Maiju astronomija
Maiju priesteri ilgstoši (vairākās astronomu paaudzēs) novēroja Sauli un planētas gan dienu, gan nakti. Viņi prata iepriekš paredzēt Saules un Mēness aptumsumus. Aprēķināja, cik ilgā laikā planētas apriņķo Sauli.
Viņiem izdevās sastādīt kalendāru, kas bija visprecīzākais starp senajām tautām. Maiju radītais kalendārs bija precīzāks par tā laika eiropiešu lietoto laika skaitīšanas sistēmu. Maiju astronomi bija aprēķinājuši, ka Zemes gadā ir 365,242,129 dienas. Salīdzinot ar Jūlija un Gregora kalendāriem, tieši maiju kalendārs ir tuvāks mūsdienu astronomu aprēķinātajam gada garumam, kas ir 365,242198 dienas. Kalendāru no maijiem pārņēma citas Centrālamerikas tautas.
Tehniskie līdzekļi. Astronomiskie līdzekļi maijiem bija izcili primitīvi, pat salīdzinot ar Vecās pasaules civilizācijām daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras, kas lietoja gnomonu un klepsidru. Tādu rīku esamība maiju praktiskajā astronomijā nav konstatēta.
Iespējams, maiji spēja fiksēt Saules iziešanu cauri zenītam pēc tā paša gnomona principa, t.i. ar vertikāli novietotas nūjas palīdzību, kas zenīta brīdī nemeta nekādu ēnu. Tāpat viņi droši vien būs lietojuši arī krusteniskas nūjiņas vai diegus, lai varētu vizualizēt viņus interesējošus virzienus uz astronomiskiem punktiem (Saules, Mēness un Venēras lēktu un rietu dažādos gadalaikos). Šāda procedūra ir atveidota micteku kodeksos – seja vai acs, kas atrodas aiz krusteniskām nūjiņām shematiskas svētnīcas interjerā.
Par spīti tehnoloģiskajai atpalicībai maiju debesu dati ir ārkārtīgi precīzi. Patlaban tiek uzskatīts, ka tehnisko palīglīdzekļu trūkums astronomijā maijiem ticis kompensēts ar ārkārtīgi ilgstošu un skrupulozu debesu spīdekļu novērošanu.
Observatorijas. Pirmais maiju astronomijas centrs bija Vašaktūna, tad Palenke, beidzot Čičenica un Maijapāna.
Vašaktūnā kā senākais astronomiskais objekts tā saucamais „E grupas” celtņu komplekss. Tas sastāv no piramīdas E-VII un iegarenas platformas, uz kuras atrodamas triju svētnīcu (E-I, E-II un E-III) drupas. Vizīru līnijas no punkta uz kāpņu ass līdz punktiem centrālās svētnīcas E-II centrā, uz E-I svētnīcas (atrodas uz ziemeļiem) ZR stūri un uz E-III svētnīcas (atrodas uz dienvidiem) DR stūri norāda attiecīgi uz austreņiem (saules lēkta punktu pavasara un rudens ekvinokcijas dienās), saules lēkta punkti vasaras un ziemas saulstāves dienās.
Patlaban tiek uzskatīts, ka Čičenicā īpaši astronomiskiem mērķiem bija uzcelta Karakola („gliemežnīca” – spāņu val.) observatorija (iesākumā tolteku laikos gan tā esot bijusi Ketcalkoatla svētnīca). Tās augšējā otrā stāvā, uz kuru ved visai šauras vītņu kāpnes, ir 4 novērošanas lodziņi. Uz rietumiem orientētajā varēja novērot saules kustību, 21.martā un 21.septembrī varēja vērot ekvinokciju un saule atradās tieši pret šo lodziņu. Novērošanas vieta bija veidota seperāti, lai astronoms netraucēti varētu nodarboties ar savu darāmo. Celtnes astronomiskais raksturs ticis apstiprināts arī ar astronomiskiem novērojumiem mūsdienās.
Šāda pat celtne (Rūza laikā vēl neizpētīta) atrodama arī Maijapānā.
Iespējams, ka astronomiskiem mērķiem ticis izmantots arī Pils tornis Palenkē. Torņa iekšējā trepe sākas tikai otrā stāva līmenī, iekļūt tajā var tikai pa pieslejamām kāpnēm. No šīs celtnes augšējā stāva varēja novērot horizontu apmēram 180 grādos.
Patlaban maiju pilsētās un kultūras centros zināmas 12-18 dažādas observatorijas.
Astronomiskās ietaises.
Kopanā divu augstieņu (tās ieskauj ieleju) virsotnēs 6 km attālumā viena no otras atrodas divas stēlas: Nr.10 un Nr.12, uz austreņiem un rieteņiem no ceremoniālā centra attiecīgi. Tika pamanīts, ka, ja 12.aprīlī un 7.septembrī novērot sauli no stēlas Nr.12, tad tā sēžas tieši aiz stēlas Nr.10. Pirmais datums sakrīt ar meža iecirkņu izdedzināšanas sākumu pirms apstādīšanas – tas ir viens no svarīgākajiem zemkopības darbiem. Tādejādi šo stēlu novietojums ir daļa no maijiem tik raksturīgās astrobioloģiskās sistēmas.
Saules gada noteikšana. Maiju astronomijas pārsteidzošākais sasniegums, kas fiksēts vairākos uzrakstos – 365,2420 diennaktis (precīzāks par gregoriāņu kalendāru – 365,2425 diennaktis, bet patiesībā tas ir 365,2422 diennaktis). Tātad maiju astronomu kļūda bija tikai 0,0003 diennaktis, kas sastādīja veselu diennakti reizi 10 000 gados.
