Aliens

Lielākais arhaisko mednieku-vācēju paleoindiāņu uzbērtais uzkalns Ziemeļamerikā tapis 1-3 mēnešu laikā

Povetipointas zemes uzbērumu - vaļņu un uzkalnu - komplekss pie Misisipi ir viens no lielākajiem t.s. maundu (uzkalnu) cēlāju kultūras pieminekļiem Ziemeļamerikā. Par tā nozīmi liecina š.g. janvārī Luizinānas štata iesniegtais pieteikums iekļaut Povetipointu līdzās Stounhendžai un Tadžmahala mauzolejam UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Līdz šim valdīja uzskats, ka atsevišķie mednieku un vācēju kopienu celtie zemes uzbērumi tapuši ilgā, varbūt pat simtiem gadu garā laika posmā, savukārt, gadījumos, kad mednieki-vācēji uzbūvējuši lielas, monumentālas būves, pieņemts, ka tas liecina par jau izveidojošos sociālo un ekonomisko nevienlīdzību. Tagad no šādiem vispārinājumiem nāksies atteikties - žurnāla "Geoarchaeology" 2013.g. janvāra/februāra numurā publicētie arheoloģiskās izpētes rezultāti liecina, ka Povetipointas maunds A - otrs pēc apjoma lielākais mākslīgais uzkalns Ziemeļamerikā - uzbērts neticami īsā laikā - 30 līdz 90 dienās. Turklāt izpētes laikā netika atklāts nekas, kas apstiprinātu sociālpolitisku rangu pastāvēšanu celtnieku sabiedrībā.

Iegūtie rezultāti liek pārvērtēt līdzšinējos priekšstatus par arhaiskā perioda maundu cēlāju cilšu sabiedrības struktūru un egalitāru kopienu spēju ātri paveikt darbietilpīgus, plānošanu un organizatorisku virsvadību prasošus uzdevumus, to īstenošanā iesaistot pietiekami lielu skaitu cilvēku no daudzajām nelielajām, atsevišķi dzīvojošām grupām.

Povetipointas cilvēkus, norāda raksta autori, pieņemts uzskatīt par izcilākās un attīstītākās Ziemeļamerikas vēstures arhaiskā perioda kultūras pārstāvjiem. Izcēlusies ap 2000.g.p.m.ē. un attīstījusies aptuveni 500 gadus, Povetipointas mednieku, zvejnieku un vācēju kultūra, izpletusies mūsdienu ASV austrumu daļā, sasniedza līdz tam nebijušus panākumus grandiozu zemes konstrukciju būvē un starpreģionu tirdzniecībā. Kopumā zināmas vairāk nekā 100 šīs kultūras vietas, bet pati izcilākā un ievērojamākā ir tieši Povetipointa ziemeļaustrumu Luiziānā. Pēc izpētītajām Povetipointas cilvēku apmetnēm pētnieki noskaidrojuši, ka mazākajās no tām dzīvojušas dažas, bet lielākajās - vairāki desmiti ģimeņu.

Povetipointas komplekss, kas nosaukts kādreizējās plantācijas vārdā, plešās gandrīz 3 kvadrātkilometru platībā un sastāv no centrālā laukuma, sešiem, sektoros sadalītiem, koncentriskiem, burtu "C" atgādinošiem lokveida uzbērumiem, diviem masīviem maundiem (maunds A un Motlija maunds), kurus daži pētnieki uzlūko kā lidojošu putnu atveidus, diviem koniskiem maundiem (maundi B un C) un viena maunda ar plakumu augšdaļā (maunds E). Kopumā visiem uzbērumiem izmantoti 765 000 kubikmetru zemes.

Maunds A, kas ir Povetipointas visizcilākais arhitektoniskais objekts, atrodas uz rietumiem no ārējā - sestā - loka. Uzskata, ka tas uzcelts ap 1260.g.p.m.ē. kā pēdējā, vainagojošā kompleksa daļa. Maunda A virsotne paceļas aptuveni 22 m augstumā virs apkārtējā reljefa. Uzkalna izmēri pie pamatnes ir apmēram 207m x 210 m un tā apjoms tiek lēsts uz 238 500 kubikmetriem zemes. Savā laikā maunds A bija lielākā zemes būve Ziemeļamerikā. Lielāks par Povetipointas maundu A ir tikai divus tūkstošus gadu vēlāk, laikā no 950. līdz 1200. gadam, jau vietsēžu - zemkopju sabiedrības uzceltais, dažreiz par "piramīdu" dēvētais, Mūku kalns Ilinoisā. Maunda A rietumu daļu veido koniska struktūra ar stāvām malām, kuras garenass orientēta virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem. Austrumu daļā atrodas aptuveni taisnstūraina, 10 m augsta platforma ar nolīdzinātu plakumu. Platformas stāvie sāni ir erozijas un vēsturisku rakumu izroboti. Šaurs, slīps veidojums savieno platformas un koniskās daļas virsotnes. Interesanti, ka Povetipointas kompleksa izmantošana pārtraukta pavisam īsu brīdi, apmēram 40 gadus, pēc maunda A uzcelšanas.

