Aliens

Apolonijs, Tiānas (13.g.pmē.-97.g.)

Biogrāfija. I gs. kristietībai antagoniskās reliģiski mistiskās neopitagorisma skolas pārstāvis, sludinātājs un morālists.
Jau agrā jaunībā atteicies no gaļas ēdieniem kā „netīriem un prātu aptumšojošiem.” Viņš staigājis basām kājām, iztika bez vilnas apģērba utt. Devis klusēšanas zvērestu un nav teicis ne vārda 5 gadus. Augstākās gudrības meklējumos viņš devās uz Indiju. Ceļā tam pievienojies cilvēks vārdā Damids. Pratis visas cilvēku valodas bez mācīšanās. Gaišreģi bramaņi pret viņu izturējās kā vienlīdzīgu un ļāva iepazīties ar svētajām grāmatām. Grāmatu vidū esot bijusi arī „Czjana stances.”
Pēc atgriešanās no Indijas veicis daudzus brīnumus, kas palikuši laikabiedru atmiņās. Nērona laikos viņš apmeklējis Romu, Ēģipti, Sicīliju un Gibraltāru. Viņš pārdzīvoja 10 imperatorus, un kad sāka valdīt vienpadsmitais – Domiciāns, tad tas pavēlēja Apoloniju iemest cietumā dēļ atšķirīgajiem uzskatiem. Noteiktajā tiesas dienā sapulcējās pilsētas ievērojamākie cilvēki. Apoloniju ieveda pastiprinātas sardzes pavadībā. Pašā sēdes kulminācijā, kad viltus liecinieki apvainoja viņu burvestībās un necieņas izrādīšanā pret imperatoru, Apolonijs vienkārši pazuda. Pēc dažām stundām cilvēki teicās to redzējuši trīs dienu gājiena attālumā no Romas.
Drīz pēc noslēpumainās pazušanas Apolonijs parādījies Grieķijā un mitinājās tempļos. Nav zināma ne šī filozofa miršanas vieta, ne arī laiks. Hronikās rakstīts, ka viņš ir pazudis bez vēsts. Vairākus gadsimtus tika uzskatīts, ka pēc izbēgšanas no nāves Apolonijs turpina slēpties un dzīvo kaut kur starp cilvēkiem. Pēc tūkstoš gadiem uzskatīja, ka Apolonijs slēpjas zem XII gs. filozofa un alķīmiķa Artefiusa vārda.

Darbi. Viņa nedaudzie sacerējumi nav saglabājušies.
Līdz mūsdienām ir saglabājušies divi rokraksti ar Artefiusa parakstu – traktāts par filozofu akmeni jun apcerējuma par dzīves ilguma pagarināšanu. Jau stipri vēlāk, pēc 300 gadiem, kad šos rokrakstus iespieda, priekšvārdā varēja lasīt, ka autoram bijis pamats uzrakstīt šo darbu, jo viņš jau ir nodzīvojis 1025 gadus. Apcerējumā ir daudz miglainu mājienu un līdz galam nenoformulētu domu. Autors ir ignorējis parastu lasītāju un vērsies tikai pie Izredzētajiem: „Nožēlojamais muļķi, vai tad patiešām tu esi tik naivs, ka domā – katrs mūsu vārds ir jāuztver burtiski un mēs atklāsim tev pašu brīnumaināko noslēpumu.”

Saites:
Neoplatonisms.

Apollonijs. Iespējams – Tiānas.
Biogrāfija. Kommoda laika leģendārs kristietis senators.
Darbi.
1. „Darbi”

----------------------------------------------------------------------------

Avoti. Tiānas Apolonija pavadoņa un mācekļa Damida pieraksti. Viņam var pateikties par Indijas un Tibetas(?) ceļojuma aprakstu. Tiānas Apolonija biogrāfiju uzrakstījis 3.gs. dzīvojošais grieķu sofists Filostrāts. Viņš izmantojis aculiecinieku ( Damida pierakstus ) atstātos rokrakstus un tradīcijas. Tiānas Apolonija dzīvi aprakstījis kritiķis Eisēbijs Pamfils.

Biogrāfija. Tiānas Apolonijs dzimis Kapadokijā ( mūsdienu centrālās Turcijas rajonā ) 4.g.pmē. ( 13.g.pmē? ). Viņš bija gara auguma, skaists un ļoti gudrs. Viņa vecāki bija turīgi. Apolonijs gan mantoto bagātību izdalījis citiem. Jau agrā jaunībā atteicies no gaļas ēdieniem kā „netīriem un prātu aptumšojošiem.”
14 gadu vecumā viņš tika nosūtīts mācīties uz Tarsu, kas tolaik bija nozīmīgs zinātņu centrs. Drīz vien viņš zinājis vairāk nekā viņa skolotāji. 16 gadu vecumā Tiānas Apolonijs iestājies Asklēpija templī un devis Pitagora zvērestu. Tikās ar platoniešiem, stoiķiem, epikūriešiem un citu filozofisko skolu pārstāvjiem. Visu dzīvi Apolonijs nodzīvoja kā pārliecināts pitagorietis. Viņš bija veģetārietis, nedzēra vīnu, nēsāja tikai augu izcelsmes apģērbu, staigāja basām kājām. Ļāva brīvi augt matiem un bārdai. Dzīvojot askētiski, Apolonijs sevī attīstīja izcilas pareģa un dziednieka spējas. Iesaistījies cīņā par sociālo taisnīgumu, asi vērsdamies pret tiem, kas aplaupīja nabagos. Filostrāts stāsta par gadījumu, kad Apolonijs redzēdams, ka tirgotāji paceļ maizes cenas, kā rezultātā nabadzīgie iedzīvotāji vairs nevarēja nopirkt maizi, teicis tirgotājiem: „Zeme ir mūsu māte, jo tā ir taisnīga, bet jums taisnīgums ir svešs. Jūs visas viņas dāvanas vēlaties sagrābt sev. Tad, lūk! Ja jūs tūlīt pat nenožēlosiet grēkus, es izdarīšu tā, ka Zeme no jums atteiksies!” Tirgotāji, Apolonija draudu nobiedēti, nekavējoties nolaida maizes cenas.
Devis klusēšanas zvērestu un nav teicis ne vārda 5 gadus.
Pratis visas cilvēku valodas bez mācīšanās.

