Aliens

Ķibele ar Čatalhudžukas proto-Kibeli: dieviete vai matrona?

Vēl pavisam nesen visas bez izņēmuma, paleolīta, mezolīta un neolīta Eirāzijas senvietās uzietās, mūsdienu skatījumā slimīgi resnas sievietes attēlojošās statuetes, no kurām, šķiet, ikoniskākais piemērs ir tā sauktā Villendorfas Venēra, automātiski tika ieskaitītas “Lielās dievietes Mātes” ikonogrāfiskajos atveidos. Gluži tāpat kā senajā, pirms-indoeiropiešu Eiropā pastāvējušās kultūras ievērojamās lietuviešu-amerikāņu arheoloģes Marijas Gimbūtienes iespaidā tika uzlūkotas kā matriarhāta iekārtā dzīvojošas sabiedrības. Taču beidzot šī “tradīcija” ir lauzta – nozarē ietekmīgais Čatalhudžukas izrakumu ilggadējais vadītājs, Stenforda universitātes profesors Īans Hoders publiski paziņojis, ka divas, šajā neolīta apmetnē 2016.g. atrastās, apmēram 9000 gadus senās, unikālās figūriņas, domājams, attēlo nevis Mazāzijas Zemes mātes, auglības dieves Kibeles, priekšteci, kā to bija atspoguļojuši vairāki preses izdevumi, kas ziņoja par atklājumu, bet, visdrīzāk, kādu savulaik reāli dzīvojušu, savā kopienā ievērojamu, sociāli augstu stāvokli ieņēmušu gados vecu sievieti.

Čatalhudžuka

Čatalhudžuka (No turku çatal "dakša" + höyük "pakalns") ir liela, vēlajā neolītā un tam sekojošajā halkolītā jeb vara laikmetā (~7500.-5700.g.pmē.) Dienvidanatolijā (Turcija) pastāvējusi apmetne/proto-pilsēta, kuras ziedu laiki tiek attiecināti apmēram uz 7000.g.pmē.

2012.g. Čatalhudžuku iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma vietu sarakstā.

Arheoloģiski Čatalhudžuka pētīta kopš 1958.g. Īana Hodera vadībā šīs senās zemkopju apmetnes izpēte notiek kopš 1993.g. Pavisam Čatalhudžukas kultūrslānī līdz šim izdalīti 18 apdzīvotības periodi.

Čatalhudžuku veido cieši kopā viena pie otras sabūvētas māla kleķa un dubļu ķieģeļu celtnes, kuru vidū nav uzietas nevienas izteikti plašas, apmetnes iedzīvotāju kopīgām sanāksmēm piemērotas sabiedriskas telpas. Iespējams, protams, ka kopienas lemttiesīgo iedzīvotāju publiskās sanāksmes tika noturētas brīvā dabā, ārpus mājokļiem. Dažu lielāko telpu sienas rotā freskas un dažādi ciļņi, no kuriem pazīstamākie veidoti no vēršu galvaskausiem. Par māju ieejām, kuras vienlaikus kalpojušas arī kā dūmvadi, kalpojuši caurumi ēku horizontālajos jumtos. Jumti izmantoti arī kā ielas (tikpat labi – arī kā jau minēto sanāksmju vietas).

Tāpat kā Čatalhudžukā trūkst lielas sabiedriskas nozīmes telpas, tajā nav arī nekādu izcilu tempļu vai valdnieka piļu. Tomēr reliģijai jeb mītiskajam pasaulskatam apmetnes iedzīvotāju vidū bijusi ievērojama loma. Par to liecina lielākajās mītnēs atrastie simboliskas nozīmes cilņi, freskas un daudzās no māla, marmora, kaļķakmens, alabastra, bazalta u.c. materiāla izgatavotās figūriņas. Kā īpaši izcils atradums minama ar 6000.g.pmē. datētā labības apcirknī uzieta, lauvu vai leopardu sargātā tronī sēdoša tukla, dzemdējoša sieviete, – domājams Auglības dievietes tēls, kas ikonogrāfiski tik ļoti uzkrītoši līdzinās 5000-6000 gadus vēlāk pazīstamajai Mazāzijas Kibelei – dievu mātei, mežonīgas dabas, kalnu dievietei.

