Zemkopība, lauksaimniecība
Zemes apstrāde un kopšana kultūraugu izaudzēšanas nolūkos.
Vēsture. Zināšanas par to, kā un kādu apstākļu ietekmē cilvēki izveidoja kultūraugus, ir ļoti svarīgas izpratnes veidošanai par norisēm, kas ievadīja atsevišķu cilvēces grupu pāreju no medībās un vākšanā balstīta dzīvesveida uz vietsēžu lauksaimniecību, ko citiem, pacilātākiem vārdiem var saukt arī par civilizācijas dzimšanu. Ne velti daži pētnieki lauksaimniecības rašanās sociālkulturālo nozīmi pielīdzina uguns atklāšanai. Līdz šim AP teritorijā - Levantē un Mezopotāmijā - bija uzietas tikai dažas apmetnes, kurās atrada datējamas un nesajauktas, ilgāku periodu pārklājošas liecības par pirms-domestifikācijas lauksaimniecību. Turklāt, neskatoties uz atsevišķām spekulācijām, nebija skaidrs, kāda loma šajā procesā bija AP austrumu "raga" lejasdaļas teritorijām.
Lauksaimniecībaas iemaņu apgūšana cilvēces senvēsturē radīja kvalitatīvi jaunu situāciju - vietsēdību, kad cilvēkam nācās apmesties vietā, kurā viņš rūpējās par savām zemkopības platībām. Saskaņā ar jaunām arheoloģiskām liecībām hronoloģiski šis laiks atvirzas arvien tālāk un tālāk pagātnē.
11 dažādos Vecās un Jaunās pasaules reģionos, hronoloģiski sākot ar Tuvo Austrumu Auglīgā pusmēness reģionu, neatkarīgi vienam no otra, cilvēki drīz pēc pēdējā ledus laikmeta beigām pameta Homo sapiens simtiem tūkstošu gadu piekopto mednieku-vācēju dzīvesveidu un sāka pieradināt dzīvniekus un audzēt dažādus augus.
Daudzi kultūraugi pasaulē izplatījušies no Tuvo Austrumu tā saucamā "Auglīgā pusmēness" reģiona. Eiropas teritorijā parādījās tikai pēc tūkstošiem gadu.
Iespējams, Eiropā lauksaimniecību pirms 8-10 000 gadu ienesa tā saucamās "mitohondriālās Ievas" vienas meitas pēcteči - Jasmīnas klans. Batonejā (grieķu senpilsēta mūsdienu Stambulas teritorijā) uzietas vienas no Eiropā senākajām, ar apm. 7000.g.pmē. datētas lauksaimniecības liecības.
Ap 8500.g.pmē. jeb pirms 10 500 gadiem lauksaimniecība izplatījās līdz Anatolijas pussalas centrālajiem rajoniem. Šajā laikā mednieku-vācēju Bonkuklu apmetnes iedzīvotāji sāka nodarboties ar lauksaimniecību, kultivējot un selekcionējot līdz tam savvaļā augošus graudaugus.
Zinātnieki uzskata, ka savvaļas emmers ieaudzēts, kalpojis kā rudzu un miežu sencis. Taču nespēj izskaidrot kādēļ vissenākie atrastie graudi (Šanidaras ala) jau ir no dažādām šķirnēm.
Vismilzīgākais antīkais lauksaimnieciskai komplekss pasaulē - Banavas rīsa terases, atrodas Filipīnās, Lusonas salā, 4000 pēdu augstumā. Tā ir visgrandiozākā inženiersistēma, kādu jebkad radījis cilvēks. Zaļas terases kāpņu veidā ceļas no Ifugao ielejas 3000 pēdu augstumā un rada veselu rindu mākslīgu plato. Banavas rīsu terases plešas 49 400 akru platībā kalnāja nogāzēs. Uzplaukuma laikos – pirms 5000 gadiem, terases deva fenomenālu ražu pateicoties efektīvai senajai apūdeņošanas sistēmai. Līdz mūsdienām saglabājusies ne vairāk par pusi no visām senajām lauksaimniecības platībām. Patlaban šis komplekss panīkst un prasa aizsardzību.
