Kārlis XII (1697.-1719.g.)
Karl XII.
Zviedrijas karalis no 1697. līdz 1719.gadam.
Radniecība. Tēvs – Kārlis XI (iepriekšējais karalis).
Māsa – Ulrika Eleonora (nākamā karaliene).
Dzīvesgājums. Dzimis 1682.gadā.
Ārpolitika. Centās turpināt tēva politiku – veica agresīvu iekarošanas darbību. Pusi sava mūža pavadīja karos. Dzīvoja spartiskos apstākļos kā vienkāršs karavīrs. Viņš vienmēr staigāja formas tērpā un īsi apgrieztiem matiem.
Kāpšana tronī. Kāpa tronī pēc tēva nāves 15 gadu vecumā. Kronēšanas ceremonijā pats sev uzlika galvā kroni.
Ziemeļu karā (1700.-1721.g.). Kārlis XII, uzsākdams Ziemeļu karu, karadarbību risināja visai veiksmīgi.
1700.gada 4.augustā ar savu karaspēku angļu un holandiešu flotes aizsegā izcēlās malā Dānijas Sellandē (Sjālland), ielauzās Dānijā un piespieda Frīdrihu IV noslēgt Trāvendāles miera līgumu.
1700.gada augustā arī krievu cars Pēteris I pieteica karu Zviedrijai un krievu karaspēks uzbruka Igaunijai, aplenca Narvu. Rudenī jaunais Kārlis XII ar saviem izlases spēkiem devās uz Igauniju un negaidītā uzbrukumā pārsteidza un sakāva trīs reizes lielāko Pētera I armiju 30.novembrī kaujā pie Narvas. Tomēr zviedri neizmantoja uzvaru, atkāpās un pārziemoja Igaunijā.
Cīņa ar sakšiem. Pēc tam, kad krievi bija sakauti kaujā pie Narvas, Kārlis XII koncentrējās cīņai pret sakšiem. Saksija kūrfirsts Augusts II Stiprais bija krievu ķeizara sabiedrotais un Kārlis XII uzskatīja, ka sakšu kaujas spējas ir daudz augstākas nekā krieviem.
1701.gada vasarā karadarbība izvērsās Baltijā.1701.gada pavasarī Kārlis XII savāca 23 000 vīru un virzījās uz Rīgu, ko atkal bija aplenkuši Augusta II Stiprā spēki. Jūlijā zviedru un sakšu armija izvietojās viena otrai iepretim Daugavas krastos, netālu no Rīgas. Augusts Stiprais taisījās mēģināt vēl reizi sagrābt Rīgu, kopš viņam tas neizdevās 1700.gadā. Tikmēr Kārlis XII grasījās sakaut sakšus un novērst draudus zviedru īpašumiem Baltijā. Ar novada latviešu zvejnieku palīdzību zviedriem izdevās sadabūt ap 200 laivu un plostu, kuros zviedru armija forsēja Daugavu. Tas tad arī 1701.gadā bija pirmais tilts pāri Daugavai. Kauja notika Spilves pļavās. Pretinieks nespēja apturēt zviedru ofensīvu, un tam vajadzēja bēgt.
Palīgos sakšiem Pēteris I nosūtīja korpusu, ko komandēja kņazs Aņikita Repņins (Аникитa Репнин). Sakši virsnieku sastāvu krievu vienībā novērtēja ne sevišķi glaimojoši. Viņuprāt virsnieki, kas vairumā bija vācieši, bija vājas kvalifikācijas. Tikām ierindas karavīrus sakši vērtēja augstāk. Krievu korpuss neņēma dalību Spilves kaujā, kas notika 1701.gada 19.jūlijā. sakši, neskatoties uz skaitlisko pārsvaru, tika sakauti.
Repņina korpuss atkāpās un atstāja drošai nāvei 300 krievu karavīrus Lucavsalā. Šī vienība kontrolēja pārceltuvi pār Daugavu. Sakšu pavēlniecība uzskatīja, ka te Kārļa XII armija varētu mēģināt pārcelties. Zviedri patiesi pārcēlās, taču vairāk uz leju - pēc tam veica negaidītu uzbrukumu sakšiem. Lucavsalas garnizonam piedāvāja padoties, tomēr krievi atteicās. Niknā kaujā nelielā vienība pretojās zviedru armijai. Kaujas rezultātā praktiski visi krievu karavīri krita. Kaujas troksni izdzirdēja zviedru nometnē, tomēr ne karalis, ne tā svīta sākumā nesaprata, kas notiek. Kārlis XII personiski ieradās kaujas vietā un viņa ierašanās izglāba dzīvību pēdējiem 20 dzīvi palikušajiem krievu karavīriem. Karalis izrīkoja, lai tiem tiktu saglabāta dzīvība. Tas izsauca sašutumu zviedros, jo kaujā bija cietuši jūtamus zaudējumus.
