Prutas karagājiens (1711.g.)
Pētera I neveiksmīgs karagājiens pret turkiem 1711.gadā, Lielā Ziemeļu kara laikā.
Politiskā un militārā situācija pirms karagājiena. Gandrīz 2 gadus pēc Poltavas kaujas 1709.gadā starp turkiem un krieviem risinājās sarunas par Kārļa XII tālāko likteni. Sākumā it kā tika norunāta viņa izraidīšana ārpus sultanāta teritorijas, tomēr pēc tam situācija mainījās kardināli un Kārlim XII tika atļauts palikt Osmaņu impērijā. Taču tas nenotika tāpat vien - zviedru karalim bija jāstājas kazaku un Krimas tatāru vienību priekšgalā, lai radītu apdraudējumu krievu dienvidu robežām.
Tāda lietu kārtība ne īpaši patika Pēterim I, sakāvis zviedrus viņš iedomājās, ka tagad būtu nepieciešama kāda uzvaroša kampaņa arī dienvidu virzienā, tāpēc viņš sāka draudēt turkiem ar karu. Moldāvijas un Valahijas vietvalži jau sūtīja signālus, ka labprāt pārietu no turkiem zem krievu kroņa. Tāpat visai loģiski bija sagaidāms atbalsts arī no pareizticīgajiem bulgāriem, serbiem un melnkalniešiem. Likās, arī turkiem to vien vajag un sultāns Ahmeds III 1710.gada novembrī pieteica karu Krievijai, atbalstot Krimas tatāru un to sabiedroto aizkrāciešu sirojumu pa labā krasta Ukrainu.
Karadarbības sākums. 1711.gada februārī Pēteris I deva pavēli feldmaršalam Šeremetjevam ar karaspēku doties Dņestras virzienā un apvienoties ar draudzīgiem spēkiem no Moldāvijas un Valahijas. Nedaudz vēlāk karagājienam pievienojās arī ķeizars pats kopā ar nākamo sievu Katrīnu, kas bija stāvoklī. No krievu puses piedalījās ap 80 000 zobenu un durkļu, 10 000 kazaku, 160 dižgabalu. Komandieru vidū bija arī Poltavas kaujas dalībnieki - kņazs Repins un ģenerālporučiks Brjūss. Līdzi bija arī galma dāmas un pat dāņu sūtnis. Visa šī ļaužu masa bez pienācīgas izlūkošanas un partikas krājumiem virzījās uz priekšu. Plāns bija visai vienkāršs - krievi cerēja uz "dienvidu sabiedroto" turku pakļauto slāvu tautu viesmīlīgo "atbrīvotāju" uzņemšanu un sacelšanos Balkānos. Lai gan plāns bija visai avantūrisks, tomēr Pēterim I neviens neiebilda.
27.jūnijā krievu armija pārcēlās pāri Dņestrai Sorokas cietokšņa rajonā - tālāk sākās moldāvu zemes. Divos atsevišķos grupējumos krievi virzījās Prutas upes virzienā, lai pēc tam pa tās krastu nonāktu līdz Donavai.
Jau līdz šim pārgājiens bija ārkārtīgi grūts, taču aiz Dņestras tas kļuva neizturams. Bezgalīgajā līdzenajā stepē visa augu sega bija siseņu noēsta. Dienas laikā nebija kur paglābties no karstās saules, bet naktī bija jādreb no aukstuma un lietus. Pavisam trūcīgi bija ar ūdens avotiem. Dāņu sūtnis rakstīja: "Ķeizars stāstīja man, ka redzējis kā kareivjiem no slāpēm no deguna, acīm un ausīm nākušas asinis, kā daudzi, tikuši līdz ūdenim, pērdzērās to un mira, kā citi, mocoties slāpēs un badā, laupīja sev dzīvību..." Katru dienu karavīri, īpaši jaunie un nepieredzējušie rekrūši, gāja bojā simtiem un tūkstošiem, krita zirgi.
