Aliens

Sarkanās armijas gatavošanās iebrukumam Baltijas valstīs 1940.gada jūnijā

Padomju Savienības īstenotā Baltijas valstu okupācija 1940.gadā mūsdienās pārsvarā tiek aplūkota kā politisko notikumu virkne, tikai nedaudzi pētnieki aplūko arī notikumu militāro pusi. Gan 1939.gada rudens, gan 1940.gada jūnija notikumi Padomju Savienības politiskajā un militārajā vadībā bija plānoti arī kā bruņota spēka akcija un Sarkanās armijas bruņota invāzija Baltijas valstīs, ja šo valstu «mierīgas» okupācijas plāni nerealizētos, kā tas bija noticis ar Somiju.

Jautājumu par Sarkanās armijas iebrukuma sagatavošanu Baltijas valstīs savā grāmatā «Staļina garām palaistā iespēja» ir skāris Krievijas vēsturnieks Mihails Meltjuhovs. Par 1939.gada rudenī pret Baltijas valstīm vērstajiem padomju militārajiem plāniem savos pētījumos runā arī Igaunijas vēsturnieks Tēnu Tanbergs. Par Sarkanās armijas gatavošanos iebrukumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā min vēl vairāki Krievijas pētnieki, kuru publikācijas saistās ar Sarkanās armijas kara apgabalu un kaujas vienību struktūras, skaitliskā sastāva un kaujas nodrošinājuma pētīšanu.

Pēc 1939.gada 23.augustā parakstītā Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un vēlāk parakstītās papildvienošanās noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā. Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just drīz pēc šā līguma parakstīšanas brīža.

Jau septembrī Padomju Savienība sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu šajā valstī, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju. Sarunas beidzās ar padomju bāzu un Igaunijas armiju skaitliski pārsniedzoša padomju karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti arī Latvijai un Lietuvai.

Jau 1939.gada rudenī trijās Baltijas valstīs tika izvietotas padomju bāzes, un Sarkanās armijas kontingenta kopējais skaitliskais lielums 1940.gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, bruņojums — 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabali un mīnmetēji, 526 lidmašīnas (šajos skaitļos neietilpst dati par Padomju Savienības Baltijas jūras kara flotes apjomu Igaunijā un Latvijā). Baltijas valstīs izvietotā Sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju kopējam apjomam, bet bruņotās tehnikas skaita ziņā bija pārāks.

Padomju bāzes Igaunijā pārsvarā izvietojās salās, Latvijā — Liepājā, Ventspilī un šo pilsētu apkārtnē, bet Lietuvā — gar Lietuvas un Vācijas jauno robežlīniju. Padomju Savienība pagaidām vēl neveidoja vienotu operatīvo vadību visiem trijās Baltijas valstīs izvietotajiem kontingentiem. Igaunijā izvietotie spēki bija pakļauti Ļeņingradas kara apgabala pavēlniecībai, Latvijā — Kaļiņiņas kara apgabala pavēlniecībai, bet Lietuvā — Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlniecībai.

Pirms šo «bāzu līgumu» noslēgšanas padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu par militārā spēka akciju plānošanu pret katru no valstīm, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Jāsecina, ka padomju kaujas grupējumi un kaujas operācijas 1939.gada rudenī tika veidoti pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atbilstoši tam, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā laikā veda sarunas par bāzu izvietošanu.

Katru no šiem plānošanas posmiem var uzskatīt par autonomu, un 1939.gadā netika plānota viena kopēja spēka akcija pret visām trim Baltijas valstīm vienlaikus.

Kopumā no 1939.gada 28.septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm tika koncentrēts ievērojams Sarkanās armijas kontingents: 437 230 vīri, 3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 2919 automašīnas un 2601 lidmašīna.
Jāatgādina, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija kopēja aizsardzības plāna pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.

Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis būtībā bija kļuvušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika vien gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana. Baltijas valstu «jautājumu» padomju puse sāka īstenot 1940.gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.

1940.gada 3.jūnijā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam 2.ranga armijas komandierim (komandarmam) Aleksandram Laktionovam.

Tajā pašā dienā tika izdots PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēts par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941.gada 1.janvārim «sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju», kā arī lēmums «līdz īpašam rīkojumam atlikt rezerves virsnieku atvaļināšanu».

1940.gada 4.jūnijā Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme, un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācību vajadzību.

Vienlaikus padomju garnizoniem Baltijas valstīs tika izsludināta pilnīga kaujas gatavība. 8.jūnijā A.Laktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.

Līdzīgi kā pirms pusgada notikušajos notikumos, arī 1940.gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu vadības štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir Baltijas valstīs izvietotais Sarkanās armijas kontingents, otrkārt — Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt — Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītai padomju karaspēka 8.armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju. Ja Igaunijas armijai palīgā nāktu Latvijas armija, tad padomju 8.armijai būtu jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu tika izvērsta padomju 3. un 11.armija.

Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie iespējamā uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. Proti, 8.armija uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas — virzienā uz Alūksni un Valku ar uzdevumu virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11.armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3.armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11.armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana.

Vēlākā Sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās, šo valstu valdībām pieņemot padomju ultimātu, apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940.gada 17.jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas—Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.

Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militārā spēka lietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā Sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja nekāda sadarbība.

Kā vēsta laikabiedru atmiņas, pie Latvijas un Lietuvas robežas uzrunātais padomju tanka komandieris teica, ka viņš pildot kaujas pavēli. Vienlaikus ar Sarkanās armijas daļas ienākšanu Latvijas teritorijā 17.jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.

Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija ap 435 000 vīru, 8000 lielgabali, vairāk nekā 3000 tanku, lidmašīnu kopējais skaits bija ap 2600 lidaparāti. Baltkrievijas īpašā kara apgabala kara padomei ziņoja 3.armijas komandieris: «...armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.»

PSRS pieļāva iespēju, ka nāksies īstenot pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc minēto kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai.

Saskaņā ar 1940.gada 8.jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatiem un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Līdz 16.jūnijam bija jāsagatavo arī pārvietojamie sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās. Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka šāda medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām.

Šajā laikā Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām, un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60 000 — 70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940.gada 12.jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde.

Šajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles jābūt gatavībā sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā; sagūstīt Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus, pārtraucot jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm; bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot šos līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņigradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.

Bija plānots, ka iespējamajā kaujas operācijā piedalīsies 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas Jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.

Kā zināms, Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas.
14.jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17.jūnijā — arī Latvijas robežu, dienu vēlāk — Igaunijas robežu.

Papildus jau esošajam Sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas lielā mērā nodrošināja šo triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

Attēlā: PSRS okupācijas karaspēka ienākšana Rīgā 1940.gada 17.jūnijā. Autors nezināms.

Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Raksts pārpublicēts no sargs.lv

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.