Tiānas Apolonija ceļojumi.
Ceļojums uz Indiju un Tibetu(?) Filostrata izklāstā. Tiānas Apolonijam patika ceļot un to viņš praktiski darīja visu mūžu. Pēc tam, kad ticis iesvētīts Asklēpija templī, viņš gribēdams saņemt augstāku iesvētības pakāpi, tādēļ piecus gadus klusējis un klejojis. Apmeklējis Antiohiju, Efesu, Pamfīliju un citas vietas.
Reiz kāds Apolona tempļa kalpotājs jauneklim atnesis dažas ar zīmējumiem un rakstiem klātas plāksnītes. Tā bija Pitagora ceļojumu karte, kurā bija attēloti tuksneši, kalni, ziloņi un dažādi simboli ar ceļa norādēm. Kartē bija attēlots Pitagora veiktais ceļš uz Indiju. Tiānas Apolonijs nolēma doties uz Indiju pa to pašu ceļu, kuru pirms vairākiem gadsimtiem bija veicis Pitagors. Pieņēmis lēmumu, jauneklis atvadījās no Kapadokijas un devās ceļā. Jau tad viņam bijuši mācekļi. Mācekļi pametuši Apoloniju, tiklīdz uzzinājuši, ka viņu skolotājs taisās iet uz Indiju. Tiānas Apolonijs kādu laiku pakavējās Bābelē, kur viņš ar savu ekscentrisko uzvedību tā apbūra turienes valdnieku, ka tas viņam piedāvāja pagarināt uzturēšanās laiku savā valstī. Babilonā viņu iesvētīja haldieši un magi. Nīnivē Apolonijs sastapa asīrieti Damidu, kurš kļuva par viņa pavadoni, ceļabiedru un arī skolnieku. Damidam ir jāpateicas par Indijas un Tibetas ceļojuma aprakstu.
Ceļā pārvarējuši neskaitāmas grūtības Apolonijs kopā ar Damidu beidzot nonāca Indijā un sāka iet gar Gangas upi.
Indijā Apoloniju un viņa mācekli Damidu viesmīlīgi uzņēma karalis un filozofs Fraots. Viņš bija brahmaņu māceklis. Fraots Apolonijam pastāstīja par lielo cieņu, kādu indieši izrāda pret filozofiju, un grūtajiem pārbaudījumiem, ko filozofiem uzliek viņu skolotāji. Tālāk Fraots raksturoja filozofijas stāvokli Apolonija dzimtenē ( Hellādā ):
„Jums ir likumi, ka naudas viltotājiem un citādu blēdību veidotājiem draud nāves sods. Bet pret tiem, kas vilto filozofiju ( patiesību ) vai arī to ar kaut ko citu samaina, pie jums nav it nekāda likuma, un neviena valdība nav pret to.”
Vēl Fraots Apolonijam pastāstīja par brahmaņiem, jeb patiesi gudrajiem, kuru dēļ Apolonijs bija mērojis tālo ceļu no Kapadokijas līdz Indijai. Lielo Domātāju miteklis ir grūti sasniedzams - stāstīja Fraots. Pat Aleksandram Lielajam, kurš bija iebrucis Indijā, nebija atļauts apmeklēt Lielo Domātāju mitekli. Pēc Fraota stāstītā Lielo Domātāju mītne atradusies ( vai arī joprojām atrodas? ) starp Hifazes un Gangas upēm. „Ja Aleksandrs arī būtu pārkļuvis Hifazei un iekarojis apkārtējo zemi,” stāstīja Fraots, „tomēr, tos dižākos, kas tur mājo, viņš nespētu uzvarēt, kaut arī viņam līdzi būtu tūkstotis Ahillu un trīsdesmit tūkstošu Ajaksu. Jo viņi nedodas kaujā ar uzbrucējiem medniekiem, bet aizdzen tos ar gaisa parādībām un zibeņiem.” Vēl senākos laikos Indijā iebruka Ēģiptes Hērakls un Dionīss. Viņi ar savām kara mašīnām mēģināja ieņemt Lielo Domātāju mītni, bet tas viņiem neizdevās. Gudrie palika mierīgi. Tiklīdz pretinieki tuvojušies svētvietai, pēkšņi pacēlusies viesuļvētra un spēcīgi zibeņi aiztriekuši iebrucējus.
Kad Tiānas Apolonijs posās tālākam ceļam, karalis viņam iedeva līdzi rekomendācijas vēstuli, kurā viņš izteica lūgumu Gudro vecākajam Jarcham ( Iarhasam ) uzņemt Apoloniju kā savu draugu.
Kādas upes ielejā Tiānas Apolonijs ar saviem pavadoņiem nogriezās uz ziemeļiem, uz Himalajiem. Astoņpadsmit dienas viņi gāja pa kalnu grēdu. Ceļam vajadzēja viņus novest Nepālā vai Tibetā. Tiānas Apolonijam bija slepena karte, ar ceļa norādēm uz Lielo Domātāju mītni. Ceļiniekiem nākot tuvāk mērķim, sāka risināties dīvaini notikumi. Piemēram, ceļotāji redzējuši, ka viņu acu priekšā ceļš pēkšņi pazudis vai arī viņi nokļuvuši tādā kā burvju valstībā, kur ainavas pašas kustējušās, nepārtraukti mainīdamās, tāpēc ceļotājiem bijušās grūtības orientēties. Pēc daudziem gadsimtiem līdzīgus fenomenus aprakstīja kāds cits ceļotājs, kura pavadoņi atteikušies pārkāpt Dieva aizliegto robežu. Tas apstiprina Tiānas Apolonija ceļojuma apraksta patiesumu.
Beidzot viņi sasniedza skaistu un labi kultivētu apvidu. Bija redzami gudro valsts mūra torņi. Karavānas pavadonis dziļā svētbijībā noliecās pie zemes. Tiānas Apolonijs uzreiz saprata, ka Lielo Domātāju miteklis ir tuvu. Indieši šos gudros godājuši vairāk nekā paši savu karali ( radžu ). Arī pats karalis, kura valstī atradās šī zeme bieži vērsās pie gudrajiem pēc padoma kā pie dieva orākula devējiem. Kad viņi tuvojās ciematam, kalna piegāzē, uz kura dzīvoja gudrie, viņi ieraudzīja tiem pretim steidzamies jaunekli. Jauneklis Apoloniju uzrunāja grieķu valodā. Jauneklis informēja ceļiniekus, ka gudrie jau iepriekš ir labi informēti par Apolonija ierašanos un tāpēc sūta viņam pretim pavadoni, kas norādītu viņam ceļu uz svēto vietu. „Lai tava svīta paliek tepat, bet jūs abi sekojiet man, jo Skolotāji tā pavēlēja.” Apolonijs atstāja nesējus un visus pārējos un līdzi aicinājis vienīgi savu uzticamo ceļabiedru Damidu.
Gudro kalns bija Atēnu akropoles augstumā. Tam visapkārt bija varenas klintis, kurās vietām bija ieveidoti tēli. Kalnu apņēma mākonis, ”kurā gudrie dzīvo redzami un neredzami pēc patikas.” Gudro valstībā, Apolonijs un Damids redzēja daudzas brīnumainas lietas. Viss tas mums zināms pateicoties Damida pierakstiem. Uzkāpjot kalnā filozofs un Damids vispirms ieraudzīja aku, no kuras nāca zilgana gaisma, akas ūdeni uzskatīja par svētu. Turpat bija uguns baseins, kurā indieši šķīstījās. Viņi redzēja fosforescējošus akmeņus, kuri izstaroja tik spēcīgu gaismu, ka nakts pārvērtās dienā. Ir ziņas, ka tādus akmeņus XIX gadsimtā Tibetā redzējis tēvs Huks ( Tātad Gudro kalns atradies Tibetā??! ). Šis kalns tika uzskatīts par Indijas centru ( kur tad kalns īsti atradās? Tibetā vai Indijā? Man nav īsti skaidrs ).
Uguni šeit pielūdza kā svētu un tas tika iegūts no saules stariem. Damids vēlāk savos pierakstos rakstīja, ka šīs vietas iedzīvotāji pratuši izmantot saules enerģiju.
Brahmaņu gudrie, pēc Apolonija paša vārdiem ( kurus pierakstījis Damids ), bija pārpasaulīgas būtnes, kaut arī dzīvoja ( vai varbūt arī tagad dzīvo ) zemes virsū. „Viņi dzīvo virs zemes un tomēr ne virs zemes, viņu mājoklis - stipra pils vai cietoksnis, nekas tiem nepieder, un tomēr viņiem pieder it viss.” Gudrie prata pārvarēt gravitāciju - spēja pacelties gaisā un lidot. Apollonijs pats ar savām acīm redzēja, ka kādas ceremonijas laikā Vecākie Skolotāji sita zizli pret zemi un pēc tam pacēlās gaisā - pacēlās gaisā divas olektis virs zemes. Cik saprotams, ceremonija bija veltīta Saulei. Dienu gudrie lūdza Sauli, lai tā dara zemi ziedošu un laimīgu. Naktī viņi lūdza uguns staru neatstāt cilvēkus tumsā. Tas bija saules stars, ko gudrie prata uzglabāt ( tas zīmējas uz saules enerģijas izmantošanu ). Runājot par levitāciju, kuru Apolonijs novēroja, jāatzīmē arī tas, ka XIX gadsimtā zinātniece un ceļotāja misis Deivida Nīla Tibetā redzējusi līdzīgus fenomenus. Gudrie varējuši radīt lietu un aizdzīt mākoņus.
Pašu brahmaņu ārējais izskats bija vienkāršs, bet majestātisks. Gudrajiem bija gari mati un galvu viņi aptina ar baltu mitru. Viņu svētais apģērbs bija vienkāršs, izgatavots no viena drānas gabala - „no vilnas, ko zeme pati rada.” Gudrie staigāja basām kājām. Katram gudrajam bija gredzens un zizlis, kuriem piemita brīnišķīgas spējas, ar to palīdzību gudrie visu iespēja, bet viņi glabāja ( un glabā joprojām? ) šīs spējas kā noslēpumu.
Šajā valstībā Tiānas Apolonijs un Damids pavadīja četrus mēnešus. Apolonijs bieži tikās ar gudrajiem, bet Damidam tikai dažas sarunas bija atļauts noklausīties.

