Narvas kauja (30.11.1700.)
Zviedriski - Slaget vid Narva.
Krieviski - Битва при Нарве.
Kaujā pie Narvas 1700.gada 30.novembrī zviedu karaļa Kārļa XII armija pilnīgi sagrāva krievus un tā faktiski ievadīja Lielo Ziemeļu karu (1700.–1721.g.).
Politiskā un militārā situācija pirms kaujas. 1699.gadā Krievijas impērija pievienojās to valstu savienībai - Saksijai un Dānijai, kurām bija tādas vai citādas pretenzijas, pārsvarā teritoriālas, pret Zviedriju. Pēteri I interesēja izeja pie Baltijas jūras, kā arī atgriezt savas impērijas valdīšanā zemes, kas tika zaudētas Juku laikos (1610.-1613.g.). 1700.gada augustā ķeizara Pētera I vadītā Krievija pieteica karu Zviedrijai un pēc pusotra mēneša armija devās karagājienā un aplenca Narvas cietoksni, kas bija jau gandrīz vai tradicionāls krievu mērķis.
Krievu armijas pavēlniecībai bija zināms, ka Narvai tuvojas Kārlis XII ar karaspēku. Lai traucētu zviedru karaspēkam, uz Rēveli (mūsdienu Tallina) tika nosūtīta kavalērijas vienība Borisa Šeremetjeva vadībā. Viņa darbība nebija veiksmīga - izkliedēja savu vienību un cieta vairākas jūtamas sakāves. Pēteris I ar viņa darbību bija neapmierināts, pats Šeremetjevs taisnojās, ka purvainā apkārtne ir slikti piemērota kavalērijai. Visa cita starpā kaujās pret Šeremetjeva vienību zviedriem labi izdevās krievu dezinformācija. Kārlis XII jau iepriekš piekodināja savus virsniekus, lai gūsta nonākšanas gadījumā stgāstītu krieviem par to, ka zviedru armijā ir 50 000 vīru )īstenībā kaujā pie Narvas piedalījās turpat vai 5 reizes mazāk zviedru kareivju).
Tādejādi, lai gan krievi zināja par zviedru armijas tuvošanos un par Šeremetjeva neveiksmēm, tomēr viņiem nebija priekšstata par zviedru skaitu un nolūkiem. Izlūkošana krievu armijā bija organizēta slikti.
Spēki pirms kaujas. Pētera I karaspēks aplenca Narvu 1700.gada oktobrī. Krievi savu kara ofensīvu bija organizējuši slikti. Pēteris I intensīvi centās reorganizēt atpalikušo krievu armiju, bija guvis mācību no Azovas karagājieniem un kaut kādus panākumus jau arī bija guvis - divi pulki, Probraženskas (Преображенский) un Semjonovas (Семеновский) bija organizēti un apmācīti pēc Eiropas valstu armiju standartiem. Ar lielu pievilkšanu par sagatavotiem vēl varēja uzskatīt Lefortovas (Лефортовский) un Butiras (Бутырский) pulkus. Pārējā krievu armija neatbilda tolaiku Eiropas armijas standartiem un bija tāda, kāda bija.
Narvas aplencēji bija ap 40 000 skaitā. Krieviem bija vēl kādi 10 000 vezumi, līdz ar to nevarēja būt ne runas par kādu karaspēka mobilitāti. Lielgabalu šāviņu pietika tikai divām nedēļām. Karavīru apgāde bija slikta, pašūtie mundieri plīsa pa vīlēm. Bet bija jau vēls rudens.
Pēteris I bija pārliecināts par uzvaru, tādēļ tikai dienu iepriekš pirms kaujas aizbrauca uz Novgorodu, atstājot par komandieri savā vietā hercogu de Kroā.
Zviedru armija skaitā bija gandrīz 4 reizes mazāka par krievu - tikai 11 000. Taču tā bija nopietns kaujas spēks, labi apmācīta, bruņota, disciplinēta un apgādāta. Tādēļ karalis Kārlis XII uzskatīja par iespējamu uzbrukt krieviem un bija visai drošs par uzvaru kaujā.
