Alameinas kauja (1942.g.)
882 lielgabalu kanonāde - tur britu artilērijas viesuļuguns ievadīja II Pasaules kara nozīmīgāko kauju Ziemeļāfrikā pie Alameinas (El Alamein), kas sākās 1942.gada 23.oktobra vakarā.
„Tās vēl nav beigas, tas pat nav beigu sākums. Bet tās, iespējams, ir sākuma beigas,” tā par El Alameinas kauju izteicās britu premjerministrs Vinstons Čērčils. Uz šīm sākuma beigām seram Vinstonam nācās gaidīt gandrīz divarpus gadus. Karadarbība Āfrikas tuksnesī sākās 1940.gadā, kad briti pēc zaudētās kaujas par Franciju ar bažām gaidīja vācu iebrukumu pāri Lamanšam. Itālijas diktators Benito Musolīni nolēma izmantot situāciju un sagrābt britu kontrolēto Ēģipti, tomēr duče krietni pārvērtēja savas armijas kaujas spējas. Briti, kurus tobrīd reģionā komandēja ģenerālis Ārčibalds Veivels, ar salīdzinoši maziem spēkiem sagrāva itāliešu 10.armiju un dziļi ielauzās Lībijas teritorijā. Hitlers, glābdams savu sabiedroto Musolīni, nosūtīja uz Āfriku vācu korpusu, kuru komandēja viens no viņa izcilākajiem karavadoņiem – tobrīd vēl ģenerālis Ervīns Rommels. Briti tobrīd lielu daļu savu spēku bija pārsvieduši uz Grieķiju, un Rommelam izdevās straujā pretuzbrukumā atsviest viņus atpakaļ Ēģiptē, taču gada otrajā pusē, kad Vācijas spēki bija koncentrēti iebrukumam Padomju Savienībā, situācija atkal mainījās, un nu jau Rommels bija spiests atkāpties. Taču tad, savukārt, britiem nācās arvien vairāk resursu pievērst Āzijai, kur džungļu zibenskaru sekmīgi īstenoja Japāna. Tā nu 1942.gada vasarā Rommelam izdevās vēl viens uzbrukums, kuru apturēja tikai 90 kilometrus uz rietumiem no Kairas – pie Alameinas pilsētiņas. Te, 65 kilometrus platā joslā starp Vidusjūru un tankiem nešķērsojamo Kataras zemieni, notika izšķirošā sadursme.
Premjerministrs Čērčils, neapmierināts ar līdzšinējo notikumu gaitu, nomainīja britu Ēģiptes spēku vadību, un par 8.armijas komandieri kļuva ģenerālis Bernards Montgomerijs. Alameinas bija kauja ne tikai starp divām armijām, bet arī divu karavadoņu – Rommela un Montgomerija – divkauja. Daudzējādā ziņā atšķirīgi, abi karavadoņi bija līdzvērtīgi pretinieki vienā aspektā – viņi abi spēja iedvest saviem kareivjiem pārliecību par uzvaru.
Alameinas kaujā bija maz iespēju izdomai un taktiskai veiklībai. Lielā mērā tā bija frontāla sadursme, kurā priekšrocības ir stiprākajam, un šajā gadījumā tie bija Britu sadraudzības spēki, kuru sastāvā cīnījās arī austrālieši, jaunzēlandieši, dienvidāfrikāņi, indieši, grieķi un franči; viņiem bija apmēram divkāršs pārspēks uz zemes un absolūts – gaisā. Montgomerijam izdevās turēt Rommelu pastāvīgā neziņā par to, kur īsti tiks dots nākamais trieciens. Vācu tankiem kritiski trūka degvielas, karavīri bija pārguruši un slimoja, Rommelu viena pēc otras sasniedza ziņas par nogremdētiem tankkuģiem, kuri bija veduši viņam degvielas papildinājumu. Pēc trīspadsmit dienas ilgušās kaujas vācu un itāliešu spēki bija izsmelti, un Rommels, pārkāpjot Hitlera pavēli, uzsāka atkāpšanos, kas gan vairāk līdzinājās bēgšanai. Pie tam, atkāpjoties no Ēģiptes, Rommels uzzināja, ka viņa armijas aizmugurē – Marokā un Alžīrijā – krastā izsēdusies vēl viena sabiedroto armija, kuru komandēja amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Līdz ar to vācu un itāliešu spēku liktenis Āfrikā bija izlemts.