Austrumu Kriptogrammas par Tiānas Apolonija ceļojumu uz Indiju. Šajā grāmatā sniegta cita Tiānas Apolonija ceļojuma uz Indiju versija, kas atšķīrās no Filostrata apraksta. Austrumu Kriptogrammās rakstīts sekojošais: „Uzglabājies nostāsts par viņa dzīvi satur vēstījumu par viņa Ziemeļindijas apmeklējumu. Tas sniedz sīku pilsētu, vietu un iedzīvotāju aprakstu, bet pilnīgi noklusē viņa ceļojuma iekšējo nozīmi. Tiesa, Tiānas Apolonijs bija pazīstams kā tālu ceļojumu mīļotājs, bet tas maz izskaidro viņa ceļojumu.
Būdams vēl jauneklis, viņš dzirdēja no kāda neparastu notikumu cienītāja un krājēja par Brālības Mitekli. Toreiz viņš tam piegrieza maz vērības, bet ar laiku, kad viņš daudz ko bija uzzinājis un daudz pieredzējis, viņš to atcerējās un gara slepenībā apņēmās apmeklēt Indijas ziemeļus.
Viņam bija draugs, liels zinātnieks, kas sasniedzis jau daudzas svaidīšanas pakāpes, pie tā nu Apollonijs nāca pēc padoma. Sirmgalvis pārdomāja un apsolīja uzzināt.
Un, lūk, pēc gada atnāca atbilde. Sirmgalvis devās pie Apolonija: „Mans draugs, patiesi laime ir ar tevi. Man raksta, ka tu vari gatavoties ceļam. Kašmirā tu sastapsi kādu manu draugu, domāju, ka tas varēs dot tev vajadzīgos norādījumus. Tātad posies ceļā.”
Apolonija ceļojums bija garš. Ceļā gadījās sastapt dažādus ļaudis. Viens no sastaptajiem, it kā uzminēdams Apolonija nolūku, sacīja: „Varu būt tev noderīgs. Cilvēks, pie kā dodies, man ir pazīstams. Lūdzu tevi apmesties manā namā, kad sasniegsi seno Gandāru.” Un sastaptais pasniedza Apolonijam sakramentu šķirstiņu. Apolonijs tā arī nedabūja zināt nepazīstamā vārdu.
Sasniedzis Taksilu, Apolonijs atrada nepazīstamā māju un, piegājis pie durvīm, ar āmuru piedauzīja. Durvis atvērās un jauns induss uzaicināja Apoloniju ieiet. Šeit tikai Apolonijs attapās, ka nezina mājas īpašnieka vārdu. Durvju vērējs, redzēdams, gaidīja. Apolonijs, lai izskaidrotu savas ierašanās iemeslu, parādīja sakramentu šķirstiņu. Durvju vērējs pamāja ar roku un ieveda Apoloniju istabā, kur stāvēja galds un divi krēsli.
Pēc kāda laika durvis atvērās, un istabā ienāca stalts cilvēks. Viņš bija ģērbies svārkos ar jātnieku priekšnieka zīmotnēm. Ienākušais nosauca sevi par nepazīstamā brāli un, it kā zinādams, kāpēc Apolonijs ieradies, teica: „Mani ļaudis rīt tevi pavadīs. No rīta Apolonijs ieraudzīja pagalmā dažus kareivjus un zirgus. Devās ceļā un steidzīgi sasniedza Ziemeļu kalnus. Šeit kareivji Apoloniju atstāja.”