Par krievu salas aizstāvjiem drīzi aizmirsa. Tikai 1891.gadā Lucavsalā uzslēja pieminekli kritušajiem krievu karavīriem.
Kārlis XII Kurzemē. Kārlis XII vajāja sakšus vēl Kurzemē, kur zviedri pārlaida ziemu un palika līdz pat 1702.gada janvārim. Pa ceļam Kārlis XII 10 dienas uzturējās Kuldīgā un apmetās kādā privātā namā, jo zviedru karavīri pāris mēnešos bija izdemolējuši skaisto Kuldīgas pili. 1701.gada augustā Kārlis XIII vienu dienu pavadīja Saldū, tad devās tālāk uz Skrundu, Grobiņu un Virgu uz karaspēka ziemas nometni.
Saldus pilī karalis izdeva rīkojumu par katra trešā zemnieka norīkošanu Bauskas nocietinājumu būvei. Taču, vai Bauskā kas toreiz uzcelts, tā arī nav zināms.
Kurzemē viņš arī pieņēma lēmumu tūlīt neuzbrukt Krievijai, bet sākumā vērsties pret Poliju-Lietuvu. Kārļa plānos vispirms bija gāzt Augustu II, un pēc tam ar poļiem kā sabiedrotajiem uzbrukt Krievijai.
Karš ar Poliju ievilkās. Tikai 1706.gadā izdevās piespiest Augustu atteikties no Polijas-Lietuvas kroņa. Mieru starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu noslēdza Altranštetē (Altranstādt).
Tikmēr krieviem bija iespēja atgūties un sakopot jaunus spēkus. Kad Kārlis XII atstāja Livoniju, tur palika ievērojami, bet sadrumstaloti zviedru spēki. Krievu ģenerālis Boriss Šeremetjevs uzvarēja zviedru galvenos spēkus 1702.gadā, un Vidzeme palika neaizsargāta. Lai iznīcinātu zviedru apgādes bāzi, cars deva pavēli Vidzemē lietot „izdedzinātās zemes” taktiku. Jau pēc kāda gada Šeremetjevs varēja ziņot caram, ka liels lopu daudzums un 12 000 civilgūstekņu aizvesti uz Krieviju. Ar īsākiem pārtraukumiem postīšana turpinājās arī nākamajos gados.
1708.gada beigās Kārlis XII izvietoja savu armiju atpūtai vairākās Ukrainas pilsētās, pirms turpināt savu Krievijas karagājienu, lai sakautu Pēteri I. Krievu armija tobrīd bija palikusi vienīgais zviedru pretinieks. Tā kā Kārlis XII krievu armijas kaujasspējas vērtēja visai zemu, tad nekādas grūtības pasākuma īstenošanai nesaskatīja.
Tomēr krievi nesēdēja rokas klēpī salikuši. Uz zviedru pozīcijām pastāvīgos sirojumos devās krievu kavalērija, kas Kārli XII visai tracināja. Karalis pats personīgi vairākas reizes vadīja vienības, kas darbojās pret krievu sirojumiem.
Janvāra beigās Kārlis XII armijas priekšgalā veica garu pārgājienu, pie katras izdevības uzbrūkot krievu armijas vienībām un izpostot vietas, kur bāzējās krievi.Pēteris I savukārt deva pavēli zviedrus neprovocēt uz ģenerālkauju, jo uzskatīja, ka krievu armija nav tam gatava.
1709.gada februāra vidū zviedru karalim tapa zināms, ka pie Krasnijkutas (Красный Кут) sapulcināti vairāki krievu kavalērijas pulki, ko komandēja ģenerālleitnants Kārlis Ēvalds Renne (Kарл Эвальд Ренне). 21.februārī zviedri uzbruka diviem krievu priekšpulkiem pie Krasnijkutas, kas sāka atkāpšanos pie galvenajiem spēkiem, kas bija izvietoti pie Gorodnojes (Городное). Uzbrukumu vadīja pats Kārlis XII, kas kopā ar kavalēriju atradās avangardā. Uzbrukums bija veiksmīgs un zviedri ielauzās Gorodnojā, kur tos gaidīja Renne ar galvenajiem spēkiem. Šeit Kārlis XII, nospriedis, ka kauja jau vinnēta, nolēma nodemonstrēt padotajiem savu drosmi. Viņš sadalīja savu vienību divās daļās un pavēlēja nekavējoši uzbrukt krieviem. Zviedru dragūni tā arī darīja un nokļuva krievu slazdā. Abas vienības pēc neilgas sīvas cīņas atkāpās, faktiski pamezdami savu karali. Kārlis XII kopā ar pāris desmitiem kareivju bija spiests patverties dzirnavās.
Ģenerāļa Rennes padotie piedāvāja nobeigt zviedru karali, apšaudot dzirnavas ar pašiem zviedriem atņemtajiem dižgabaliem, bet ģenerālis atteicās to darīt - "to neļaujot krievu gods." Vēlāk Pēteris I par to viņu ļoti slavējis.
