Boēcijs (475.-524.g.)
Boethius.
Boēcijs Anīcijs Manlijs Torkvats Severīns ( ap 470. ,475., 480. -524.g.).
Romiešu filozofs un valsts darbinieks.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 470., 475. vai 480.gadu.
Viens no pēdējiem neoplatoniķiem, Romas senators, plašas kultūras cilvēks, apgaismotājs. Viens no viduslaiku filozofijas veidotājiem, spēcīgi ietekmējis sava laika un visu viduslaiku intelektuāļus. Ostgotu ķēniņa Teodoriha galminieks - padomnieks.
Bija pārliecināts, ka itāļiem visās jomās jāsadarbojas ar gotu režīmu, kurš licies humānāks kā visi iepriekšējie. Tika apsūdzēts valsts nodevībā no bizantiešu puses, ieslodzīts un 524.gadā sodīts ar nāvi.
Darbi. Tulkojis, atreferējis un komentējis Aristoteļa, Nikomaha, Arhimēda, Eiklīda un Ptolemaja darbus. Loģikas mācības grāmatu un teoloģisku sacerējumu autors. Boēcija darbos par loģikas, matemātikas un teoloģijas jautājumiem dažkārt eklektiski apvienoti citu autoru uzskati.
„Par filozofijas sniegto mierinājumu.” Arī "Filozofijas mierinājums." Galvenais Boēcija darbs. Traktāts, sarakstīts cietumā, gaidot nāvi. Pauž fatālismu un pesimismu, centies savienot platonismu ar stoicismu. Ārkārtīgi populārs viduslaikos. Sacerējuma ideja, reizē aristoteliska un neoplatoniska, apbrīnojami eklektiska. Kristus tajā nav pat minēts, bet dievība tiek aplūkota kā „augstākais labums.” Tomēr kristietiskās ideoloģijas ietekme Boēcija darbā nav noliedzama, sevišķi, traktējot problēmu par ļaunuma pastāvēšanu dieva likumiem pakļautajā pasaulē.
„De Institutione Musica.”
Tulkots arī latviski.
Saites.
Neoplatonisms un neoplatoniķi.