Gudro Kosmiskā filozofija. Jau pirmās sarunas laikā grieķu filozofu pārsteidza tas, ka Jarcham jau iepriekš bija zināms Fraota vēstules saturs, kuru Apolonijs grasījās nodot gudro vadonim. Jarchs zināja arī daudzus notikumus filozofa dzīvē, tāpat viņš zināja arī to, kas notika Apolonija garajā ceļojumā no pašas Kapadokijas. Sarunājās viņi grieķu valodā. Apolonijs sacījis, ka brahmaņu zinības ir daudz dziļākas un dievišķīgākas nekā viņa paša, ka tādēļ viņš veicis tālo ceļu, ko nav darījis neviens cits no viņa zemes ( izņemot laikam Pitagoru ). Savukārt Jarchs teicis, ka Apolonijs šo gudrību varot iegūt un ka viņš to mācīs.
Viņu filozofiskā saruna notika pēc saules pielūgšanas rituāla, kurā dalībnieki dziedāja korī himnas un uz brīdi pacēlās gaisā. Apolonija pirmais jautājums bija, vai tie pazīst arī paši sevi, jo līdzīgi helēņiem uzskatīja, ka cilvēks pats sev ir noslēpums. Jarchs atbildēja: „Mēs zinām visu, jo vispirms pazīstam paši sevi, jo neviens no mums nevar Gudrībai tuvoties, iekams tas nav iepazinis pats sevi.” Tālāk Apolonijs jautāja: „Par ko tad jūs sevi turat?” Un Jarchs atbildēja: „Par dieviem.” Nākamais Jautājums bija: „Un kāpēc?” Jarchs atbildēja tā: „Tāpēc, ka mēs esam labestīgi.” Jarcha atbilde izskanēja ar tik lielu pašapziņu, ka Apolonijs vēlāk to atkārtoja savā aizstāvības runā Dominicānam.
Tad Apolonijs jautāja, kāds ir Jarcha un gudro uzskats par dvēseli. Jarchs atbildēja, ka viņa ( un citu gudro ) domas jautājumā par dvēseli saskan ar Pitagora un ēģiptiešu mācību. Jarchs teicis, ka viņš tic reinkarnācijai un pat spēj atcerēties iepriekšējās dzīves. Arī Apolonijs spēja atcerēties iepriekšējās dzīves. Vienā no iepriekšējām dzīvēm Apolonijs bija ēģiptiešu kuģa stūrmanis jeb pārtulkojot šo simbolu valodu - Ēģiptes valdnieks.
Četrus mēnešus dzīvojot pie gudrajiem, Apolonijs iepazinās ar viņu dzīvi un mācību. Gudro filozofija bija kosmiskā filozofija. Tajā atspoguļojās pitagorisms un jaunplatonisms, bet nav bijuši sveši arī grieķu politeisma elementi(?). Jarchs Apolonijam stāstīja, ka viņš tic piecām stihijām, nevis kā grieķi - četrām, piektā ir ēters, ko viņi gudrie uzskata par „dievu pirmavotu." Jo viss, kas ieelpo gaisu, ir mirstīgs, bet viss, kas dzer ēteru, ir nemirstīgs un brīnišķīgs.” Visums ir dzīva būtne. Tā ir bipolāra. Visumā ir vienoti vīrieša un sievietes principi. Visuma pirmcēlonis ir Dievs, bet par atsevišķām Visuma daļām valda daudzi citi dievi. Viss Visums ir pilns dieviem.
Tika pārrunāti astroloģijas jautājumi, iztirzāta gaišredzības un pareģojumu māksla - mantika. Jarchs teicis, ka cilvēks, kurš pārvalda mantikas mākslu, kļūst par dievišķu cilvēku, kas darbojās citu labā. Pravietojumi pieejami vienīgi cilvēkam, kas ir pilnīgi šķīsts savā dvēselē, kura prāts ir svešs vismazākajām ļaunumam, un kas vienmēr uzglabā tīru domu. „Tāpēc nav brīnums,” Apolonijam teicis Jarchs, „ka tu pazīsti šo zinātni, jo tavā dvēselē staro visgaišākais ēters.”
Arī pats Jarchs bija apveltīts ar dziednieciskām spējām. Ašramu bieži apmeklēja dažādas personas un lūdzēji, kas meklēja padomu un palīdzību. Pie Jarcha ieradās sieviete, kuras dēls bija dēmona apsēsts un Jarchs sievietei iedeva līdzekli, kā izdzīt dēmonu no dēla. Jarchs izdziedināja tizlos, aklajiem viņš deva acu gaismu, palīdzēja ar padomu dzemdētājām, kādam tēvam iemācīja kā modināt viņa dēlā riebumu pret vīnu. Pēc padoma nācis arī karalis.
Visi gudrie bija veģetārieši.
Kad bija pienācis laiks atvadīties un doties mājupceļā, Apolonijs sacīja gudrajiem: „Es atnācu pie jums pa zemes ceļiem, bet jūs ar savu gudrību atklājāt man gan Zemes, gan Debesu ceļus. Visu, ko jūs esat man iemācījuši, es nodošu grieķiem un, ja vien neesmu veltīgi dzēris no Tantāla kausa, tad uzturēšu ar jums sakarus, it kā jūs atrastos man līdzās.” Vai šeit runa nav par telepātiju ( domu pārraidi un lasīšanu )? Savukārt Jarchs šķiroties Apolonijam teicis, ka „ne vien pēc tā nāves, bet jau dzīvam esot, cilvēki to uzskatīs par dievu.”