Arheologi tā arī nav spējuši noteikt inženierbūves autorus. Tik grandiozus mērogus nevar piedēvēt nevienai no pašreiz zināmajām kultūrām. Vietējo iedzīvotāju leģendās apgalvots, ka viņu senči šo lauksaimniecības kompleksu nav radījuši, lai gan palīdzējuši „vareniem burvjiem,” kas sen atpakaļ ieradušies še no aizjūras.
Izteikta interesanta hipotēze par to, ka Nanmadolas un Insaras senpilsētas iznīcinājušas tropiskās vētras, kas postījušas Filipīnas un citus Klusā okeāna reģionus. Nu tās ir sagruvušas un vētras posta. Piemēram, 2004.gada novembrī viena tāda vētra plosījās Lusonā un gāja bojā 4000 cilvēku.
Senas lauksaimnieciskās darbības pēdas uzietas Jaungvinejas rieteņu kalnienēs Kuka Purvos ap Hāgena kalnu. Te vērojama spēcīgi izteikta augsnes erozija, ko izsaukusi intensīva lauksaimniecība jau no X g.tk.pmē. Saglabājušies 1500 m gari drenāžas kanāli 6 pēdu dziļumā un 14 pēdu platumā. Tie bija līdzeni un taisni un liecina par augsti organizētu kultūru senatnē.
Nekas tāds nebija pa spēkam nākamajām kultūrām, kuras ap 3000.g.pmē. organizēja masīvu Jaungvinejas mežu izciršanu.
Kā stāsta senēģiptiešu leģenda, Ozīriss bijis ķēniņš zemes virsū, iemācījis cilvēkiem zemkopību, pēc tam viņu nogalinājis brālis Sets un apbedījusi sieva Izīda. Pēc nāves viņš augšāmcēlies un kļuvis par Aizkapa pasaules un mirušo dvēseļu valdnieku. Par godu Ozīrisam rīkoja svētkus, kuros apraudāja viņa nāvi un izteica prieku par viņa augšāmcelšanos. Daudzas Ozīrisa svētku īpatnības ļauj secināt, ka ar dievības apbedīšanu un augšāmcelšanos senie ēģiptieši personificējuši graudu sēšanu un uzdīgšanu. Ozīrisu senēģiptieši tēlojuši apglabāšanas svētbildēs ar vārpām. Tas vedina domāt, ka ozīrisa apbedīšana pavasarī nav bijis nekas cits kā graudu sēšanas reliģisks attēlojums. No Ozīrisa ķermeņa augošās vārpas attēloja viņa augšāmcelšanos, t.i. sadīgušos sējumus. Paši svētki bija pavasara lauku darbu sākšanas signāls. Parasti tie sākās ar tīrumu uzaršanu.
Daži pētnieki uzskata, ka pirmatnējo cilvēku paradumus būtiski ietekmējusi alkohola atklāšana. Lai nodrošinātu tā pieejamību visu gadu, cilvēki sākuši kultivēt atsevišķas augu kultūras un tā dzimusi lauksaimniecība.
Lai gan ienākošie bronzas darbarīki pilnībā neaizstāja akmens un kaula rīkus, tomēr tās lietošana sekmēja darba prodiktivitātes pieaugumu, paātrināja amatniecības atdalīšanos no zemkopības (arī lopkopības).
Tikai ar I gs.pmē. datēti senākie ecēšu atradumi - Senajā Romā. Senāko ecēšu daļas Latvijā atrastas Āraišu ezerpilī no IX gs.
Mūsdienās lauku uzaršana nozīmē vairāk kā 3000 kubikkilometru augsnes uzirdināšanu katru gadu. Apstrādāti tiek ap 9% visas sauszemes jeb 1,3 miljardi hektāru.
Raksti.
Lauksaimniecības pirmsākumi Ķīnā meklējami pēdējā apledojuma maksimuma fāzē pirms 23 000 gadu.
DNS analīzes apstiprina: pirmie Anatolijas zemkopji bija vietējie mednieki-vācēji.
Vai vēlme pēc privātīpašuma veicināja lauksaimniecības ieviešanos?
Sites.
Bioloģija.
Kultūraugi.