Mēness mēneša noteikšana. Maiji novērtēja Mēness mēneša garumu kā 29,53086 diennaktis, saskaņā ar tabulām Drēzdenes kodeksā. Pēc mūsdienu aprēķiniem tās ir 29,53059 diennaktis. Precīzi nosakot starpību, 1000 gadu laikā tā arī neuzkrājas nekāds laika pārpalikums. Tādēļ šie maiju dati tiek uzskatīti par patiesiem. Maiju astronomi bija aprēķinājuši, ka Mēness ap Zemi apriņķo 29 dienas un 12 stundas, kļūdoties tikai par minūtēm.
Aptumsumi. Izpētot Drēzdenes kodeksa 51.-58.lpp., noskaidroja, ka te iet runa par 405 secīgiem Mēness mēnešiem, kas sakārtoti 69 grupās ar 5-6 mēnešiem katrā, kopā aptverot 33 gadus. Daži pētnieki uzskata, ka šo grupu secība norāda uz mēģinājumu sastādīt ekliptisko periodu tabulu. Tipls uzskata, ka tas nav vienkārši to aptumsumu uzskaitījums, kas notikuši kodeksa sarakstīšanas laikā, bet gan ir iespējamo aptumsumu paredzējumi.
Šī maiju tabula tikusi salīdzināta ar Opolcera aptumsumu sarakstu, no kā tika konstatēts, ka aptumsumu datumi nekad neatšķīrās vairāk par diennakti. Vienā no gadījumiem aptumsums nav atzīmēts Opolcera sarakstā, jo droši vien tas nav bijis pilns nevienā zemeslodes daļā.
No 69 kodeksā minētajiem aptumsumiem tikai 18 varēja novērot no maiju apdzīvotām teritorijām. Aptumsumu paredzējumu tabulas sastādīšana norāda uz to, ka maiju astronomi pamanījuši, ka Saules un Mēness trajektorijas krustojas divas reizes gadā un, iespējams, intuitīvi noskārta, ka laicīgie aptumsumi bija saistīti ar šīm krustošanām.
Saules aptumsumi maijiem izsauca māņticīgas šausmas – īpaši jau pilnie. Vēsturnieki izvirzījuši hipotēzi, ka maiju priesteri vienkāršās tautas priekšā imitējuši aptumsumu izsaukšanu un to izbeigšanos, tā izlieloties, ka šo parādību spējuši kontrolēt un turējuši pakļautībā tautu.
Venēras kustība. Pēc Drēzdenes kodeksa 24. un 46.lappaspusēm ir zināms, ka maiji bijuši pazīstami ar Venēras kustības apriņķojuma periodu – 584 Zemes diennaktis. Šeit ir grūti noskaidrot maiju datu precizitāti, jo Venēras apriņķojuma periodi mainās (580, 581, 583 un 587 diennaktis). Vidējais perioda ilgums šodien – 583,92 diennaktis.
Īstenībā maiji visai labi saprata, ka Venēras pilns apriņķošanas periods nelīdzinājās apaļām 584 diennaktīm. Pēc Drēzdenes kodeksā nosauktajiem precizējumiem ir redzams, ka maiji to uzskatīja nedaudz mazāk par 583,935 diennaktīm 583,920 vietā. Dž.Tipls uzskata, ka maiji centās, lai tā sadalījuma fāzes tuvotos 8,3 un 8,5 Mēness mēnešu un vēl plus 8 dienas, jo tādejādi Venēras gada sākums sakristu ar saules gada sākumu aprēķinot, ka 5 Venēras cikli = 8 saules gadi = 2920 diennaktis. Tādejādi var uzskatīt, ka maiju noteiktie Venēras cikli bija visai precīzi.
Citu planētu uzskaite. Iespējams, ka maiju astronomi bija reģistrējuši arī citu planētu kustību. E.Fērstemans, R.Vilsons un vēl daži citi astronomi mēģināja interpretēt atsevišķas Drēzdenes kodeksa tabulas kā aprēķinus, kas saistīti ar Marsu, Jupiteru un Saturnu. Tomēr viņu secinājumi ir savstarpēji pretrunīgi un tādēļ šo hipotēzi patlaban nevar uzskatīt par pierādītu. Tomēr to pierādījis tas pats Dž.Tipls, kas arī rūpīgi pētījis akmens uzrakstus un Drēzdenes kodeksu.
Piena Ceļš – Sak Be („Baltais ceļš”) vai Šibalba Bi („Šausmu ceļš”). Zinātniece Linda Šēle izskaitļojusi, ka Piena Ceļu simbolizē maiju Pasaules koks – Vakačans.
Zvaigznāji.
Skorpiona – Sinaan.
Polārzvaigzne – „Diženā zvaigzne” (Šaman Ek).
Plejādes – „Zvaniņi” (Cab). Maiji tajā bija saskatījuši līdzību ar klaburčūskas astes grabekļiem.
Dvīņi – „Bruņurupucis” (Ak).
Ir izteikta hipotēze, ka maijiem astroloģiskajā praksē bijis arī priekšstats par zodiaku. Iespējams, ka dažas tādas nostādnes atspoguļotas Parīzes kodeksa 23. un 24. lapaspusēs. Tur zvaigznāji parādās kā dažādu dzīvnieku figūras, kas nokarājas no debesīm.
Saites:
Maiji.
Maiju kalendārs.
