Aliens

Veselavā atklāta piemiņas vieta pirmā Latvijas karoga autoram J.Lapiņam

2014.gada 8.oktobra pēcpusdienā Priekuļu novada Veselavas pagasta "Lejas Pintuļos" (koordinātas ŠEIT) svinīgi tika atklāta piemiņas vieta pirmā no auduma izgatavotā Latvijas karoga autoram, pedagogam un publicistam Jānim Lapiņam. Īstais pēc J.Lapiņa meta 1916.gadā šūtais karogs glabājas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, taču iniciatīvas grupa izgatavojusi tā atdarinājumu, kas šeit turpmāk tiks pacelts valsts svētkos un citos svinīgos brīžos.

Piemiņas vieta Jāņa Lapiņa nu jau labu laiku zudušo dzimto māju - "Pintuļu" - vietā tapusi pēc Veselavas pagasta biedrības "IEVA" ierosmes, ar tuvējo māju īpašnieču un Cēsu zemessardzes veterānu apvienības atbalstu, karoga masta ierīkošanai, informācijas plāksnes un norāžu uzstādīšanai vajadzīgo finansējumu saņemot Priekuļu novada mazo projektu konkursa ietvaros. "Mēs esam laimīgi, ka mums ir sava zeme un savs karogs," - stāsta biedrības "IEVA" pārstāve Dace Kalniņa.

Veselavas pagasta "Pintuļu" klētiņā 1885.gadā dzimušais Jānis Eduards Lapiņš (1885.-1941.g.), kā monogrāfijā par Latvijas karoga vēsturi raksta Cēsu muzeja vēsturnieks dr.hist. Tālis Pumpuriņš, kurš, 8.oktobrī piemiņas vietu atklājot, pacēla mastā pirmā nacionālā karoga atdarinājumu, bija viens no dedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas popularizētājiem.

J.Lapiņš, kurš kopš 1915.gadā dzīvoja un strādāja par skolotāju Valmierā, ar sarkanbaltsarkanā karoga ideju savaldzināja daudzus sava laika kultūras un sabiedriskos darbiniekus, kuri pie viņa īsāku vai garāku laiku dzīvoja jeb viesojās. Tur varēja sastapt J.Akurateru, K. un L.Skalbes, P.Dāli, E.Blanku, L.Laicenu. Dažkārt ciemojušies arī Viktors Eglītis, Ādolfs Erss un citi.

Latvijas universitātes profesors Kārlis Kundziņš jaunākais atmiņu tēlojumā "Rakstnieks un publicists ar ģēnija dzirksti" par Lapiņu rakstījis:

"Latvijas gods dega viņa sirdī. Jau 1916.gadā, kad daudzi prātoja par "autonomiju", Lapiņa rīta sveiciens jau skanēja "Dievs, svētī Latviju," un pie viņa istabas sienas bija piespraustas sarkan-balt-sarkanās krāsas (apmēram tai pašā laikā tās arī parādījās kādā no strēlnieku pulkiem."

Par to, kā radās doma veidot un kā tapa pirmais mūsu nacionālais karogs, J.Lapiņš žurnālā "Burtnieks" 1932.g. publicētā apcerē "Latviešu karogs" vēstī:

"Šajos Ziemas svētkos paiet piecpadsmit gadi kopš tā laika, kad pirmais latviešu karogs pēc gadu simteņiem atkal pacēlās zilās debesīs un 1916.gada Ziemas svētku kaujās līdz ar latviešu pulkiem skrēja pret ienaidnieku. Sakarā ar to, lai man būtu atļauti daži atmiņu skicējumi par jaunās Latvijas karoga rašanos.

Kad līdz ar pirmiem lielgabalu pērkoņiem pasaules karā uzplauka cerība dibināt Latvijas valsti, tad radās arī vajadzība pēc šīs valsts simbola - valsts karoga. Pasaules karā tā i gribējās demonstrēt savu latvisko, savas latviskās krāsas, bet viņu nebij. Kad 1915.gadā atklājās noteikta kampaņa par Latvijas valsti, mums bija jādomā par savu karogu, tas bija jāatrod vai jārada.