Par Povetipointas veidojumu nozīmi arheologiem nav vienprātīga viedokļa. Pamatojoties uz dažām, lokveida uzbērumos zem zemes atrastām stabu galu vietām, izteikti viedokļi, ka, šīs konstrukcijas, kas kādreiz pacēlušies 3 pēdu augstumā, bet teritorijas lauksaimnieciskās apstrādes gaitā šodien sarukušas līdz 1 pēdai, kalpojušas kā pamatne pastāvīgiem mājokļiem. Tomēr citi pētnieki tam nepiekrīt, pieļaujot, ka tur drīzāk atradušies pagaidu slieteņi, kuri uzcelti, kad Povetipointā, ierodoties uz sapulcēm, reliģiskiem rituāliem vai tirdzniecību, regulāri sapulcējušies ļaudis no tuvākām un tālākām vietām. Pretējā gadījumā, viņi saka, vajadzētu atrast daudz vairāk stabu vietas. Oponenti atbild, ka tās izzudušas vietu ilgstoši aparot. Arī par maundu nozīmi un funkcijām nav lielākas skaidrības. Tie nav izmantoti kā īpaši ierīkoti tempļi un tajos, izņemot nelielo maundu B, zem kura pelnu slānī atrada vairākas sīkas kaulu drumslas un vienu cilvēka augšstilba kaulu, nav uzietas liecības par apbedījumiem.

Divi skaidrojumi

Vēsturiski izveidojušās divas pieejas Povetipointas uzbūves skaidrojumā. Daļa pētnieku domā, ka zemes veidojumi uzbūvēti straujā tempā, vadoties pēc iepriekšēja plāna un darbā piedaloties lielākam skaitam, centralizētas vadoņu grupas pārraudzītu cilvēku. Šīs pieejas piekritēju divi galvenie argumenti bijuši celtniecības īsā hronoloģija un masīvā monumentālā arhitektūra, kas pati par sevi norāda par liela apjoma darbaspēka iesaistīšanu un, attiecīgi, to vadīt spējīgas sociāli-politiskās sistēmas pastāvēšanu.

Citi maundu pētnieki, savukārt, uzskata, ka Povetipointa ir tapusi pakāpeniski, krietni lēnākā tempā, ar minimālu organizatorisko vai politisko kontroli. Viņi domā, ka Povetipointā pastāvīgi uz vietas dzīvojis tikai neliels skaits indiāņu, pārējiem ierodoties sezonāli uz sociālekonomiskajām vai rituālajām norisēm. Šādā veidā maundi varēja tikt būvēti "pieaugoši" un kā "tūkstošgadīga procesa kumulatīvs rezultāts".

Izrakumi

Lai noskaidrotu, kurš skaidrojums atbilst arheoloģiskajām liecībām, pētījuma autori Entonijs Otmans (Anthony Ortmann) un T. Kiders (T.R. Kidder) apmēram 10 gadu laikā izpētīja maunda A uzbūvi, izdarot plašākus izrakumus platformā, kur tika izrakta viena plānā 3x10 m liela tranšeja, kas ļāva izpētīt uzkalna stratigrāfiju līdz pat pamatzemei. Informācijas papildināšanai ar ģeologu zondi tika paņemti paraugi arī dažādās citās uzkalna vietās.