Tomēr, par spīti visam Pētera I armija 6.jūlijā nonāca pie Prutas un iepretim Jasiem pārcēlās uz Prutas rieteņu krastu. Te Pēteri I sagaidīja Moldāvijas vietvaldis Dmitrijs Kantemīrs (Дмитрий Кантемир). Tad arī noskaidrojās, ka uz moldāviem liktās cerības ir krietni pārspīlētas - tiem kaujas gatavībā bija 5000 vīru vienība, kas bija bruņota tikai ar pīķiem un šaujamlokiem. Kantemīrs apsolīja piegādāt 10 000 vēršu un govju kā arī 15 000 aitu, tomēr atzinās, ka maizes krājumu viņam nav. Pēteris I ar karaspēku mēģināja virzīties uz Falču pilsētu, kur, pēc baumām, turkiem bija lieli provianta krājumi, bet apsardze vāja. Tās gan izrādījās tikai baumas, toties turku armija īsta.
Militārā situācija pasliktinājās. Vissliktākais - 120 000 vīru lielais turku karaspēks vezīra Mehmedpašas vadībā jau ir pārcēlies pāri Donavai un dodas pretim krieviem. Krievu aizmugurē darbojās 70 000 Krimas hana Devlethireja II jātnieki. Tatāriem un turkiem kopā bija 400 dižgabalu. Valahijas vietvaldis Brankobans, tā arī nesagaidījis krievus, neturēja savu solījumu un pārgāja turku pusē. Visbeidzot arī mēģinājumi pacelt dumpi turku pakļautajās slāvu zemēs neguva nepieciešamās sekmes.
Sapratis, ka viņa armija paliks bez nodrošinājuma, Pēteris I pavēlēja Renē komandētajam kavalērijas korpusam (5000 dragūnu un vēl tikpat Kantemīra moldāvu) ieņemt Brailovas pilsētiņu pie Donavas, kur turkiem atradās lielas mantu un provianta noliktavas. Tikmēr pats ķeizars palika ar 40 000 karavīru, praktiski bez kavalērijas pret 190 000 sultāna armijas.
20.jūlija vakarā pēc virknes manevru, sadursmju un arjergarda kauju turki puslokā aplenca krievus, piespiežot tos pie Prutas ieloka upes rieteņu krastā apmēram 75 km uz dienvidiem no Jasiem. Visā stepē cik tālu vien sniedzās skats, bija redzami janičāru ugunskuri un zirgu pulki. Gandrīz vienlaicīgi upes labajā krastā parādījās arī krimieši, aizkrācieši un pat zviedri. Novietojuši dižgabalus valdošajās augstienēs, tie apšaudīja Pētera I nometni, tāpat kā jebkuru, kas mēģināja pasmelt ūdeni no Prutas. Dienas beigās apdullinoši kliedzot metās uzbrukumā janičāri, taču uzdūrās uz redutēm un blīvu artilērijas un šauteņu uguni. Pēc trešā uzbrukuma uzbrucēju vilnis norimās, un turki, cietuši zināmus zaudējumus, paniski atkāpās. To komandieri centās apturēt bēgošos, cērtot tos ar zobeniem, taču nespēja. Līdz ar tumsas iestāšanos iestājās arī miers.
Krievu armijas stāvoklis bija neapskaužams, munīcijas maz, aprīkojums un proviants arī. Dāņu sūtņa sekretārs Erbo savās atmiņās vēsta, ka Pēteris bijis dezorganizēts - "skraidījis uz priekšu un atpakaļ pa nometni, sita sev pa krūtīm un nespēja izrunāt ne vārda." Tomēr turpmākie notikumi parādīja, ka Pēteris tomēr spējis savākties šai kritiskajā situācijā.