(..) Lautenbachs dzīves pēdējos gados man stāstīja, ka kāds Tērbatas students esot Atskaņu (Rīmju) kronikā atradis to vietu, kur iet runa par latviešu karogu un to aizrādījis arī viņam, Lautenbacham. Pirmie latviešu nacionālisti nosprieduši, ka latviešu nācionālās krāsas ir balts un sarkans. Tāpēc balti sarkanas lentas kā pazīšanās zīmes tikušas izdalītas pirmo dziesmu svētku dalībniekiem (1873.g.).

(..) Kad pasaules kara vidū es pacēlu presē jautājumu par latviešu karogu, man likās jaunlatviešu karogs nepieņemams aiz tā motīva, ka sarkanbalti karogi ir jau poļiem un čechiem. Toreiz man nenāca prātā, ka šīs pašas krāsas var kombinēt arī citādi un, proti, šķērsām, kā krāsas savam karogam ir likuši franči.

(..) Līdz 1915.g. man nebija zināms, kāpēc jaunie latvieši sarkanu un baltu tur par savām krāsām. Tas es pirmoreiz lasīju Atskaņu (Rīmju) kroniku un atradu Alnpekes stāstu, ka latviešiem bijis sarkans karogs ar baltu svītrots. (..) Kad cēsnieki kāda ordeņbrāļa vadībā devās bīskapam palīgā iekarot Zemgali, viņi "gāja ar karogu no ādas sarkanā krāsā ar baltu svītrotu". Kroniķis uzsver, ka viņš labi zinot - tas esot latviešu karogs.

(..) Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka varētu karogam ņemt pāris šauras [baltas] strīpas (tekstā kļūdaini - sarkanas strīpas - T.P.). Tāpēc 1916.gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. (..) Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīgāk.

Pirmos karogus man izgatavoja Valmieras bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumaņa jkdze. Tie bija divi mazi nācionālie karodziņi bez saules un lielāks karogs ar dzeltenu sauli vidū. Viņi stāvēja manā istabā pie sienas. 1916.g. Ziemas svētku kaujās no Valmieras rezerves pulka sūtīja kareivjus uz fronti. Biju iedraudzējies ar dzejnieciski noskaņotu strēlnieku Bērziņu, viņš bija ļoti uztraucies. Viņu mierinādams es tam iedevu uz fronti līdz mazu nacionālu karodziņu. Mana drauga uzdevums bija darīt to populāru frontē. Man ir vairāki liecinājumi, ka karodziņš tiešām ir nests Ziemas svētku kaujās, bet kopš janvāra kaujām par pašu Bērziņu man nav nekādu ziņu.

Līdz ar pirmām revolūcijas dienām Valmierā Aleksandra ielā 9, pie Krēsliņa nama, kur es dzīvoju plivinājās sarkani-balti-sarkanais karogs. Kad 13. marā 1917.g. sanāca Valmieras latviešu biedrībā Vidzemes zemes sapulce, pirmais nācionālais karogs plivinājās virs sapulces jumta. (..) Par pirmo nacionālo karogu man Valmierā bija jādod daudz paskaidrojumu, pie kam es stāstīju, ka karogus var taisīt kā ar sauli, tā bez saules.

(..) Rīgā nacionālie karogi ieviesās gausi, un pirmie karogu nesēji bija latviešu strēlnieki. Kad aprīlī Vidzemes zemes padome ieņēma pili, to greznoja sarkan-balt-sarkanais karogs. Lai karogs ātrāki iekarotu Latviju, tam vajadzēja būt vienkāršam, bez saules, jo pēdējās attēls grūti iespējams. Bez tam cēsnieku vēsturiskajam karogam taču saules nebij. No latviešu strēlniekiem un Vidzemes zemes padomes, no lielās Rīgas, kur satecēja visa neokupētā Latvija, jaunais karogs iekaroja visu zemi.

(..) 1917.g. sāka debatēt ne tikai par to, kāds ir bijis nacionālais karogs, bet arī par to, kāds ir bijis šī karoga sarkanums. Es nezinu, kas bija tā gudrā galva, kurai noticēja, ka latviešiem nemaz nav bijis "nācionālas" īstas sarkanas krāsas, bet latviešu sarkanais ir - ķiršu brūns.