Noskaidrojās, ka maunds uzbērts vietā, kur pirms tam pleties dūkstājs. Pirms uzkalna veidošanas purvāja augi nodedzināti - par to liecina degušas zemes slānis, kurā atrodami nelieli sakusumi. Deguma vietā izveidots nostiprinošs pamatslānis un uz tā uzbērts konusveida uzkalns, kam pievienots platformas uzbērums. Zeme uzbērumam bija ņemta no dažādām vietām, sajaucot kopā dažādas konsistences pildmateriālu. Visā kalna konstrukcijā, izņemot 1,5 līdz 1,7 m dziļu slāni virskārtā nevarēja konstatēt atmosfēras nokrišņu iedarbības pēdas - atsevišķās uzbēruma daļas bija skaidri izšķiramas, bez kādām erozijas un degradācijas pazīmēm. Tā kā līdzšinējo pētījumu materiāli neliecina, ka Luiziānas štata teritorijā maunda A būvniecības laikā būtu valdījis sausums, autori secina, ka klimats tolaik bija līdzīgs kā šodien, kad nokrišņu daudzums sasniedz 9,75cm mēnesī gada sausākajā periodā. Pēdējo 120 gadu laikā ir bijis tikai viens mēnesis, kura laikā šajā apvidū nevienu reizi nav nolijis lietus. Tas nozīmē, ka maunda A celtniecība ilgusi 1 līdz 2, maksimums 3 mēnešus ilgi.

Uzkalna uzbēršanas laiku, izmantojot atrastās ogles un augu daļas, noteica ar 14C metodi, kas deva aptuveni 3261 gadu pirms mūsdienām jeb 1261. g.p.m.ē.

Izvērtējot uzbēruma izveidošanai nepieciešamo darbaspēka daudzumu un darba laiku, arheologi secināja, ka darbs, zemi nesot ar groziem vai ādas maisiem, paveikts 30, 60 vai 90 dienās, piedaloties 1000 līdz 3000 indivīdiem. Pieņemot, ka līdz ar katru strādnieku ieradās vēl 3-4 ģimenes locekļi var lēst, ka vismaz uz maunda A būvniecības laiku Povetipointā mitinājās ap 9000 iedzīvotāju. Rēķinoties, ka vienas mednieku - vācēju grupas vidējais lielums ir 25 - 30 cilvēku, tas ir ļoti daudz. Izslēdzot iespējamību, ka Povetipointu pastāvīgi apdzīvoja apmēram 10 000 iedzīvotāju pētnieki secina, ka darbinieki uz uzkalna celšanas laiku ieradās no daudzām radniecīgajām un ar alianšu saitēm vienotajām grupām, kas dzīvoja tālu aiz Povetipointas tiešās ietekmes teritorijas, kuras platību lēš uz aptuveni 1820 km2.

Raksta autori norāda, ka ziņās par pirmsmodernisma kultūrām, kā arī etnogrāfiskajā literatūrā faktiski nav atrodama līdzīga precedenta, kad Povetipointas maundam A atbilstoša apmēra veidojumu tik īsā laikā būtu uzcēlusi kāda cita mednieku - vācēju kopiena. Šādas sarežģītības būvniecības process neapšaubāmi bija labi izplānots un noorganizēts. Ainava tika pārveidota, tai radot iepriekš izdomātu formu.

Šķiet loģiski secināt, ka tāda apjoma darbu, iesaistot tik daudz, plašā apkārtnē dzīvojošu grupu locekļus var veikt tikai pastāvot centralizētai varai, kuru, kā zināms pēc piemēriem vēsturē, raksturo sabiedrības noslāņošanās un nevienlīdzības veidošanās. Arheologi maunda A kultūrslānī centās atrast kādas liecības, kas šo pieņēmumu varētu apstiprināt. Tomēr tur nebija ne prestiža priekšmetu, ne apbedījumu. Tikpat kā nebija arī nekādu vienkāršu senlietu - nedaudzas atrastās visdrīzāk bija uzbērumā nonākušas, kopā ar celtniecībā izmantoto zemi. Nekas, kas varētu liecināt par īpašu saimniecisko vai rituālo nozīmi - resp. atbilstošu būvju, konstrukciju vai darbību pēdas - netika atklāts arī uz platformas. Tas liek domāt, ka maundu ceļot, nav bijis paredzēts, ka pēc pabeigšanas tas tiks kādā veidā funkcionāli izmantots.

Nozīme

1950. gados, kad Povetipointā izdarīja pirmos izrakumus, tika izvirzīts pieņēmums, ka maunds uzbūvēts, lai demonstrētu teokrātiskās elites spēku un autoritāti, "lai, izmantojot sabiedriskos darbus, leģimitizētu valdīšanas tiesības (...) uzkalni bija atgādinājumi par spēka hierarhisko dalījumu, bet to būvniecība nostiprināja ekonomiskās saites un sociālo integrāciju politiskajā veidojumā."