Tiānas Apolonija mācība un misija. Garīgie Skolotāji Tiānas Apolonijam uzticēja svarīgu misiju. Jarchs nodeva Apolonijam septiņus gredzenus, uz kuriem bija septiņu planētu vārdi. Katrs gredzens bija nēsājams attiecīgu nedēļas dienu. Jarchs iepazīstinājis Apoloniju ar brīnumainiem dzīvniekiem, retiem dārgakmeņiem, kas pievilka visus priekšmetus ( magnētiem? ) un ar dārgakmeņiem, kas nakti pārvērta dienā. Apolonijam tika dots uzdevums ielikt talismanus vai magnētus tajās vietās, kurās nākotnē spēles nozīmīgu lomu cilvēces vēsturē. Varbūt talismani bija Šambalas Torņa fragmenti? Un kad Apolonijs to būs paveicis, tad nākamais viņa uzdevums būs sagraut Romas impērijas tirānisko diktatūru un pēc iespējas humanizēt sabiedrisko, kura balstījās uz verdzību. Vēl Jarchs Apolonijam izteica personīgu lūgumu, uzmeklēt Smirnā Palameda kapu un statuju. Jarchs vienā no savām iepriekšējām dzīvēm bija Palameds.
Ilgs bija ceļš uz Indijas zemi, tad ceļotāji devās uz Rietumiem. Kad viņi bija nonākuši Smirnā, Apolonijs ātri sameklējis Palameda kapu un statuju. Tā vismaz apgalvo Damids. Atgriezies no Indijas, Apolonijs sevi parādīja kā patiess iesvētītais. Viņš veica daudzus brīnumus, kas palikuši laikabiedru atmiņās.
Savas dzīves laikā Tiānas Apolonijs apceļoja visu tā laika kulturālo pasauli, no Babilonijas līdz pat Spānijai ( Romu, Ēģipti, Sicīliju, Gibraltāru Nērona laikā ), visur mācīdams tikumību un īsto ticību, darīdams brīnumus, pravietodams un dziedinādams un ikvienā vietā atstādams labdevīgus gara magnētus. Tā Apolonijs sekoja Kalnu gudro mācībai un norādījumiem.
Viņa pareģojumi par zemestrīcēm un epidēmijām, kā arī par valdnieku nāvēm un citiem notikumiem vienmēr piepildījās. Tiānas Apolonijs izglāba Efesu no mēra. Šeit viņš pareģoja arī imperatora Domiciāna likteni. Pilsētas iedzīvotāji viņam par piemiņu uzstādījuši statuju.
Par Apoloniju ir saglabājušas ziņas, ka viņš atdzīvinājis mirušus cilvēkus ( par to stāsta Filostrats ).
Atēnu un citu pilsētu iedzīvotājiem Apolonijs mācījis tīru un cēlu ētiku. Savas dzīves noslēgumā filozofs nodibināja filozofisko skolu Efesā. Apolonija filozofijas pamatā bija pitagoriešu mācība. Apolonijs sludinājis mācību par dvēseļu pārceļošanu un pārdzimšanu. Šo mācību Filostrats tēlaini un spilgti attēlo nodaļā par pitagoriešu ārējiem statūtiem un ceremonijām. Tiānas Apolonija filozofijā galvenais ir Dieva izziņa un godināšana.
Tiānas Apolonijs, tāpat kā Kristus Jaunajā Derībā, mācījis mīlēt citam citu un palīdzēt cits citam. Viņš sludināja mīlestību pret visām dzīvajām būtnēm ( tas liecina, ka Tiānas Apolonijs tiešam bijis Indijā un ( laikam ) Tibetā, kur būs saskāries arī ar budismu ). Apolonijs ar iecietību un cieņu izturējās pret visām reliģijām, atzīstot tās par Dieva godināšanas formām. Viņš noraidīja grieķu mitoloģiskos priekšstatus kā necienīgus. Apolonijam bija nepieņemama ēģiptiešu piekoptā dzīvnieku pielūgsme. Pēc Apolonija domām vistīrākā redzamā dievība ir Saule. Cilvēks ir dievišķā būtne, kura caur savu tikumu un gudrību var kļūt par dievu ( Himalaju skolotāju mācība ). Par savu misiju viņš uzskatīja tās šķīstīt un filozofiski izprast.
Pasaule ir pagaidu piestātne, kur dvēsele iziet pārbaudījumu. Augstākais Dievs neprasa nekādus upurus. Ceļš pie viņa ved caur absolūtu tikumību. Tāpēc gan pie visiem zemākajiem dieviem, gan pie Viņa jāvēršas ar vienu vienīgu lūgšanu: „Dievi atmaksājiet katram pēc viņa nopelniem.” Varētu teikt, ka Tiānas Apolonija mācība ir monoteisms ar politeisma elementiem ( pārdomām; hinduisms arī būtībā ir monoteisms ar politeisma elementiem ).
Tiānas Apolonijs bija populārs Skolotājs, kuru visur sagaidīja un uzņēma ar cieņu. Daudzas pilsētas pie viņa sūtīja cilvēkus, kuri lūdza viņam izšķirt morāles un reliģijas jautājumus.