Apmetnē nav atrasts arī neviens kopējs kapulauks – savus mirušos čatalhudžukieši ierakuši māju grīdās, parasti pie pavardiem, galvenajās telpās izveidotās platformās vai zem gultām. Mirušie pirms apbedīšanas tikuši sasieti, aptīti ar paklājiem un ievietoti grozos. Atsevišķos kapos atrasti sajaukti kauli liecina, ka mirušā ķermenis, iespējams, kādu laiku ticis turēts atklātā vietā, tad kauli savākti un apbedīti. (Netiešu liecību par šādu iespējamību sniedz uz vienas Čatalhudžukas mājas sienas atrastā freska (sk. ŠEIT), kurā varētu būt attēloti tā saucamie ekskarnācijas torņi. Šādi torņi jeb to analogi no vēlākiem laikiem ir pazīstami daudzviet pasaulē - mirušo uz tiem novietoja, lai to pūstošās miesas, kas tika uzskatītas par nešķīstām, apēstu maitēdāji putni.) Reizēm mirušā galva atdalīta no ķermeņa un izmantota kādos rituālos. Sieviešu kapos bieži liktas vērpjamo vārpstiņu skriemeļi, bet vīriešu – akmens cirvji. Daži galvaskausi tikuši noklāti ar mālu un izkrāsoti ar okeru, lai atveidotu mirušā sejas vaibstus. Šī paraža ārpus Čatalhudžukas gan vairāk bijusi izplatīta nevis Mazāzijā, bet Sīrijas un neolītiskās Jērikas apkaimes senvietās.

Dievu māte vai matrona?

Čatalhudžukā kopš 1958.g. atrastas apmēram 2000 figūriņas un statuetes, taču tikai neliela to daļa atveido cilvēkus, galvenokārt šajos sīkplastikas veidojumos attēloti dažādi dzīvnieki. Savukārt no cilvēku figūrām tikai dažas, kā tagad norāda Hoders, varētu saistīt ar dievietes, proto-Kibeles tēlu. Pārējās, arī pagājušā gadā atrastās figūras, pretēji izrakumu pirmā posma vadītaja Melāra uzskatiem, būtu interpretējamas kā vecu sieviešu, iespējams, dzimtas ciltsmātes lomu ieņēmušu personu attēli.

Izteiksmīgākā no divām 2016.g. rudenī atrastajām sieviešu figūrām izceļas ar naturālistiskiem tauku kroku slāņiem uz vēdera un kakla, resnām kājām un rokām, vienīgi ekstremitāšu galējiem posmiem esot nedabīgi maziem. Figūrai uz galvas nav matu, lai gan, iespējams, tie bijuši no dabīga materiāla (cilvēka matiem), kas laika gaitā iznīcis. Figūras izmēri – 17x10,96 cm, svars – 1 kg.

Vecās sievietes figūra tika atrasta ēkas iekšienē un netālu no tās atradās obsidiāna nazis. Tas, uzskata Hoders, liek domāt, ka figūriņa tur nav nokļuvusi nejauši, iespējams, tā uzlūkojama kā reāla apbedījuma aizvietojums.

Tomēr šeit negribot jāuzdod jautājums – vai visas vecās, ietekmīgās Čatalhudžukas sievietes bija pārmērīgi resnas? Ja tā, kāds bija iemesls? Kā arī – vai čatalhudžukiešu vidū nevarēja būt arī kāda ietekmīga, veca, bet kārnas miesas būves sieviete? Kāpēc nav atrastas šādas statuetes? Ideoloģiski noteikta standartizācija?

Vienlaikus Hoders grauj arī mītu par Čatalhudžuku kā jau minētās Gimbūtienes iztēloto matriarhāta sabiedrību. “Tā vietā, lai Čatalhudžukas arheoloģiskajā materiālā saskatītu Mātes Dievietes kultūru,” - Hoders saka, “mums faktiski nav nekādu norāžu, kas liecinātu vai nu par matriarhātu vai patriarhātu.” “Kad mēs aplūkojam, ko viņi ēduši un dzēruši, skatamies, kāds bijis viņu sociālais statuss, mēs redzam vīriešu un sieviešu vienlīdzību. Pastāvēja ietekmes līdzsvars. Uz to norāda arī apmetnē atrastie, no ķermeņa atdalītie galvaskausi – vīriešu un sieviešu atsevišķi uzieto galvaskausu skaits ir apmēram vienāds.”

Avots:
news.stanford.edu

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.