Kaujas gaita. 1700.gada novembrī Narvas pilsētas aplenkumā piedalījās ap 40 tūkstoši vīru, tajā skaitā tobrīd vienīgās pēc rietumu parauga bruņotās un apmācītās karaspēka daļas Pētera I armijā. 19.novembrī sniegputeņa apstākļos aplencējiem negaidīti uzbruka tikai 18 gadu vecā Zviedrijas karaļa Kārļa XII karaspēks, kas bija atsteidzies palīgā aplenktajiem.
Krievu muižnieku kavalērija, ķeizara lepnums, metās bēgt no kaujas lauka, zviedrus vēl nemaz neieraudzījusi. Šī kavalērija metāsbēgt pāri Narovas upei, no 6600 kavalēristiem noslīka apmēram 1000 muižnieku.
Lai arī zviedru bija vien 11 tūkstoši iepretim četrkāršajam krievu pārsvaram, 1700.gada 30.novembrī tikai 18 gadu vecā Kārļa XII armijai izdevās gūt absolūtu uzvaru.
Kaujas rezultāti. Krieviem tie bija katastrofāli. Tika noņemts krievu aplenkums Narvai.
Kaujā un tam sekojošajā bēgšanā dzīvības zaudēja līdz 18 tūkstoši krievu karavīru, bet pārējie padevās gūstā. Pēteris I Narvu bija pametis iepriekšējā dienā, jo gaidāmajā sadursmē uzskatīja savu uzvaru par drošu. Zviedru rokās nonāca viss Krievijas armijas rīcībā tobrīd esošais artilērijas, muskešu un citu karamateriālu krājums.
Kaujas sekas. Kauja ievadīja Lielo Ziemeļu karu. Vēsturnieki norāda, ka gadījumā, ja Kārlis XII būtu nolēmis turpināt uzbrukumu, Pēterim I nebūtu spēku, ar ko to apturēt, jo, faktiski, krievi bija palikuši pilnīgi neaizsargāti pret zviedru armiju.
Pētera I prombūtnes fakts. 29.novembrī, t.i. tikai dienu pirms kaujas, ķeizars Pēteris I pameta savu karaspēku pie Narvas un ģenerālfeldmaršala Fjodora Golovina (Федор Головин) un favorīta Aleksandra Meņšikova (Александр Меншиков) pavadībā devās uz Novgorodu. Pēteris I vēlējās sagaidīt vezumus un karaspēka papildinājumus, kā arī tikties ar savu sabiedroto - Polijas karali un Saksijas kūrfirstu Augustu II, kura karaspēks bija aplencis Rīgu. Pēteris I ar viņu taisījās apspriest kopējo darbību pret zviedriem. Pēcāk šo prombūtnes faktu pilnībā izmantoja zviedri savā propagandā - izkala medaļu par godu kaujai pie Narvas un uz tās bija attēlots raudošs Pēteris I, kas bēg no Narvas. Pēteri I apsūdzēja mazdūšībā.
Tomēr, iespējams, ka Pēteris I negaidīja, ka Kārlis XII rīkosies tik aktīvi un uzskatīja, ka viņam vēl ir laiks gan izbraukt uz Novgorodu, gan atgriezties. Tomēr fakts paliek fakts - Pētera I pie Narvas kaujas laikā nebija, un, iespējams, viņam paveicās, jo varēja sagaidīt līdzīgs liktenis kā Kārlim XII pēc Poltavas kaujas.
Nospiedums civilizācijā.
Festivāls “Vēsture atdzimst Narvā.” Festivāls veltīts Narvas kaujas atcerei, un tā centrālais notikums ir kaujas rekonstrukcija, XVIII gs. ieroču un kaujas taktikas demonstrējumi, rīko jau vairākus gadus pēc kārtas. Pasākums pie Narvas pils sienām tradicionāli notiek kādā novembra sestdienā.
Saites.
Lielais Ziemeļu karš (1700.-1721.g.).
Kauju saraksts.
Narva.