Mirušo atdzīvināšana. Kā jau tika minēts, Apolonijs savas dzīves laikā veicis daudzus brīnumus. Šinī ziņā viņu var salīdzināt ar Jēzu Kristu. Viens no brīnumiem bija mirušo atmodināšana. Lūk, kā šo notikumu aprakstījis 3.gs dzīvojošais grieķu sofists Filostrats. Vēlreiz jāuzsver, ka Filostrata darbs balstās uz Tiānas Apolonija pavadoņa un mācekļa Damida pierakstiem. Damids stāsta, ka uzturēdamies Romā, Tiānas Apolonijs satika bēru procesiju. Glabāja jaunu meiteni no dižciltīgas ģimenes. Filostrats raksta: „Ieraudzījis tādas bēdas Apolonijs teicis: „Nolieciet nestuves, jo es apturēšu asaras, kuras jūs lejat aizgājējas dēļ,” - un pēc tam paprasīja, kā viņu sauc. Daudzi domāja, ka viņš gatavojās teikt runu, kādas parasti saka bērēs, lai pastiprinātu vispārējo bēdāšanos, taču Apolonijs neko tādu nedarīja, bet pieskārās mirušajai, klusu viņai kaut pačukstēja - un meitene tūlīt pamodās no šķietamās nāves, ierunājās pati savā balsī un atgriezās tēva mājās.”
Filostrats, šķiet, mēģinājis notikušajam brīnumam atrast ikdienišķu izskaidrojumu: „Vai nu viņš šķietami mirušajā atrada kādu dzīvības dzirksteli, kuru nebija ievērojuši, tie, kuri bija ar viņu, - ne velti runāja, ka lietū no mirušās sejas cēlušies tvaiki, - vai arī viņš jau atdzisušo dzīvību sasildīja ar pieskārienu - jebkurā gadījumā šis jautājums palika mīkla ne tikai man, bet arī aprakstītā notikuma lieciniekiem.”