Tomēr, kā rāda aplūkojamā raksta autoru pēdējo gadu izrakumi maundā A, materiālās liecības neapstiprina institucionalizētas, valdošas priesteru kārtas pastāvēšanu Povetipointā. Daudz ticamāka ir versija, ka uzkalna būve pati bija rituāla prakse, maundus tādējādi uzlūkojot kā sava laikmeta pasaulskata ikonas, kuru nozīme izprotama nevis meklējot pabeigtā veidojuma funkcionalitāti, bet pievēršoties tieši tā tapšanai. Tas bija rituāls, kurā iesaistījās visa kopiena un tā mērķis, kā 2006.g. izdotajā grāmatā "Symbolism of Mississippian mounds" raksta V. Naits, varēja būt "sava veida pasaules atjaunošanas ceremonija". Kā piemēru no jaunākiem laikiem autori min Evansa-Pričarda rakstu krājumā "Sudan notes and records" 1935. g. publicētā rakstā "The Nuer: tribe and clan" aprakstīto zemes uzkalna veidošanu 19. gs. II pusē Sudānā, ko paveica nueru cilts piederīgie, kas, darbojoties savas āfrikāņu dievības - gara Denga pravieša Ngundenga vadībā, uzbēra aptuveni 60 pēdu augstu konisku piramīdu. Evanss-Pričards raksta: "Uzkalna būve bija milzīgs darbs. Tas sastāvēja no slapjiem pelniem, sajauktiem ar izkaltušu un svaigu zemi (...) stāsta, ka ļaudis, lai izrādītu dievbijību, nesuši uz kalnu pa saujai pelnu (..). D. Džonsons 1994.g. izdotajā grāmatā "Nuer prophets: A history of prophecy from the upper Nile in the nineteenth and twentieth centuries" papildina: "Ngundenga uzkalns izveidoja pastāvīgu vietu, caur ko varēja tuvoties Dievībai, un kur tā varēja parādīties. Kalna masivitāte palīdzēja izplatīt Ngundenga ietekmi (...) tie, kas ieradās būvēt uzkalnu un tie, kas nesa pelnus un dubļus, lai to vēlāk nostiprinātu, kļuva par morālas kopienas sastāvdaļu un tika iesaistīti darbībā, kura, kā tika uzskatīts, deva viņiem un viņu ciltij dzīvības spēku. Uz darbiem ieradās atsevišķi indivīdi, atsevišķas Lou klana grupas sūtīja savas delegācijas (...) Daudzas Ngundenga veiktās upurēšanas bija domātas kā universālu labumu nesošas, nodrošinošas labklājību ne vien atsevišķiem cilvēkiem vai klanu grupām, bet visiem Denga pielūdzējiem.

Protams, ka Povetipointu un jo īpaši maundu A nevarēja uzbūvēt bez darbu vadības, kādai personai vai personu grupai nenododot visa lielā cilvēku kopuma rīkošanas tiesības, taču tās, kā uzskata raksta autori, bija īslaicīgas un izrietēja nevis no šo personu pašu gribas un varas, bet no kopienas locekļu vienošanās rituālas darbības kontekstā. Pētnieki secina, ka sabiedrības var attīstīties visdažādākajos veidos un priekšstats, ka sarežģītas sabiedrības var veidoties tikai virzienā no augšas uz leju, kādai spēcīgai un bagātai, bet nelielai grupai uzurpējot varu pār līdzcilvēkiem nav uzlūkojams kā universāls, visu pirmsrakstības laikmeta monumentālo arhitektūras pieminekļu tapšanu izskaidrojošs modelis.

Raksta noslēguma autori norāda, ka ģeoarheoloģiskās metodes (tai skaitā objekta ģeofizikālā izpēte un inženiertehnisko risinājumu noskaidrošana) kuras pēta zemes uzbērumu konstrukciju veidošanu sniedz plašāku ieskatu to rašanās apstākļos, ļaujot izdarīt precīzākus secinājumus par to celtnieku sociālo, ekonomisko un pat rituālo norišu veidu un raksturu.

Avots:

Anthony L. Ortmann, Tristram R. Kidder. Building Mound A at Poverty Point, Louisiana: Monumental Public Architecture, Ritual Practice, and Implications for Hunter-Gatherer Complexity. // Geoarchaeology, 2013; 28 (1): 66 DOI: 10.1002/gea.21430