Aliens

Pie acteku upurakmens atrod 50 cilvēku galvaskausus

Veicot labiekārtošanas darbus Mehikas vēsturiskajā centrā, senās acteku galvaspilsētas Tenočtitlānas sakrālajā daļā pie kādas celtnes atrada 50 cilvēku galvaskausus un ap 250 apakšžokļu. Tas ir lielākais līdz šim atrastais galvaskausu depozīts Lielā tempļa (Templo Mayor) kompleksā.

Meksikas Valsts antropoloģijas un vēstures institūta arheologi, izpētot vietu, kur plānots izbūvēt jaunu pieeju Lielā tempļa muzejam, netālu no 2011.gadā atklātā, domājams acteku galvenajam dievam Uicilopočtlam veltītā ceremoniālā laukuma (Cuauhxicalco) šī gada augustā atsedza vairākus haotiski izvietotus cilvēku galvaskausus un apakšžokļus. Turpinot izrakumus atklājās, ka cilvēku atliekas kopā ar zemi sasviestas 1,5 m x 1,2 m lielā, ar akmeņiem ierobežotā laukumā. Noņemot galvaskausus, zem apbēruma atrada upurakmeni, bet zem tā vēl 5 galvaskausus (augšējā attēlā) ar sānos izsistiem lieliem caurumiem.

Institūta Urbānās arheoloģijas programmas vadītājs arheologs Rauls Barera Rodrigess pastāstīja, teikts preses relīzē, ka šie 5 galvaskausi pirms novietošanas zem akmens, iespējams, bijuši daļa no compantla (tzompantli) - upursienas, kurā uz horizontālām kārtīm kā skaitāmie kauliņi bija uzvērti upurēto cilvēku galvaskausi. Pēc dažu autoru aprēķiniem uz lielākā Tenočtitlānas compantla konkistadoru ierašanās brīdī bijuši līdz pat 120 000 galvaskausu. Šāds daudzums, iespējams, jāuzlūko par pārspīlējumu (1), lai gan, pat samazinot to vairākas reizes skaits joprojām paliek milzīgs. Līdzās nocirsto cilvēku galvu compantla galvaskausu rindas pirmskolumba Vidusamerikā iegreba arī akmeņos, ar šādiem bareljefiem nereti izrotājot tempļu sienas.

Interesanti, ka neīstu galvu compantli Meksikā joprojām ir populārs "rotājums," ko izmanto mirušo piemiņas dienas noformējumā:

Atklātais upurakmens ir otrais šāda veida objekts, kas atrasts Lielā tempļa kompleksa teritorijā kopš tās arheoloģiskās izpētes uzsākšanas pirms 20 gadiem. Tas ir austrumu - rietumu virzienā orientēts, 45 cm augsts, 35 cm līdz 42 cm garš un 9 cm plats akmens uz kā acteku priesteri uzstiepa savus upurus, kuriem ar krama vai obsidiāna nazi pāršķēla krūtis un izrāva vēl pukstošo sirdi, kas tika upurēta dieviem.

Arheologi uzskata, ka upurakmens cilvēku nogalināšanai izmantots līdz Lielā tempļa IV apbūves periodam (1440.-1487.g.), kura laikā, būvējot jaunas celtnes un paplašinot esošās, apbērts ar zemi, kurā tika samesti atrastie galvaskausi un apakšžokļi.

Galvaskausi, pateicoties mitrajai videi, saglabājušies samērā labi un uz dažiem no tiem, stāsta institūta pētniece Himēna Čavesa (Ximena Chavez), redzamas apstrādes pēdas, kas liecina, ka tos bijis plānots izmantot masku izgatavošanai. Kaut kādu iemeslu pēc šis darbs tomēr nav pabeigts. Galvaskausu maskas, paskaidro arheoloģe, nav bijušas paredzētas valkāšanai, jo acu dobumus acteki noslēdza, tur ievietojot īstos redzokļus atdarinošus rotājumus no gliemežvākiem un pirīta. Inkrustēti ar dārgmetāliem un pusdārgakmeņiem tika arī paši galvaskausi. Šīs baisās maskas simbolizējušas nāves dievu Miktlantekutlu un kalpojušas kā saziņas līdzeklis starp cilvēku un dievu pasauli.

Galvaskausi piederējuši aptuveni 25-30 gadus jauniem vīriešiem un sievietēm - acteku asiņainās reliģijas upuriem. Lai gan Vidusamerikas Klasiskā perioda (200.-1000.g.) beigās praktiski visas reģiona kultūras bija iekļāvušas cilvēku upurēšanu kā kulta praksi savās reliģijās, tomēr tieši acteki "dievu barošanu" izvērta visneiedomājamākos apmēros, katru gadu laika posmā no XV gs. sākuma līdz 1561.gadam reliģiskās ceremonijās nogalinot no 50 000 līdz pat 250 000 cilvēku.

Acteku mīti vēstīja, ka pasaule un cilvēki radušies dieviem upurējot sevi. Tāpēc, lai viss esošais turpinātu pastāvēt - Saule mērotu savu ceļu pie debesīm, neizžūtu ūdeņi, neizkalstu lauki un uz zemes nenolaistos tumsas dēmoni -, priesteriem nepieciešams ziedot dieviem cilvēku asinis un dzīvības. Un, kas ir pats galvenais, tieši acteki ir izredzētie, kuriem tas jādara.

Avoti:
inah.gob.mx
milenio.com
arkeopatias.wordpress.com
thehistoryblog.com
flickr.com
users.polisci.wisc.edu

Piezīmes: (1) Ortíz de Montellano, Bernard R. (1983). "Counting Skulls: Comment on the Aztec Cannibalism Theory of Harner-Harris". American Anthropologist 85 (2): pp.403–406.  

Pirmo reizi publicēts 22.10.2012.