Filozofs un Romas imperatori. Ienaidnieku Tiānas Apolonijam netrūka. Apolonijs pārdzīvoja 10 Romas imperatorus, ar kuriem tomēr satika visai ciešami, reizēm pat labi. Sanīdās tikai ar vienpadsmito - Domiciānu.
Īpaši Tiānas Apoloniju neieredzējuši romiešu priesteri. Romas varasvīri uzdevuši viņam dažādus jautājumus. Piemēram, filozofam tika vaicāts, ko viņš domā par Nēronu. Apolonija atbilde nebija imperatoram glaimojoša: „Varbūt, ka jums patika viņa dziedāšana, tomēr būtu labāk, ja viņš klusētu.” Tā runāt laikā, kad impērijas valdība bija izvērsusi cīņu pret filozofiem, bija neapdomīgi. Tiānas Apolonijam vajadzēja stāties Romas tribunāla priekšā, kas gribēja viņam izvirzīt bargu apsūdzību. Taču tiesas laikā notika kaut ārkārtējs. Tiklīdz prokurors attina dokumentu ar apsūdzību, burti un vārdi tajā sāka bālēt un prokurora acu priekšā pilnīgi izzuda. Palika tīrs pergaments. Tribunālam neatlika nekas cits kā filozofu atbrīvot.
Savukārt imperators Vespasiāns augstu vērtēja Apolonija gudrību un iecēla viņu par savu padomnieku. Kad par Romas imperatoru kļuva Vespasiāna dēls Tits, Apolonijs ieteica viņam visās lietās ievērot mērenību. Tits viņam atbildēja: „Savā un savas valsts vārdā es pateicos tev, Apolonij, un paturēšu tavu padomu prātā.”
Imperators Tits valdīja īsu brīdi, tikai divus gadus. Pēc viņā tronī kāpa viņa brālis Domiciāns, kas bija pārāk cietsirdīgs un iedomīgs, lai uzklausītu filozofa teikto. Pat Apolonija austrumnieciskais izskats - gara, balta bārda un mati tracināja Domiciānu. Viņš 85 gadus vecajām filozofam izvirzīja apsūdzību par svētuma zaimošanu un sazvērniecisku darbību, kas vērsta pret Romas valsti. Filozofs neslēpās un nebēguļoja, viņš vienā mierā ļāva sevi apcietināt. Tiesā Apolonijs izturējās ar lielu pašcieņu. Viņš pazina Domiciānu jau kopš bērnības un neslēpa savu nicinājumu pret viņu. Patricieši atminējās gadījumu tiesā, kas notika Nērona laikā. Tādēļ, lai kaut kas tāds neatkārtotos, Domiciāns un tiesneši vēlējās atsaukt dažus pret Apoloniju vērstos apsūdzības punktus; tikai filozofam jāatzīst sava vaina. Un sods arī tikšot mīkstināts - nāvessoda vietā filozofs dabūs pasēdēt daudzus gadus cietumā.
Apolonijs, cienīgi stāvēdams Romas imperatora priekšā, teica: „Tu vari arestēt tikai manu miesu, bet ne dvēseli. Tomēr tu nedabūsi pat to!” Pateicis šos vārdus filozofs daudzu tūkstošu romiešu acu priekšā izgaisa žilbinošā gaismas uzplaiksnījumā. Tās pašas dienas vakarā Tiānas Apolonijs manīts savu draugu vidū Pocioli pilsētā. Šo ceļu no Romas līdz šai pilsētai, bija iespējams noiet tikai trīs dienās.
Imperators pēc šī notikuma nolēma, ka labāk būs, ja viņš filozofu liks mierā. Domiciāns baidījās, ka tālāka Apolonija vajāšana varētu izraisīt viņa piekritējos neapmierinātību, kas savukārt apdraudētu kārtību valstī.
96.gadā Efesā, būdams jau 100 gadus vecs, Tiānas Apolonijs uzstājās iedzīvotāju priekšā ar runu. Runas laikā filozofs pēkšņi apklusa, tad vērsdams niknu skatienu uz zemi, viņš bargi iesaucās: „Satrieciet tirānu, satrieciet!” Efesas iedzīvotāji dzirdot šos vārdus apjuka, bet Apolonijs turpināja: „Zvēru pie Atēnas. Šodien ir patiesības diena. Tirāns ir satriekts!”
Sakritība vai nē, bet tieši šajā brīdi imperators Domiciāns tika noslepkavots. Šo ziņu vairākas dienas pēc filozofa uzstāšanās Efesā, atnesa pasta kurjers. Šis gadījums spilgti parādīja, ka Apolonijam patiešām piemīt gaišreģa spējas.
Tiānas Apoloniju godājis imperators Aleksandrs Sevērs. Imperators Septīmijs Sevērs ( 193.- 211.g. ) aiz cieņas pret filozofu, novietoja Tiānas Apolonija statuju dievību galerijā Panteonā ( īsts romiešu arhitektūras šedevrs ). Viņa dēls imperators Karakalla ( 211.- 217.g. ) Apolonija piemiņai uzcēlis Kapelu Dion Cassius.
Drīz pēc noslēpumainās pazušanas Apolonijs parādījies Grieķijā un mitinājās tempļos. Nav zināma ne šī filozofa miršanas vieta, ne arī laiks. Hronikās rakstīts, ka viņš ir pazudis bez vēsts. Vairākus gadsimtus tika uzskatīts, ka pēc izbēgšanas no nāves Apolonijs turpina slēpties un dzīvo kaut kur starp cilvēkiem. Pēc tūkstoš gadiem uzskatīja, ka Apolonijs slēpjas zem 12.gs. filozofa un alķīmiķa Artefiusa vārda. Līdz mūsdienām ir saglabājušies divi rokraksti ar Artefiusa parakstu – traktāts par filozofu akmeni un apcerējuma par dzīves ilguma pagarināšanu. Jau stipri vēlāk, pēc 300 gadiem, kad šos rokrakstus iespieda, priekšvārdā varēja lasīt, ka autoram bijis pamats uzrakstīt šo darbu, jo viņš jau ir nodzīvojis 1025 gadus. Apcerējumā ir daudz miglainu mājienu un līdz galam nenoformulētu domu. Autors ir ignorējis parastu lasītāju un vērsies tikai pie Izredzētajiem: „Nožēlojamais muļķi, vai tad patiešām tu esi tik naivs, ka domā – katrs mūsu vārds ir jāuztver burtiski un mēs atklāsim tev pašu brīnumaināko noslēpumu.”

