojot no pilieniem, sērskābes daļiņu koncentrācija miglā pieauga un, izplatoties it visur pilsētā, bija galvenais faktors Lielās miglas īpaši smagās toksicitātes ģenēzē.

Ietekme uz pilsētas dzīvi

Migla sāka veidoties naktī uz 5.decembri, pa dienu pieņēmās spēkā un vakarā kļuva īpaši bieza. Smogs, izpleties kā milzīgs mākonis apmēram 100-200 m augstumā un apmēram 50 km diametrā, saglabājās līdz pat 9.decembrim, faktiski paralizējot Londonas dzīvi. Redzamība samazinājās līdz dažiem metriem, vietumis kļūstot pat tik neliela, ka cilvēks ejot nevarēja saskatīt savas kājas. Pilsētas sabiedriskais transports pārstāja darboties un tiem nedaudzajiem divstāvu autobusiem un citām automašīnām, kas vēl mēģināja pārvietoties, ceļu rādīja konduktori un satiksmes regulētāji ar lāpām. Darbu visu miglas laiku turpināja tikai metro.

Varas iestādes ieteica vecākiem bērnus nelaist uz skolu. Aktīvi kļuva zagļi un laupītāji, kuriem bija viegli burtiski nozust miglā. Ielas bija pilnas ar pamestām automašīnām, kuru vadītāji bija atteikušies no bezcerīgajiem mēģinājumiem aizbraukt līdz mājām. Pat dienas vidū sajūta bija kā naktī. Nosmokot, bojā gāja daudzi uz prestižo Smitfīldas lauksaimniecības izstādi atvestie dzīvnieki. Atlikušajiem to īpašnieki centās izgatavot improvizētas gāzmaskas no maisu auduma. Gaiss bija tik piesātināts ar darvas un sodrēju daļiņām, ka mājās pārnākušie londonieši izskatījās nevis pēc klerkiem, baņķieriem, pārdevējiem un rūpnīcu strādniekiem, bet pēc ogļračiem, kas nule izkāpuši no šahtas...

Rekordliels skaits mirušo

Tomēr transporta neērtības, atceltie kino seansi un operas izrādes, futbola spēles un netīrās sejas bija sīkums, salīdzinot ar Lielās miglas izraisīto nāves pļauju. Par smoga katastrofālo ietekmi uz sabiedrības veselību londonieši apjauta tikai tad, kad puķu tirgotājiem noliktavās beidzās puķes un zārciniekiem – zārki.

Visvairāk mirušo bija vecu cilvēku, bērnu un respiratoro orgānu slimnieku vidū. Nāve iestājās gan pneimonijas, gan citu elpošanas ceļu infekciju rezultātā. Daļa slimnieku nomira no skābekļa trūkuma šūnās (hipoksijas), daļa – vienkārši mehāniski nosmokot, inficētajās plaušās izveidojušās strutām aizsprostojot elpceļus. Daudzi bija arī iekrituši un noslīkuši Temzā. Sākotnēji, mediķiem nākamajās nedēļās pēc Lielās miglas apkopojot pirmos datus, tika ziņots par 4000 mirušajiem, taču vēlāk, pievienojot šim skaitlim ziņas par tiem, kas smoga rezultātā nomira turpmākajos mēnešos, Lielās miglas upuru skaits tiek lēsts uz 12 000 cilvēku. The Guardian virsraksts vēstīja: “Mirstība pēc miglas. Sliktāk nekā 1866.gada holēras epidēmijā.”

Tīrā gaisa akts

Lai gan sākotnēji britu valdība negribēja reaģēt uz notikušo, vides aizsardzību uzskatot par ekonomikai traucējošu faktoru, tomēr pēc parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojuma rezultātu saņemšanas un sabiedriskā viedokļa iespaidā 1956.gadā tika pieņemts t.s. "Tīrā gaisa akts," kas ievērojami ierobežoja ogļu dedzināšanu pilsētas dzīvojamajos rajonos, veicināja bezdūmu degvielu izmantošanu un pāreju uz videi draudzīgākiem enerģijas avotiem. Iedzīvotājiem tika piedāvāts finansiālais atbalsts ogļu apkures nomaiņai ar gāzes, naftas produktu vai koksa krāsnīm. Centrālapkure vienkāršo londoniešu mājokļos joprojām bija luksus lieta – plašāk tā ieviesās tikai 1960.gadu II pusē.

1956.g. "Tīrā gaisa akta" kā arī citu pieņemto lēmumu rezultātā Londonas gaisa kvalitāte pamazām uzlabojās un smogu intensitāte mazinājās. Pilsētai vēl gan bija jāpiedzīvo 1962.g. decembra smogs, kura laikā mira nepilns tūkstotis iedzīvotāju, taču 1952.g. Lielajai miglai līdzīgas traģēdijas vairs neatkārtojās. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.