Aliens

Pa Kauguru raganu pēdām

Raganas un velni, kā mums stāsta tautas teikas un nostāsti, senāk bijuši visai bieži sastopami, arī Kauguru un Mūrmuižas zemēs Valmieras pievārtē. Velns šeit mazāk darbojies un par tā klātbūtni šodien, šķiet, liecina vien Velna kalns, kuru pie Miegupes savā 1932.gadā izdotajā grāmatā "Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē" min Hermanis Enzeliņš. Toties saglabājušies vairāki nostāsti par raganu vietām.

Visvairāk ziņu ir par Zeibotu Raganu kalniņu. Fricis Vollenbergs 1929. gadā no Annas Dadzīt, kas bērnībā dzīvojusi Kauguros, pierakstījis šādu nostāstu:
Kauguru silā meža vidū paceļas kāds uzkalniņš, ko sauc par Raganu kalniņu. Jau sensenos laikos tai uzkalniņā divas raganas velējušās. Kalniņa vidū nolikts bluķis, uz kura raganas velē ar vālēm. Ja gar Raganu kalniņu kāds cilvēks iet garām starp pulkstens divpadsmitiem un vieniem naktī vai arī dienā, tad raganas tādu drošinieku noķer un stiep virsū uz bluķa un novelē. Tā ļaudis jau runājuši no seniem laikiem, bet vienreiz gadījies kāds drošs saimnieka dēls, kas aizgājis Kauguru silā un paslēpies Raganu kalniņa tuvumā. Gaidījis līdz pulksten divpadsmitiem, un taisni divpadsmitos raganas, kur gadījušās, kur nē, sāk velēt. Bet tā viena ragana sāk ostīt gaisu un saka, ka esot cilvēka smaka. Ostījušas nu abas, un otra ar tāpat teikusi. Sākušas meklēt pa silu, līdz atradušas pārdrošnieku un stiepušas uz bluķi. Viens divi un puisis beigts. Noslānījušas kā nieku.

Tā raganas Kauguru sila uzkalniņā – Raganu kalniņā velējas vēl šodien. Tas bijis vēl nupat nesen atpakaļ, kad vairāki ballenieki nākuši caur Kauguru silu no balles mājās. Tie nākuši visi smiedami un trokšņodami – kā jau balleniekiem tas parasts. Kad nonākuši pie Raganu kalniņa, visi no bailēm mēmi palikuši: divas raganas stāvējušas uzkalniņa vidū pie bluķa un cilājušas savas vāles. To redzējuši visi ballenieki. [LFK 877, 2-2a]

Raganu kalniņu [raganu kalnīc], kā vietu mežā uz rietumiem no Zeibotiem, kur "cilvēki bieži apmaldās" savā angļu valodā sarakstītajā un 1971. gadā Stokholmā izdotajā darbā par Kauguru pagasta vietvārdiem minējusi arī Zviedrijā dzīvojusī latviešu trimdas valodniece, profesore, Valmierā dzimusī V. Rūķe-Draviņa. Vietvārdu Rūķe-Draviņa pierakstījusi Kauguros vēl studiju laikā Latvijas universitātē pirms 1940. gada.

Savukārt Valmieras vēsturnieka Laimoņa Liepnieka rokas savulaik bija nonācis 1920. gados kāda Millera, iespējams Kauguru skolas skolotāja sastādīts Kauguru pagasta vēsturisko vietu saraksts. Tajā iekļauti veseli divi Raganu kalniņi - Zeibotu mežā un Rūņu robežās. Jādomā tomēr, ka runa ir par vienu un to pašu vietu, jo Zeibots un Rūnis bija kaimiņi ka arī, šī ir vienīgā vieta, kur pieminēts Rūņa Raganu kalniņš. Interesanti, ka 1986. gadā Valsts kultūras pieminekļu inspekcijai, tolaik sauktai par Ministru kabineta pieminekļu zinātniskās pētniecības pārvaldi, rakstītajā vēstulē L. Liepnieks atzīmē, ka "par Zeibota robežās esošo Raganu kalniņu kādreiz stāstīja tagad mirušais rakstnieks Kārlis Eliass un teica, ka jaunībā to zinājis, bet vēlāk nav varējis mežā atrast. Par Kapiņbērziem arī viņš neko neminēja, tāpat arī par otro Raganu kalniņu Rūņa robežās."[VNM PF Nr. 32527]

Vēl kāda raganu vieta, par kuru ziņas no 80 gadu vecās Annas Brūmeles Valmierā 1928. gadā pierakstījis Kārlis Bukums, bijusi netālu no Kauliņiem, kas atrodas nepilnus divus kilometrus aiz Mūrmuižas, Raunas ceļa malā:
"Kauguriešos pie Kauliņu mājas esot tā sauktais Rūņu purvs, apaļš kā pods. Tur vienmēr pa dienu un nakti raganas velējušās un maldinājušas ļaudis." [LFK 23, 9910]

Tomēr ne vienmēr raganas varējušas ņemt virsroku pār cilvēkiem. Tā, "agrāk Kauguru pagasta Plākšņu (Plāksts) mājā dzīvojis cilvēks, kurš varējis valdzināt raganas. Kādreiz, uz Rīgu braukdams, tas pie saviem vāģiem piesējis divpadsmit raganas. Raganas viņš tik tad palaidis, kad katra no viņām tam iedevusi vienu zelta dukātu." [LFK 556, 2524 Umurgā]

Turpretī, cits kaugurietis, kāds Antēnu mājas puisis "nogudrojis iznerrot" raganas, kas dzīvojušas netālajā Gaiķēnu Kapu kalniņā (Daudziešu viduslaiku kapsēta). "Kam nakts laikā iznācis braukt vai iet gar šo kalniņu pa lielceļu, tos raganas skrējušas vienād pavadīt."

Puisis "paņēmis no mājām aitu cērpamās dzirkles. Tad jājis nakti ar zirgu pa ceļu gar minēto kalniņu un jājot iešķavojies, jo gribējis redzēt, vai kāds viņu maz nāks pavadīt vai ne, bet tūliņ ar izdzirdis, ka viena ragana atdod otrai bērnu, sacīdama: "Trīnī, Kačī, še bērns, es iešu to pirduli pavadīt." - un tūliņ ar bijusi klāt. Kad ragana pieskrējusi jājējam klāt, tas sācis viņu bakstīt ar aitu cērpamām dzirklēm. Nevarēdama sāpu paciest, ragana kliegusi: "Vai bāli, viens dūriens, divi caurumi!" To sacīdama, ragana atstājusi jājēju un pazudusi Kapu kalniņā. [LFK 853, 393 tc. J. Lūsis, 65 g.v.]

Te jāatzīmē, ka šeit interesanti savienojusies viduslaiku kapsētas - parādību vietas tradīcija ar raganām kā kapu apdzīvotājām turklāt vēl stāstā iekļaujot arī citviet Vidzemē zināmo "viena dūriena, divu caurumu" sižetu.

No minētajām vietām šobrīd precīzi zināma tikai krievu padomju okupācijas laikā grantī noraktā Daudziešu-Gaiķēnu Kapu kalniņa atrašanās vieta. Pārējās vēl meklējamas.

Augšējā atēlā: Ragana baro krupjus un kaķi. Angļu XVI-XVII gs. gravīra.

Avoti:
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta, Latviešu folkloras krātuves arhīvs, 23., 877. un 566. fonds.
Valmieras muzeja palīgfonda materiāli.
Personīgais arhīvs.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.