Tikmēr pie Grodnajas nonāca zviedru armijas galvenie spēki un Renne deva atkāpšanās pavēli. Kārlis XII ar savējiem atkal metās kaujā, ko krievi zaudēja.
Tomēr zviedriem bija jāpārtrauc tālākais uzbrukums atkušņa dēļ.
Poltavas kauja (1709.g.). Ieradās pie Poltavas jau 1709.gada aprīļa sākumā un aplenca to. 1709.gada maijā tika sakauts no krievu cara Pētera I kaujā pie Poltavas. Pēc smagās sakāves karalis kopā ar savu sabiedroto ukraiņu hetmani Mazepu aizbēga uz turku cietoksni Benderos, bet 1715.gadā atgriezās Zviedrijā. Pēc karaļa neveiksmes karā ar Krieviju, Zviedrija beidza pastāvēt kā lielvalsts.
Kārlis XII Osmaņu impērijā. Gandrīz 2 gadus pēc Poltavas kaujas starp turkiem un krieviem risinājās sarunas par Kārļa XII tālāko likteni. Sākumā it kā tika norunāta viņa izraidīšana ārpus sultanāta teritorijas, tomēr pēc tam situācija mainījās kardināli un Kārlim XII tika atļauts palikt Osmaņu impērijā. Taču tas nenotika tāpat vien - zviedru karalim bija jāstājas kazaku un Krimas tatāru vienību priekšgalā, lai radītu apdraudējumu krievu dienvidu robežām.
Tāda lietu kārtība ne īpaši patika Pēterim I, sakāvis zviedrus viņš iedomājās, ka tagad būtu nepieciešama kāda uzvaroša kampaņa arī dienvidu virzienā, tāpēc viņš sāka draudēt turkiem ar karu. Moldāvijas un Valahijas vietvalži jau sūtīja signālus, ka labprāt pārietu no turkiem zem krievu kroņa. Tāpat visai loģiski bija sagaidāms atbalsts arī no pareizticīgajiem bulgāriem, serbiem un melnkalniešiem. Likās, arī turkiem to vien vajag un sultāns Ahmeds III 1710.gada novembrī pieteica karu Krievijai, atbalstot Krimas tatāru un to sabiedroto aizkrāciešu sirojumu pa labā krasta Ukrainu. Tā visa rezultātā ķeizars Pēteris I 1711.gadā devās savvā neveiksmīgajā Prutas karagājienā pret turkiem. Tā laikā viņš ar visu savu armiju gandrīz krita gūstā, taču sarunu rezultātā 23.jūlijā tomār turki viņu palaida.
Nākamā dienā - 24.jūlijā, uz Mehmedpašā nometni Benderos atauļoja Kārlis XII, kurš, uzzinājis par sarunu iznākumu, kļuvis no dusmām gluži vai traks. Viņš prasījis vezīram 20-30 000 kareivju un solījis Pēteri atvest virvē. Viltīgais turks esot ironizējis, ka Kārlim viena tāda iespēja jau ir bijusi - pie Poltavas. Tā Kārlim XII bija jāaiziet tukšām rokām. Tomēr Prutas sarunu rezultātā cita starpā krievi apņēmās netraucēt Kārlim XII atgriezties Zviedrijā, ko tas arī izdarīja.
Madagaskaras plāni. Kaut kad Kārlim XII bijuši plāni sūtīt misiju uz Madagaskaru, taču laikam praktiski viņš neko tā arī neizdarīja. Toties zviedru dienestā esošais dāņu jūrasbraucējs Vilsters, pāriedams krievu dienestā, šai jautājumā ieninteresēja krievu ķeizaru Pēteri I, kas sarīkoja neizdevušos ekspedīciju.
Karaļa nāve. Pēc tam Kārlis XII vēl mēģināja turpināt militāro ekspansiju un devās karagājienā uz Norvēģiju. Viņš tika nāvējoši ievainots norvēģu cietokšņa Fredrikshallas (tagadējā Oslo?) aplenkšanas laikā 1718.gadā. Viņa nāve pielika punktu Zviedrijas hegemonijai un galīgi nosvēra Ziemeļu kara iznākumu par labu Krievijai.
Šodien. Dīvainā kārtā izveidojusies tradīcija, ka tagadējie Zviedrijas neonacisti katra gada 30.novembrī (karaļa nāves dienā) dodas gājienā par godu viņam. Tie uzskata, ka Kārlis XII ir Ādolfa Hitlera līdzinieks, jo cīnījies pret Krieviju. Kustība aizsākās XX gs. 30.gados.
Kārlis XII un Latvija. XVIII gs.sākumā Liepājā, birģermeistara Joahima Šrēdera namā (Bāriņu iela 33) vairākkārt bija apmeties karalis Kārlis XII. Pirmo tiltu pāri Daugavai 1701.gadā no savā starpā sasietām laivām uzbūvēja Zviedrijas karalis Kārlis XII.
Saites.
Zviedrijas karaļi (?-patlaban).
