Medīna
970.gadā Medīnu ieņēma fatimīdi.
1291.gadā pilsētu ieņēma Ēģiptes mameluki.
Osmaņu sultāns Muhameds III (1595.-1603.g.) atņēma Mekas un Medīnas galveno mošeju pārvaldīšanas tiesības baltādainajam galvenajam einuham un viņa vietā iecēla melnādainu.
1805.gadā vahabīti ieņēma Medīnu. Abdallahs ibn Saūds noliedza tiem musulmaņiem, kas nav pieņēmuši vahabītu mācību, doties ikgadējos svētceļojumos uzsvētajām pilsētām.
1813.gadā ēģiptiešu armija Muhameda Alī dēla Ibrahima vadība atkaroja Abdallaha ibn Saūda vahabītiem Meku un Medinu, nogalinaja daudzus gazi (vahabītisma aizstāvjus). Uzvarētāji nosūtīja uz Konstantinopoli ka uzvaras zīmi Mekas atslēgu. Tika atjaunota sultāna vārda pieminēšana piektdienas lūgšanās mošejās.
1926.gada janvārī Ibn Saūds ieņēma Medīnu un Džidu, līdz ar to pasludināja sevi par Hidžazas karali un Svēto pilsētu aizstāvi.
Saites.
Arābi.
