Čigāni
Pašnosaukums - rōmi.
Cēlies no dziedātāju – muzikantu kastas nosaukuma transformācijas. Citas tautas viņus dēvē dažādi: Gitanos – Spānijā, Gipsy – angliski runājošās zemēs, Bohemiens vai Tsiganes - Francijā, Roma vai Sinti – Vācijā. Apzīmējums „čigāni” arī plaši izplatīts, cēlies no grieķu valodas. Ziemeļindijā čigāni paši sevi sauc par romiem vai buriem.
Čigāni pieder pie indoirāņu zara indiešu valodu grupas. Čigāni ir klejotāju tauta Rietumāzijā, Ēģiptē, Eiropā, jaunākos laikos arī Amerikā, cēlušies no ZR Indijas (teritorija Indas upes baseinā, mūsdienās Indijas un pakistānas teritorijās), kur vēl tagad dzīvo tiem radniecīgie dardi un kafri. Arheoloģisko vai rakstveida pierādījumu tam gan laikam nav, tomēr mutvārdu tradīcija, alodas un antropoloģijaspētījumi uz to norāda.
Skaits. Pašlaik Eiropā čigānu skaitu lēš no 7-9 miljoniem.
Iziešana no Indijas. Čigāni izgāja no Indijas un izklīda pa visu pasauli VII gs., kad sākās islāma invāzija Indijā. Viņu nav tikai dažās Āzijas valstīs, piemēram, Japānā. Čigāniem un eiropiešiem ir kopēji priekšteči – pirmeiropieši.
Saskaņā ar kādu senu čigānu leģendu, visi čigāni agrāk bijuši putni. Kādu dienu, lidojot virs zemes, tie ieraudzījuši brīnišķīgu pili mirguļojam saulē. Ilgu dzīti, čigāni-putni ielaidās pilī, kas bija pārpilna ar zosīm, vistām un tītariem. Tie bija pārsteigti par ciemiņu daili un sāka košos putnus kārdināt ar dāvanām, zeltu un dārgakmeņiem - lai tikai čigāni paliktu pilī. Drīz vien visi čigāni bija tērpti mirdzošā zeltā. Tikai viens putns pretojās kārdinājumiem un zeltam nepieskārās. Tas aicināja visus lidot prom, bet neviens neklausīja. Ar smagu sirdi putns pacēlās debesīs un kā akmens ietriecās zemē. Viņa nāve lika čigāniem atjēgties. Tie mēģināja pacelties spārnos, bet zelts viņus bija padarījis pārāk smagus. Vistas, zosis un tītari triumfēja, viņi gribēja turēt čigānus zeltītos būros. Bet no debesīm nolidoja maza, sarkana spalva. Tā atbrīvoja čigānus no mantas smaguma, tomēr pacelt spārnos vairs nespēja. Spalva pacēlās vējā un aizlidoja pasaules plašajos ceļos. Čigani tai sekoja, un, trauksmaini vicinot spārnus, putni pārvērtās par cilvēkiem. Tikai viņu dvēseles palika tās pašas - tās piederēja putniem, kas aizmirsuši lidot.
820.gadā Basrā sacēlās no Indijas izceļojušie čigānu emigranti – zotti.
Islāma gūstekņu versija. Vietējo iedzīvotāju zemāko kastu – rōm – pārstāvji tika savaņģoti kā kareivji cīnīties ar musulmāņu invāziju, kas spiedās iekšā no Persijas puses. Iespējams, ka islāma karotāji viņus pieveica un saņēma gūstā. Mahmūds no Gaznas, piemēram, atgriezās no karagājiena uz Pendžabu ar 500 tūkstošiem gūstekņu. Šī versija vēsta, ka tieši gūstā saņemtie karavīri vēlāk saliedējās par tautu, kuru pēctečus tagad pazīst kā čigānus. Nav zināms, kāpēc pēc brīvības atgūšanas viņi neatgriezās dzimtenē, bet gan devās uz Rietumiem.
Čigāni Eiropā. Čigāni nokļuva Eiropā caur Mazāziju.
Pirmās drošās ziņas par čigāniem Eiropā ir fiksētas 1332.gadā, kad franciskāņu mūks brālis Simons no Grieķijas rakstīja: „Krētas salā dzīvo tauta – atciganoi.” Grieķu vārds athinganos apzīmēja kādu sektu, kura agrīnajos viduslaikos apdzīvoja Frīģijas reģionu. Čigāni laikam savu grieķu vārdu ir ieguvuši tādēļ, ka viņi Grieķijā ienākuši tieši no Frīģijas. 1350.gadā atkal tiek pieminēti čigāni, teikts, ka viņi runājuši neparastā valodā – mandapolos. Tālākās ziņas par čigāniem nāk no Balkānu pussalas, uz kurieni, domājams, čigāni pārcēlušies vēlāk un samērā kompakti dzīvojuši kādu laiku, līdz izklīda pa pārējām Eiropas zemēm. Vācijā čigāni ienāca 1424.gadā, XVI gs. - Skandināvijā. Tomērvislielākā mītnes vieta arī mūsdienās čiganiem joprojām vēl ir Balkāni.
