Blančardas grota
Blanchard.
Viena no vēsturiski nozīmīgākajām Oriņjakas kultūras (32 000 g.pmē) cilvēku, Eiropas senāko modernā tipa Homo sapiens iedzīvotāju, dzīvesvietām.
Atrašanās vieta. Atrodas Castel-Merle sāngravā Vēzes upes ielejā, Dordoņas departamentā, DR Francijā.
Atklāšana un izpēte. Laikā no 1910.-1912.gadam, strādājot vietējās viesnīcas īpašnieka, amatierarheologa Luija Dido (Luis Didon) vadībā, grotu arheoloģiski pētīja Marsels Kastaņets (Marcel Castanet).
Ņemot vērā Blančarda grotas zinātnisko nozīmi, kā arī Kastaņeta/Dido pētījumu oportūnistisko raksturu (tika rakts ātri un tur, kur grunts bija mīkstāka), amerikāņu-franču pētnieku komanda 2011.-2012.gada sezonā atkārtoti izpētīja Blančarda grotu. Rezultātā gan Kastaņeta izbērtajās zemēs, gan neskartā kultūrslānī tika atrasti vēl daudzi priekšmeti un to vidū kaļķakmens plāksne ar Dordoņas stilā veidotu senvērša – sumbra attēlu.
Atradumi. Atrokot apmēram 20 x 6,5 m lielu laukumu, Kastaņets, lielākoties darbojoties vienatnē, ieguva vairākus tūkstošus priekšmetu – dažnedažādus kaula, raga un akmens rīkus un ieročus, kuri pārstāvēja praktiski visus šodien zināmos Oriņjakas kompleksa senlietu tipus. Kaula priekšmetu ziņā Blančarda grota joprojām ir viena no trim bagātīgākajām Oriņjakas perioda atradnēm.
Atradumu vidū daudzi priekšmeti bija ar simbolisku nozīmi – rotāti gliemežvāki, ziepjakmens izstrādājumi, dzīvnieku zobi u.c. artefakti, kuri uz Vēzes ieleju bija atceļojuši no Atlantijas okeāna, Vidusjūras piekrastes, Pireneju kalniem un citām, līdz pat 600 km attālām vietām. Priekšmeti bija izvietoti divos slāņus (B un D), kurus vienu no otra atdalīja grotas griestu nobrukuma kārta. Uz daļas no nobrukušajiem klints gabaliem (apmēram 40) atrada iegrebtus vai uzzīmētus attēlus – sieviešu un vīriešu dzimumorgānu atveidojumus, apļus, dzīvnieku pēdas un siluetus... Lai gan izrakumi netika izdarīti un dokumentēti atbilstoši mūsdienu priekšstatiem par arheoloģisko pētījumu veikšanas pamatprincipiem, tomēr Dido uzņemtā un publicētā slāņu stratigrāfija labi atbilst vēlāk, XX gs. 30.gados pētītajai, uz tās pašas terases blakus esošajai grotai, tās stratigrāfijai.
Atrastos priekšmetus Kastaņets un Dido atpazina kā piederīgus tobrīd Eiropas paleolītā jau izdalītajai Oriņjakas kultūrai, lai gan kļūdaini noteica periodu – kā tagad ir skaidrs, B slānis pieder nevis vidējam, bet agrajam Oriņjakam. Diemžēl Dido abu slāņu atradumus apvienoja vienā kolekcijā un, kā tas tolaik – XX gs. sākumā – bija parasts, iegūtās senlietas pārdeva dažādiem, vismaz četriem muzejiem. Ievērojama daļa atradumu nonāca ASV.
Kaula plāksnīte, kurā iegrebto iedobumu lokus arheologs un rakstnieks A.Maršaks interpretēja kā Mēness fāžu iezīmes. Ja tas ir tiesa, tad šis ir senākais atradums, kas liecina par cilvēku prasmi skaitīt laiku pēc Mēness cikliem.
Raksti.
Dienvidfrancijā atklāta akmens plāksne ar 38 000 gadu senu sumbra attēlu.
Saites.
Oriņjakas kultūra.
Alas.
Alu māksla.