Tiānas Apolonija nāve. Par Tiānas Apolonija nāvi pastāv vairākas versijas.
1. Tiānas Apolonijs nomiris 97.gadā Efesā.
2. Tiānas Apoloniju apcietinājuši priesteri kādā templī Rodosas salā un iekaluši viņu važas. Taču filozofs pēkšņi pazudis. Tempļa durvis atvērušās pašas no sevis, un bija dzirdams jaunu meiteņu koris, kas dziedājis: „Atstāj zemi, nāc uz debesīm!”
3. Šī versija izklāstīta grāmatā „Austrumu kriptogrammas.” Tiānas Apolonijs vecumā atgriezies pie saviem Himalaju gudrajiem, kur arī palicis.

Tāpat nav zināma Tiānas Apolonija kapavieta. Andris neņemas spriest, kura no trim versijām ir ticamākā. Gan jau, ka pirmā.

Tiānas Apolonija darbības novērtējums. Savu misiju Tiānas Apolonijs ir veicis labi. Viņš ievadīja piecu Cēlo Romas imperatoru - Nervas, Trajāna, Adriāna, Antonija, Pija un Marka Aurēlija ēru. Marks Aurēlijs iegājis vēsturē ne vien kā imperators, bet arī kā dižens filozofs.
Romiešu vēsturnieks Vopisks par Tiānas Apoloniju rakstīja: „Nekad vēl cilvēku vidū nav redzēts kāds vēl svētāks, vēl godājamāks, vēl dievinātāks un dievišķīgāks nekā šī būtne. Viņš mirušajiem atdevis dzīvību. Viņš darījis un runājis pārsteidzošas lietas, par ko var pārliecināties, lasot viņa dzīves aprakstu grieķu valodā.”
Kristietis, Tiānas Apolonija laikabiedrs Justīns Moceklis patiesā izbrīnā vaicājis: „Kā gan tas var notikt, ka Apolonija talismaniem ir spēks, kā mēs redzam, pasargāt no trakojošām bangām, brazdošiem vējiem, plēsīgiem zvēriem? Kamēr mūsu Kunga ( Jēzus ) brīnumus mēs pazīstam vienīgi pēc tradīcijām, Apolonija brīnumdarbi atklājās mums kā patiesi un visai daudzējādi mūsdienu fakti.”
Interesants ir jautājums par Tiānas Apolonija lomu un vietu kristietības vēsturē. Par Tiānas Apoloniju kristietības kontekstā Vladimirovs raksta savā grāmatā par apustuļiem, kuras fragments ir publicēts interneta adresē smiltis.blogspot.com/2008/05/Vladim... Andris izlasījis Vladimirova grāmatas fragmentu norādītajā interneta adresē, izturas nedaudz kritiski pret šī autora apgalvojumiem. Andris kategoriski tos nenoraida, bet ir piesardzīgi nogaidošs.
Diez vai Apustuļu darbos minētais vīrs Apoloss ir tas pats Tiānas Apolonijs. Vēl vairāk, Apustuļu darbos teikts, ka Apoloss bija žīds, ko Pāvils sastapa Korintā.
Hieronīms piemin Efesā notikušu apustuļa Jāņa sacensību brīnumdarīšanā ar kādu Apoloniju ( laikam Tiānas Apoloniju? ). Hieronims košās krāsās aprakstā Apolonija sakāvi. Apstiprinājumu tam viņš atradis Jāņa apokrifā, ko pati baznīca noliegusi. Taču jāteic, ka Hieronīms pret Apoloniju izturējies ar cieņu: „Šis ceļojošais filozofs, lai kur nebrauktu, visur atrada mācīšanās iespējas. No visa iegūstot mācību, viņš, jo dienas, jo kļuva pilnīgāks.”
Andris atzīst, ka apustuļi Pāvils, Jānis (pirmais un otrais) un Tiānas Apolonijs ir saistīti ar Efesu. Un šie cilvēki bija laikabiedri. Tā ir interesanta sakritība. Protams, ka Apolonijam bija zināms Jēzus stāsts un ir iespējams, ka Apolonijs kaut kādā ziņā ietekmēja kristietības kā reliģijas rašanos. Vairāk Andris par šo jautājumu neizteiksies.

Post scriptum: Filostrats savā grāmatā apustuļus nav pieminējis ne ar pušplēstu vārdu. Tiānas Apolonija biogrāfijā grūti nošķirt patiesi vēsturiskus faktus no krāšņiem izpušķojumiem un pārspīlējumiem. Mazais Zaļais var tikai piemetināt, ka tā gadās bieži... 

Saites.
Mistiķi.