Aliens

Sibīrijas 'vienradži' varēja būt moderno cilvēku laikabiedri

Ja daļai senajās kultūrās pazīstamo mītoloģisko radījumu, kā piemēram grieķu suņgalvjiem (kinocefāliem) un sirēnām–nārām visdrīzāk nekad nav bijis tiešu, dabā kādreiz eksistējušu zooloģisku prototipu, tad vienradža gadījumā jautājums nav tik vienkārši izšķirams. Gan antīkie teksti, gan viduslaiku ceļotāju un jauno laiku etnogrāfu pierakstītie Eirāzijas tautu nostāsti liecina, ja ne par tolaik vēl sastopamu, tad šo avotu rašanās laikam salīdzinoši nesenā pagātnē, iespējams, pastāvējušu, aizvēsturiskam Sibīrijas milzu degunradzim – Elasmotherium sibiricum līdzīgu vienragainu dzīvnieku. Par to, ka Elasmotherium sibiricum varētu būt dzīvojuši vēl aizvēstures beigu posmā vai pat agrajos vēsturiskajos laikos, liek domāt arī Tomskas universitātes zinātnieku atradums Irtišas krastā, Kazahijas ziemeļaustrumos – netālu no Pavlodaras, pie Kožamžaras ciema viņi uzgājuši šo dzīvnieku fosilijas, kuru datējums – ap 29 000 gadu pirms mūsdienām – pilnībā liek pārskatīt līdzšinējos priekšstatus, atbilstoši kuriem Elasmotherium ģintij piederošās sugas izmira jau pirms 350 000 gadu. Raksts par pētījuma rezultātiem publicēts izdevuma "American Journal of Applied Science" šī gada februāra numurā.

"Rietumsibīrija visdrīzāk bija šo dzīvnieku refūgiums, kur tie saglabājās daudz ilgāk nekā citviet," - spriež viens no pētījuma autoriem Andrejs Španskis. "Tajā pat laikā nevar izslēgt, ka tie pārvietojās vēl tālāk uz dienvidiem, kur turpināja dzīvot mums šobrīd nezināmu laika posmu," - viņš turpina. Un patiešām, Kožamžaras E. sibiricum galvaskausa C14 datējums taču sniedz ziņas par to, kad konkrētajā apvidū gājis bojā konkrētais indivīds, nevis informē, kad kontinentā vispār beigusi pastāvēt šīs sugas pēdējā populācija... To, ka atsevišķas lielu dzīvnieku populācijas labvēlīgos apstākļos varēja turpināt eksistenci ilgi pēc tam, kad to pamatgrupa jau bija izmirusi, apliecina arī Vrangeļa salas mamuti. Ja pārējie mamuti citviet Ziemeļeiropā un Sibīrijas ziemeļos izmira pirms apmēram 12 000 gadu, tad Vrangeļa salas izolētā populācija turpināja pastāvēt līdz pat 4600 gadiem pirms mūsdienām.

Elasmotherium – Sibīrijas milzu degunradzis – piederēja degunradžu dzimtai un laikā no vēlā pliocēna līdz vēlajam pleistocēnam dzīvoja plašos Austrumeiropas un Sibīrijas apgabalos, uz dienvidiem no villainā degunradža dzīvotnēm. Atsevišķas, iespējams, Elasmotherium piederošas fosilijas atrastas arī tālāk rietumos – Vācijā, Ungārijā un Itālijā, taču to taksonomiskā atbilstība pagaidām vēl nav pārliecinoši pierādīta. Elasmotherium izplatību Rietumeiropā netieši apliecina uz Rufiņjakas alas Francijā sienas atrastais, paleolītā tapušais monohromais zīmējums, kurā atveidoto degunradzi, norādot uz raksturīgo skausta pacēlumu un lielā raga pamatni pieres vidū, kā Elasmotherium dzimtai piederīgu noteikuši vairāki paleontologi. Zīmējuma ticamību palielina apstāklis, ka alā atrodas arī cits degunradža attēls, kurā pārliecinoši iespējams atpazīt villaino degunradzi, ar tā no Elasmotherium atšķirīgajām proporcijām un diviem ragiem, no kuriem lielākais atrodas purna galā.

Izmēros E. sibiricum bija lielāks par villaino degunradzi, līdzinājās mamutam, skaustā sasniedzot vairāk nekā 2 m augstumu. E. sibiricum kājas bija garākas nekā citiem degunradžiem un tas, zinātnieki uzskata, tam ļāva pat aulēkšot, gaitā vairāk līdzinoties zirgam nekā mūsdienās dzīvojošajiem degunradžiem.