Čigāniem bija pāvesta dotas brīvgrāmatas, kas ļāva viņiem braukt no vienas vietas uz citu. Pret čigāniem diezgan nikni vērsās katoļu baznīcas, jo viņi nebija kristīti, nodarbojās ar zīlēšanu. Viduslaikos čigāni tika turēti par ķeceriem.
Vēsturiski visvairāk čigānu dzīvojuši Rumānijā, kur līdz 1864.gadam viņi bija vergu kārtā.
Simtiem tūkstoši čigānu gāja bojā II Pasaules kara laikā - viņi stipri cieta no nacistu režīma represijām.
Čigāniem pat veica piespiedu sterilizāciju, šāda prakse tika izbeigta tikai 1990.gados.
Mūsdienās čigāni ir viena no visvairāk diskriminētākajām tautām sava īpatnēja dzīvesveida dēļ. Tikai 1% čigānu iestājas augstskolās. Čigānu vidū plaši izplatīts analfabētisms (arī Latvijā!), 80% čigānu mīt aiz nabadzības ronežas. Čigānu vidējais mūža ilgums ir par 10 gadiem mazāks nekā vidēji eiropiešiem.
2020.gada septembrī Eiropas parlaments pieņēma rezolūciju, kurā aicināja uz efektīvāku čigānu integrāciju sabiedrībā.
Čigāni Latvijā. Latvijas folklorā čigāna tēls atklājas kā vienkāršs, vitāls, viltīgs un dzīvi mīlošs tēls.
Es čigāna meita biju,
Visu darbu macētāja,
Māku burt, māku riebt,
Māku jēru nodīrāt.
Literatūrā čigānus aprakstījuši Doku Atis, Jānis Jaunsudrabiņš u.c.
Čigāni Latvijā ir no XV gs., ieceļojuši no Polijas un Vācijas. Viņu pēcteči visvairāk ir Kurzemē, un Sabilē čigāni ieceļojuši 1420.gadā. Ilgstoši dzīvojot Latvijā, vietējie čigāni klejoja vairs tikai ietvaros un sezonas laikā.
1897.gadā Latvijā saskaitīti 1942 čigāni.
1935.gadā Latvijā bija uzskaitīti 3839 čigāni, tikai 7,3% no tiem dzīvoja pilsētās.
II Pasaules kara gados pusi Latvijas čigānu iznīcināja nacisti.
Padomju varas iestādes ar administratīviem līdzekļiem centās izbeigt čigānu klejošanu visā Padomju Savienībā. Tādēļ 1956.gadā ar īpašu dekrētu tika pieprasīta visu čigānu reģistrācija, piesaiste pastāvīgai dzīvesvietai pilsētās vai ciemos un iesaiste algotā darbā. Senais un romantiskais nomadu dzīvesveids palika pagātnē.
Pēckara gados čigānu skaits nemitīgi pieauga. 1979.gadā Latvijā bija apmēram 6,1 tūkstotis, 1989. gadā – 7 tūkstoši, 1990.gadā – 7,4 tūkstoši, 1996. gadā 7858 čigāni. 1997.gada aprīlī čigānu skaits tuvojās jau 8000 (no tiem 90,6% bija Latvijas Republikas pilsoņi). Tiek uzskatīts, ka čigānu skaits varētu būt krietni lielāks – līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Taču puse ir asimilējušies, ieaugusi citā vidē un vairs neuzdodas par čigāniem.
Latgalē vairāk dzīvo no Ukrainas un Krievijas ieceļojošie čigāni, tādēļ tie ir krieviski. Dzīvo, piemēram, Kalupes pagastā. 1990.gadā divi čigāni Kalupes pagastā noslepkavoja katoļu prāvestu.
2000.gada skaitīšana - 8024 čigāni,0,3% no iedzīvotāju kopskaita.
2003.gadā Latvijā dzīvoja vairāk nekā 8000 cilvēku, kuriem pasē ir ierakstīta čigānu tautība. Reālais čigānu skaits varētu būt 13–15 000 cilvēku. 98% no viņiem ir Latvijas pavalstnieki un 66% brīvi runā latviski.
2007.gada 1.janvarī reģistrēti 8559 čigāni.
