Aliens

Dienvidfrancijā atklāta akmens plāksne ar 38 000 gadu senu sumbra attēlu

Atkārtoti izpētot Blančardas grotu, vienu no vēsturiski nozīmīgākajām Oriņjakas kultūras cilvēku, Eiropas senāko modernā tipa Homo sapiens iedzīvotāju, dzīvesvietām, arheologi Francijā uzgājuši, iespējams vecāko, šobrīd zināmo petroglifu pieminekli. Raksts par atklājumu publicēts žurnālā Quaternary International.

Blanšāra grota

Blančardas grota, kas atrodas Castel-Merle sāngravā Vēzes upes ielejā, Dordoņas departamentā, Dienvidrietumfrancijā ir viens no arheologiem pazīstamākajiem Oriņjakas kultūras pieminekļiem. Laikā no 1910. līdz 1912.gadam, strādājot vietējās viesnīcas īpašnieka, amatierarheologa Luija Dido (Luis Didon) vadībā, grotu arheoloģiski pētīja Marsels Kastaņets (Marcel Castanet).

Atrokot apmēram 20 x 6,5 m lielu laukumu, Kastaņets, lielākoties darbojoties vienatnē, ieguva vairākus tūkstošus priekšmetu – dažnedažādus kaula, raga un akmens rīkus un ieročus, kuri pārstāvēja praktiski visus šodien zināmos Oriņjakas kompleksa senlietu tipus. Kaula priekšmetu ziņā Blančardas grota joprojām ir viena no trim bagātīgākajām Oriņjakas perioda atradnēm. Atradumu vidū daudzi priekšmeti bija ar simbolisku nozīmi – rotāti gliemežvāki, ziepjakmens izstrādājumi, dzīvnieku zobi u.c. artefakti, kuri uz Vēzes ieleju bija atceļojuši no Atlantijas okeāna, Vidusjūras piekrastes, Pireneju kalniem un citām, līdz pat 600 km attālām vietām.

Priekšmeti bija izvietoti divos slāņus (B un D), kurus vienu no otra atdalīja grotas griestu nobrukuma kārta. Uz daļas no nobrukušajiem klints gabaliem (apmēram 40) atrada iegrebtus vai uzzīmētus attēlus – sieviešu un vīriešu dzimumorgānu atveidojumus, apļus, dzīvnieku pēdas un siluetus... Lai gan izrakumi netika izdarīti un dokumentēti atbilstoši mūsdienu priekšstatiem par arheoloģisko pētījumu veikšanas pamatprincipiem, tomēr Dido uzņemtā un publicētā slāņu stratigrāfija labi atbilst vēlāk, XX gs. 30.gados pētītajai, uz tās pašas terases blakus esošajai grotai, tās stratigrāfijai.

Atrastos priekšmetus Kastaņets un Dido atpazina kā piederīgus tobrīd Eiropas paleolītā jau izdalītajai Oriņjakas kultūrai, lai gan kļūdaini noteica periodu – kā tagad ir skaidrs, B slānis pieder nevis vidējam, bet agrajam Oriņjakam. Diemžēl Dido abu slāņu atradumus apvienoja vienā kolekcijā un, kā tas tolaik – XX gs. sākumā – bija parasts, iegūtās senlietas pārdeva dažādiem, vismaz četriem muzejiem. Ievērojama daļa atradumu nonāca ASV.

Ņemot vērā Blančardas grotas zinātnisko nozīmi, kā arī Kastaņeta/Dido pētījumu oportūnistisko raksturu (tika rakts ātri un tur, kur grunts bija mīkstāka), amerikāņu-franču pētnieku komanda 2011.-2012.g. sezonā atkārtoti izpētīja Blančardas grotu. Rezultātā gan Kastaņeta izbērtajās zemēs, gan neskartā kultūrslānī tika atrasti vēl daudzi priekšmeti un to vidū kaļķakmens plāksne ar Dordoņas stilā veidotu senvērša – sumbra attēlu.

Attēli uz plāksnēm

Pavisam, teikts aplūkojamā pētījumā, Dordoņas reģionā atklātas 9 oriņjakiešu apmetnes, kurās uzietas ar attēliem rotātas kaļķakmens plāksnes. Tomēr lielākā daļa no apmēram 147 objektiem, apmēram 26%, atrasti tieši Blančardas grotā. Lai arī uz tiem attēlotie motīvi – “vulvas,” “peņi,” ģeometriski ornamenti, dzīvnieku figūras u.c. – sastopami arī citos Eiropas Oriņjaka pieminekļos, tikai Dordoņā tie ir izveidoti, izmantojot līniju-perkusiju tehniku. Šīs tehnikas dominanto pielietojumu, domājams, nosaka Dordoņas baseina iežu relatīvais mīkstums - 6. pēc Moha cietības skalas.

Jaunatklātā plāksne ar sumbra attēlu

Plāksni ar sumbra attēlu arheologi uzgāja karbonātiežu sacementētā, iepriekš netraucētā paleolīta slānī. Plāksne, Oriņjakas perioda akmens priekšmetu un krama atšķilu blīva slāņa ieskauta, saplīsusi divās daļās, gulēja zemē ar priekšdaļu uz leju. Ņemot vērā, ka šāds novietojums – priekšdaļa uz leju – sastopams vairākumam Blančardas grotas plākšņu, arheologi izvirzījuši divus iespējamos skaidrojumus – šo pozīciju nosaka vai nu ģeoloģija (griestu nobrukums) vai arī kulturāli faktori (apzināta oriņjakiešu rīcība, plāksnes apvēršot ar priekšdaļu uz leju).

Ņemot vērā, ka plāksne atradās netraucētā oriņjakas slānī, kurā bija arī nedeguši zīdītāju kaulu fragmenti, to bija iespējams datēt, izmantojot 14C un koriģējošo, gruntsūdeņu piesārņojuma kļūdas izslēdzošo hidroksiprolīna metodi. Iegūto datu kalibrācija deva datējumu apm. 38 000 gadi pirms mūsdienām, kas Blančardas sumbru attēlojumu ļauj nosaukt par šobrīd vienu no senākajiem, datētajiem Oriņjakas kultūras mākslas darbiem.

Pētījuma kopsavilkumā zinātnieki secina, ka, izmantojot esošo avotu kopu, iespējams teikt, ka oriņjakiešiem bija raksturīga stilistiski savdabīga un hronoloģiski noturīga figuratīvā māksla. Iespējama paralēļu saskatīšana plašā reģionā (piem., salīdzinot, piemēram, Blančardas perkusijas tehnikā punktēto sumbru ar Šovē alas gleznoto degunradzi), vienlaikus atzīstot lokālo variāciju pastāvēšanu.

Vispārinoši runājot par mākslas darbu jeb simbolisko attēlu nozīmi un lomu oriņjakiešu ikdienas dzīvē, raksta autori, aplūkojot Blančardas grotas piemēru, uzsver to ikdienas klātesamību kopējā grupas dzīves telpā – attēli sākotnēji atradās uz grotas griestiem un bija redzami visiem tās iemītniekiem un viesiem. Resp. - domājams, tie drīzāk kalpoja kā socializācijas instrumenti nevis kā kāda ezotēriska kulta objekti.

Avoti:
Bourrillon, R., et al., A new Aurignacian engraving from Abri Blanchard, France: Implications for understanding Aurignacian graphic expression in Western and Central Europe, Quaternary International (2016), http://dx.doi.org/10.1016/j.quaint.2016.09.063
https://paleo.revues.org/3019 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.