Kara sapulcē nākamās dienas rītā ķeizars pieņēma lēmumu piedāvāt sultānam mieru, tomēr, ja tas atteiks, tad mēģināt pārraut aplenkumu augšup pa Prutas tecējumu "ne uz dzīvi, bet nāvi, nevienu nežēlojot un nevienam nelūdzot žēlastības." Ģenerāļi un ministri esot atbalstījuši šo lēmumu.
Tikmēr turki krievu nometnei jau bija pierakušies, izveidojuši baterijas un uzstādījuši tajās dižgabalus. Tie sāka apšaudīt krievu pozīcijas no tuva attāluma.
Sarunas par kapitulāciju. Pirmo palamentārieti vezīrs Mehmedpaša nevēlējās pieņemt. Tomēr kā otrais pie turkiem devās pieredzējis sarunu vedējs un diplomāts vicekanclers P.Šafīrovs (П.Шафиров), ko Pēteris I bija apveltījis ar visplašākajām pilnvarām. Pieļaujot, ka turki pārstāvēs arī zviedru karaļa Kārļa XII intereses, krievu ķeizars bija gatavs pat atgriezt zviedriem visus iekarojumus Baltijas jūras austreņu krastā, izņemot Ingriju ar būvēto Pēterpili, savukārt kuras vietā būtu gatavs atdot Pleskavu vai kādu citu pilsētu. Šafīrovs atkarībā no situācijas bija pilnvarots solīt arī visu ko citu, lai tikai izvairītos no kapitulācijas un gūsta. Piedevām dāvanu "budžets" vezīram un viņa svītai bija 150 000 (pēc citiem avotiem veseli 200 000) rubļu - tiem laikiem milzīga summa.
Safirovs savu paveica, lai gan miera noteikumi krieviem bija smagi, tomēr no gūsta izdevās izvairīties. Krievi apņēmās atstāt Azovu, norakt Taganrogu un dažus citus cietokšņus, neiejaukties Polijas iekšējās lietās un netraucēt zviedru karalim Kārlim XII atgriezties Zviedrijā. Par krievu iekarojumiem pie Baltijas jūras runa vispār negāja.
Karagājiena beigas. Un tā - 23.jūlijā jau tuvāk vakaram krievu armija kaujas kārtībā karogiem plīvojot un bungām rībot devās Jasu virzienā. Turki tam nekādi netraucēja.
Nākamā dienā uz vezīra nometni Benderos atauļoja Kārlis XII, kurš, uzzinājis par sarunu iznākumu, kļuvis no dusmām gluži vai traks. Viņš prasījis vezīram 20-30 000 kareivju un solījis Pēteri atvest virvē. Viltīgais turks esot ironizējis, ka Kārlim viena tāda iespēja jau ir bijusi - pie Poltavas. Tā Kārlim XII bija jāaiziet tukšām rokām.
Tikmēr ģenerālis Renē, kam nebija ne jausmas par miera noslēgšanu, 25.jūlijā sagrāba Brailovu. Uzbrukumā krievi zaudēja ne vairāk kā 100 karavīrus, bet ieguva lielus pārtikas un amunīcijas krājumus. Jau pēc divām dienām dragūni atstāja pilsētu, lai apvienotos ar galveno armiju.
13.augustā pēc vēl viena mokoša pārgājiena, krievu armija šķērsoja Dņestru, un līdz ar to Prutas karagājiens bija beidzies. Pēteris I pavēlēja noturēt dievkalpojumu un "nosvinēt ar salūta zalvēm savu brīnumaino Dieva nolikto izglābšanos pie Prutas."
Karagājiena rezultāti. Kampaņas laikā krievi zaudēja 37 000 cilvēku, no kuriem kaujās krita vien mazāk par 5000. Pārēji miruši no bada un slimībām, dezertējuši vai krituši gūstā.
Turki kaujās esot zaudējuši vairāk kā 8000 savu kareivju.
Saites.
Pēteris I (1689.-1725.g.).
Krievu-turku kari.
Lielais Ziemeļu karš (1699.-1721.g.).