(..) Valdības uzdevumā tagadējo Latvijas karogu ir zīmējis un noteicis mākslinieks Ansis Cīrulis. Viņa projektētais karogs ir netīri brūns (..) Nevajag būt nekādam speciālistam, lai noteiktu, ka šāds karogs nav no skaistākajiem un - aiz mākslinieka vainas."

Šeit, sīkāk neiedziļinoties jautājumā par tumšsarkanās krāsas izvēli Latvijas karogam, gan jāpaskaidro, ka J.Lapiņš savā esejā A.Cīruli apvaino nepamatoti. Cīruļa metā, pēc kura fotogrāfs J.Rieksts 1918.g. iespieda vairākas pastkartes, Latvijas karogs vēl bija koši sarkans, tonim daudz neatšķiroties no J.Lapiņa izvēlētā.

1921.gada 15.jūnijā Satversmes sapulcē pieņemtais “Likums par Latvijas Republikas karogu un ģerboni” noteica krāsu proporcijas, bet nenorādīja krāsu toņus, kā arī karoga izmērus. Pirmoreiz karoga krāsa Latvijas republikas normatīvajos aktos precīzāk raksturota tikai 1922.gada 25.augustā Ministru kabineta pieņemtajos “Noteikumos par valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu flagām un kara kuģu karogiem.” Šie noteikumi ne tikai paredzēja, ka karoga krāsa ir “tumši sarkana (karmin),” bet arī noteica karoga garuma un platuma attiecību 3:2.

Interesantas, latviešu tautas kopējo likteni XX gs. iezīmējošas ir arī pirmā nacionālā karoga tālākās gaitas. 1917.gadā bērnu patversmi, kurā strādāja karoga šuvēja M.Straumane līdz ar darbiniekiem evakuēja uz Kazaņu Iekškrievijā. Drīz tur, kā pats vēlāk teicis, "pēc līgavas Mariannas" devās arī Jānis Lapiņš. Līdz ar topošo ģimeni karogs 1920.gadu sākumā atgriezās Latvijā.

Pirmās Latvijas republikas laikā karogs glabājās Lapiņu ģimenē. Kādu laiku, raksta T.Pumpuriņš, tas it kā bijis ierāmēts aiz stikla, tāpēc stipri cietis.

Trīsdesmito gadu sākumā no karoga augšmalas nogrieza šauru strēmeli, ko, uzšūtu uz kartona, nodeva studentu vienotnei "Līdums," kura to 1933.gada 28.maijā uzdāvināja Cēsu muzejam.

Pirmās krievpadomju okupācijas laikā 1940./41.g. karogu Lapiņi rūpīgi slēpa. Savukārt vācu okupācijas laikā J.Lapiņa dzīvesbiedre un meita līdz ar rūpnīcu, kurā viņas strādāja, evakuējās uz Vāciju. Karogs tika paņemts līdzi un kā dārgums, satīts nēsāts zem drēbēm. Pēc II Pasaules kara beigām Lapiņas atgriezās Latvijā, atpakaļ atvedot arī karogu. Visu otrās padomju okupācijas laiku tas bija jāslēpj, līdz Trešās atmodas laikā par to atkal varēja brīvi runāt un stāstīt.

1997.gada aprīlī Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga pirmo Latvijas nacionālo karogu dāvināja, viņas vārdiem, "tēva dzimtās puses muzejam Cēsīs," kur tas arī tagad atrodas.

Kā norāda Tālis Pumpuriņš, "speciālistu vērtējumā retas ir tās nācijas un valstis, kurām pēc tik sarežģītas un traģiskas vēstures saglabājies pirmais karogs. Latvieši un Latvija ir to skaitā."

Augšējais attēls: J.Lapiņa piemiņas vietas atklāšanas pasākums "Pintuļos". Publicitātes foto. Avots: facebook.com.

Avoti:
lsm.lv
biblioteka.valmiera.lv
facebook.com
Tālis Pumpuriņš, Dr.hist. "Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga ģenēzes." Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa
Pumpuriņš, Tālis. 2000. Sarkanbaltsarkanās - Latvijas karoga krāsas: Pētījumi, atmiņas un dokumenti par Latvijas Valsts karoga tapšanas vēsturi. Cēsis: Cēsu vēstures un mākslas muzejs.

Raksts pārpublicēts no historia.lv

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.