Atklāts XIX gs. sākumā, kad Maskavas universitātes Dabas muzeja direktors Johans Fišers fon Valdheims no grāfienes Voroncovas-Daškovas ieguva dāvinājumā pirmo zināmo E. sibiricum žokli, Sibīrijas milzu degunradzis tagad ir visai labi izpētīts. Zināmas vairāki simti fosiliju atradumu vietas (tikai Kazahijā vien to ir vairāk nekā 30), kurās uzieti gan atsevišķi E. sibiricum kauli, gan gandrīz pilnīgi postkraniālie skeleti.

Neskatoties uz daudzajiem fosiliju atradumiem, mūs, vienradža kontekstā, īpaši interesējošais E. sibiricum rags, lai cik tas nebūtu savādi, līdz šim vēl nav atrasts. Par to, ka dzīvniekam rags patiešām bija, turklāt nevis purna galā kā citiem degunradžveidīgajiem, bet aptuveni galvas vidusdaļā – atbilstoši mītoloģisko dzīvnieku raga novienojumam – liecina rievots izaugums E. sibiricum galvaskausa priekšējā daļā. Rievojums tiek interpretēts kā raga pamatni apasiņojošo asinsvadu sēžas. Spriežot pēc dažādām pazīmēm, tai skaitā asinsvadu izmēriem, kā arī lielās pamatnes, kas diametrā sasniedz 30 cm, gandrīz visi paleontologi jau kopš XIX gs. beigām ir vienisprātis, gan par to, ka E. sibiricum uz galvas bija rags, gan arī, ka tas bijis visai ievērojams, garāks nekā citiem degunradžiem. Turklāt E. sibiricum raga "materiāls" bijis nevis kauls, bet keratīns - proteīns, kas veido ādas aizsargslāni, arī matus un nagus.

Kāds tieši bijis E. sibiricum raga praktiskais pielietojums, saprotams, šodien neviens skaidri nevar pateikt. Iespējams, tas noderēja tēviņiem, sacenšoties par mātītēm, aizsargājoties no plēsējiem vai, varbūt, lai ziemā izraktu zem sniega apslēpto zāli... Galvenais – rags bija, un bija patiešām iespaidīgs, tāds, ko cilvēks, vienreiz redzējis, nevarēja aizmirst...

Par to, kur palikuši ragi no uzietajiem E. sibiricum galvaskausiem, var tikai izteikt pieņēmumus (iespējams, par kaulaudiem ievērojami mīkstākā keratīna ragi sadalījušies nefosilizējoties), taču par to, ka tādi savulaik varētu būt atrasti vai pat iegūti medībās, liecina ievērojamā turkologa, valodnieka un Sibīrijas pētnieka Vasilija Radlova 1866.gadā publicētā jakutu leģenda par milzīga, vienragaina melna buļļa nogalināšanu ar šķēpu. Buļļa rags bijis tik liels, ka tā pārvešanai bijušas nepieciešamas ragavas. 1921.gadā jakūtu leģendas par lieliem vienragainiem buļļiem ar garu spalvu savācis Gavrils Ksenofontovs. Par "Ziemas vērsi" dēvēts bullis ar vienu garu ragu un bāli zilu spalvu minēts arī jakutu eposā "Olonko."

Apraksts, kas daļā detaļu visai līdzīgs paleontologu sniegtajam E. sibiricum ārējā izskata raksturojumam atrodams jau grieķu antīko autoru darbos. Turklāt jāatzīmē – tiem rakstot nevis par mītiem vai līdzīgām tēmām, bet naturālistiskos citzemju dabas aprakstos. Agrākais no vienradža pieminējumiem grieķu tekstos rodams V gs.pmē. ārsta un vēsturnieka Ktēzija grāmatā "Indika" ("Par Indiju"), kur viņš, izmantojot persiešu ziņas, tos apraksta kā Indijā mītošus straujus savvaļas ēzeļus, baltu, sarkanu un melnu spalvu un pusotru kubitu garu ragu. Aristotelis, iespējams, atkārto Ktēziju, rakstīdams par diviem vienragainiem zvēriem – oriksu (antilopi) un tā saukto "Indijas ēzeli." Strabons apgalvo, ka Kaukāzā sastopami vienragaini zirgi ar briežu galvām. Savukārt Plīnijs Vecākais, līdzās oriksam un Indijas vērsim (ar to, iespējams, domājot degunradzi), kā vēl vienu vienragainu, Indijā mītošu zvēru min kādu "par vienradzi sauktu ļoti negantu (fierce) dzīvnieku, kuram ir brieža galva, ziloņa kājas, kuiļa aste, bet pārējais ķermenis ir kā zirgam; zvēra balss ir zema, maurojoša un pieres vidū tam aug melns, divus kubitus (apm. 900 mm) garš rags."

Vienragains vērsis attēlots jau uz vairākiem Indas ielejas civilizācijas zīmogiem, taču dzīvnieka otrs rags attēlā visdrīzāk nav redzams, jo tas veidots profila skatā. Pie tam Hārapas zīmogu vērsis izskatā nemaz nelīdzinās Elasmotherium. Drīzāk tas atgādina Eirāzijas sumbru vai tam līdzīgu vēršveidīgo.

