Mahmuds II (1808.-1839.g.)
Radniecība. Dēls – Abdalmadžīds (nākamais sultāns).
Biogrāfija. Mustafa IV atteicās izpildīt karavadoņa Bairakdara Mustafa pašā prasību par Selima III atjaunošanu tronī un izrīkoja iepriekšējam sultānam nocirst galvu. Tomēr Mustafam IV neizdevās arestēt un likvidēt pēdējo pretendentu uz troni – 23 gadu veco Mahmudu. Tādējādi Mustafa IV tika gāzts un par jauno sultānu tapa Mahmuds II.
Bairakdars Mustafa pašā tika nozīmēts par lielvezīru un turpināja Selima III saktās reformas: „apmācītā karadraudze” atkal tika saformēta ar seghanu nosaukumu.
1808.gada novembrī janičāri atsāka dumpi. Bairakdars Mustafa tika nogalināts. Mahmuds II atdeva pavēli par Mustafas IV nogalēšanu, kā rezultātā palika vienīgais valdošās dzimtas vīrietis. Janičāri sturmēja viņa pili, taču tika atsisti. Tikām sultāns nosūtīja floti uzbrukumam pret janičāru kazarmām. Pēc divu dienu nekāŗtībām, kuru laikā lieli Konstantinopoles rajoni nodega līdz ar zemi, ulama beidzot sāka sarunas par pamieru. Mahmuds II piekrita atlaist seghanus, bet janičāriem apsolīja piedošanu, ja tie izbeigs dumpi. Janičāri piekrita, taču tūdaļ pat ņēmās nogalēt seghanus. Mahmudam II nepietika spēka atriebties, taču viņš nozvērējās, ka agri vai vēlu iznīdēs janičārus.
1813.gadā ēģiptiešu armija Muhameda Alī dēla Ibrahima vadība atkaroja Abdallaha ibn Saūda vahabītiem Meku un Medīnu, nogalināja daudzus gazi (vahabītisma aizstāvjus). Uzvarētāji nosūtīja uz Konstantinopoli ka uzvaras zīmi Mekas atslēgu. Tika atjaunota sultāna vārda pieminēšana piektdienas lūgšanās mošejās.
1818.gadā Muhameda Ali dēls Ibrahims pašā turpināja karadarbību pret vahabītiem Nedžā un aplenca to centru – Diraiju. Diraija tika ieņemta, vahabītu līderis Abdallahs ibn Saūds sagūstīts un ar konvoju nosūtīts uz Konstantinopoli. Drīzumā osmaņu sultāna Mahmuda II padomnieki reliģiskajos jautājumos apsūdzēja vahabītu vadoni ķecerībā un piesprieda tam nāves sodu. Abdallaha galva tika izstādīta apskatei marmora kolonādē iepretim pilij.
Vahabītu priekšgalā tad stājās Abdalazīzs un vahabīti tomēr spēja izdzīvot un pat atgriezt savā kontrolē Nedžu.
1825.gadā Muhameds Ali izsūtīja savu armiju ar Ibrahimu pašā priekšgalā, lai tā palīdzētu turkiem cīņā pret sadumpojušiem grieķiem. Pēc sīvas cīņas ēģiptieši sagūstīja grieķu patriarhu un pakāra to viņa pils vārtos Lieldienu svētdienā. 1826.gadā pēc ilgstoša aplenkuma ēģiptiešu karaspēks ieņēma svarīgāko grieķu cietoksni - Misolungu.
1826.gadā Ibrahims līdzēja sultānam Mahmudam II pabeigt militāro reformu Konstantinopolē. Ar ulemas atbalstu janičāri tika izformēti, bet labākos no tiem pieņēma „jauno kareivju” (eskendži) rindās.
1826.gada 14.jūnijā janičāri mēģināja atkal sacelt dumpi, taču „jaunie kareivji” un citi sultānam lojālie spēki izolēja tos Etmeidanas kazarmās. Sagūstītajiem janičāriem visai drīz nocirta galvas vai arī nosmacēja. Eskendži nodēvēja par „triumfālajiem Allāha kareivjiem” un viņu uzvara iegāja vēsturē kā „taisnajā rīcība.” Tas bija janičāru gals.
Tūdaļ pat pēc janičāru sagraušanas Mahmuds II atcēla pils ģērbšanās kodeksu un vēlēja nēsāt garus halātus („stambulīnus”) un slavenās feskas. Ulemas pārstāvjiem un citiem klīriķiem tiek ļauts ģērbties tradicionāli spicajios turbānos un plašķos ar kapucēm.
Pēc Misolungas ieņemšanas varētu domāt, ka grieķu pretestība bija apspiesta, taču briti, krievu un franču atbalstīti, 1827.gadā sakāva osmaņu-ēģiptiešu floti kaujā Navarras līcī. Tādējādi Ibrahima pašā aizsargredutes nonāca briesmās un galu galā ar Eiropas valstu atbalstu Grieķija atguva neatkarību.
1832.gadā Muhameds Ali pieprasīja no Konstantinopoles tiesības pārvaldīt (pašalik) Sīrijas provinci. Kad sultāns Muhameds II viņam atteica, ēģiptiešu diktators sūtīja savu armiju dēla Ibrahima vadībā karagājienā pret osmaņiem.
Kad 1832.gadā viņa dēls Ibrahims devās karagājienā uz Konstantinopoli. Osmaņu jauni saformētā armija eskendži nespēja izrādīt pienācīgu pretestību un tā paša gada oktobrī Ibrahims ieņēma Konju.
No tālākā karagājiena Muhameds Ali savu armiju atsauca 1833.gadā.
Saites:
Otomaņu turku sultānu saraksts.