Vērā ņemams arī apstāklis, ka Indijā līdz šim nav atrastas Elasmotherium fosilijas. Līdz grieķiem nonākušās ziņas un leģendas par vienragaino bulli, kas atšķiras no kontinentā pazīstamā Indijas degunradža, indieši varēja iegūt no saviem ziemeļu kaimiņiem, Eirāzijas stepju iemītniekiem, tjurkiem un mongoļiem.

Vienradža apzīmējums tjurku, mongoļu un vairākās citās Āzijas tautu valodās ir aizgūts no ķīniešu "k'i-lin," ar ko Ķīnā tiek apzīmēts mītisks, himērisks, ķīniešu pūķim līdzīgs dzīvnieks. Ķīniešu kilinam reizēm ir divi, reizēm viens rags, pie tam kilinu ķīnieši skaidri nošķir no vienradža, "haitai" (heči), kas ir vienragains, reizēm kazai, reizēm lauvai līdzīgs mītisks dzīvnieks, spējīgs atšķirt labo no ļaunā. Kā taisnīguma simbolu haitai izmantoja ciņu un haņu ēras imperatoru cenzori – tienešu un vietvalžu uzraugi, kuri tā attēlu valkāja kā amata zīmi.

No tjurku avotiem, kuros vienojošie, kilinu raksturojošie motīvi ir tādi, ka tas ir vienragains, tumšas krāsas un milzīga izmēra dzīvnieks, atzīmējama XVIII gs. sastādītā grāmata "Manču valodas spogulis." Tajā kilins tiek aprakstīts kā "četrkājis ar brieža ķermeni, govs asti, aitas galvu, zirga kājām, govs nagiem un lielu ragu. Apmatojums tam ir piecās krāsās un augums duci pēdu liels. Tas ir mierīgas dabas (..)."

Vienradzi savā ceļojuma aprakstā uz Volgas Bulgāriju visai detalizēti apraksta arī arābu X gadsimta diplomāts un ceļotājs Ibn Fadlans. Viņš raksta:

"Netālu no šīs upes (Volgas) ir plaši mežonīgi apgabali, kur, kā viņi stāsta, dzīvo zvērs, kas izmēros ir mazāks par kamieli un lielāks par vērsi. Galva tam ir kā kamielim, aste kā vērsim, kamēr rumpis līdzīgs mūlim. Nagi tam ir šķelti kā vērsim. Galvas vidū atrodas apaļš, pie pamatnes resns rags, kas virzienā uz augšu kļūst tievāks līdz paliek spics kā asmenis. Dažiem raga garums sasniedz 3 līdz 5 kubitus, bet tie var būt arī garāki un īsāki. Dzīvnieks pārtiek no zaļajām koku lapām. Ja tas ierauga jātnieku uz zirga, tad drāžas tam pakaļ un, ja zirgs gadījies ātrs, jātniekam ir izredzes tikt cauri sveikā. Ja tas tomēr jātnieku panāk, tas ar savu ragu to izceļ no sedliem, pamet to gaisā un uzķer uz raga. Tas tā turpinās, līdz jātnieks ir pagalam. Taču zirgu tas nekādi neaizskar. Viņi [vietējie iedzīvotāji] medī šo dzīvnieku pa mežiem. Tas notiek tādējādi, ka viņi, bruņojušies ar lokiem un saindētām bultām, uzkāpj augstos kokos, zem kuriem tas dzīvo. Kad tas iegājis viņu vidū, viņi šauj uz to, līdz ievaino un nogalina.
Valdnieka namā es redzēju trīs lielus kausus, kas izskatījās [kā būtu darināti no] Jemenas oriksa [raga]. Valdnieks man pastāstīja, ka tie darināti no šī dzīvnieka raga pamatnes. Daži ļaudis no tās zemes man stāstīja, ka tas ir degunradzis."

Izvērtējot pieejamo informāciju, šķiet, ka vienradža mīta pamatā patiešām ir tautas nostāstos saglabātas ziņas par Eirāzijas plašumos senāk mitinājušos aizvēsturisku degunradzi, kura sugas pēdējos eksemplārus, iespējams, tikai pirms kādiem tūkstots – pusotra tūkstoša gadiem nomedījuši vai nu jakūti vai Pievolgas stepju iedzīvotāji... Savukārt mūsdienās populāro un pazīstamo veidolu – baltu zirgu ar narvaļa ilkni pierē, kā arī kristīgo simbolismu vienradzis ieguva telpā un laikā tālu no savas Eirāzijas pirmdzimtenes, viduslaiku Rietumeiropā.

Augšējais attēls: Heinriha Hardera E. sibiricum mākslinieciskā rekonstrukcija. Ap 1920. Avots: wikimedia.org.

Avoti:
phys.org
dailymail.co.uk
en.wikipedia.org

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.