2019.gadā Latvijā palikuši vairs tikai 7060 čigāni - tas sakarā ar izceļošanu uz ES valstīm.
Latvijā daudz čigānu uzvārdi - Kleini, Leimaņi, Neilandi, Eberhardi (Vācijas izcelsme) un Putraškēviči, Marcinkēviči, Kozlovski, Dombrovski (Polijas izcelsme). Visvairāk čigānu ir Kurzemē, viskompaktāk tie dzīvo Abavas ielejā - neoficiālā galvaspilsēta Sabile. Latvijas čigāni diezgan maz klejojuši.
Jānis Leimanis, pavārdā Berņis - kļuva par "Čiganu Barontēvu." Dzimis 18886.gadā Skrundā, bērnību līdz 1898.gadam pavadīja klejotāju dzīvē Kurzemes mežos. Beidzis Kuldīgas pareizticīgo draudzes skolu, apmeklējis Aizputes apriņķa skolu, ko nepabeidza trūcīgo apstākļu dēļ. No 1915.gada organizēja un vadīja I Pasaules kara čigānu bēgļu apgādību, sāka rūpēties par viņu kulturālajām vajadzībām. Pirmās Latvijas republikas laikā vāca folkloru, izveidoja biedrību "Čigānu draugs" (tā pulcējās baznīcai piederošā ēkā Jomas ielā Jūrmalā), pats vadīja kori, organizēja koncertus, kļuva par ievērojamu kultūras darbinieku un pat piedalījās K.Ulmaņa dzimšanas dienas svinībās.. Bija ticīgs cilvēks un 1931.gadā pabeidza tās tulkojumu čigānu valodā. Neilgu laiku strādāja pastā, līdz kļuva par Edinburgas pareizticīgo baznīcas kalpotāju un sargu.
No 1933.gada Leimanis pēc savas iniciatīvas kļuva par pagaidu darbinieku folkloras krātuvē, kur intensīvi vāca latvijas čigānu garamantas - pavisam pierakstītas 500 folkloras vienības 75 burtnīcās, tostarp teikas, nostāsti, pasakas, anekdotes, sakāmvārdi, dziesmas, ziņģes, buramvārdi, tautas medicīna, 479 čigānu iesaukas, nobeigumā arīseno, čigānu valodas mirušo vārdu saraksts.
1934.gadā Jānis Leimanis pierakstīja arī notikumu ar čigānu Bumbu Ērgļu pagasta Stienes krogā un viņa sievu Hepeļu Burkeviču. Viņu dēliņš Antons 10 gadu vecumā pamiris. uz to reaģējuši visi radi un draugi, jutuši lidz, sanesuši bagātīgus pārtikas krājumus un pat naudu. Cik laimīgi visi bijuši, kad bēru dienā puisēns atdzīvojies! Pēc 10 gadiem - apmēram 1908.gadā - atkal galējā nabadzībā nonākušais Bumba atcerējies dāsno līdzjūtību un nolēmis pats pamēģināt iežēlināt čigānus ar savu viltus nāvi...
Jāņa Leimaņa darbu turpinātājs ir Juris Georgs Leimanis - audžudēls. Uz abu oierakstīto stāstu pamata 1939.gadā Latvijā iznāca pirmā čigānu grāmata par savu tautu "Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos."
Juris Leimanis piedzimis 1916.gada Ziemassvētkos Jaroslavļā, kur viņa vecāki atradās bēgļu gaitās. Pēc tēva nāves Juris jau agrā bērnībā nokļuva tēvabrāļa Jāņa ģimenē. Janim un viņa sievai Elizabetei bērnu nebija, tādēļ tika pieņemti 3 audžubērni: Elizabetes māsasdēls un divi Jāņa brāļa dēli. Juris beidza Bulduru pamatskolu, neilgi mācījās Rīgas Skolotāju institūtā, pabeidza Raiņa ģimnāziju un grāmatas iznākšanas gadā dienēja Latvijas armijas kavalērijas pulkā. Pēc dienesta viņš iestājās Latvijas konservatorijas vokālajā klasē, tomer nākotnes nodomus izjauca krievu okupācija un karš.
Leimaņu dzimta pārdzīvoja vācu okupācijas genocīdu - bija apmetušies Talsu pusē, izrēķināšanās gāja garām. Pēc kara Leimaņi apmetās uz dzīvi Kuldīgā. Jānis jeb Berņis mira 1950.gadā un līdz ar Elizabeti jeb Zeti apglabāts Kuldīgas pusē. Juris pabeidza jūrskolu un pārcēlās dzīvot uz Ventspili
Neskatoties uz savu nelielo daudzumu, Latvijas čigāni vēl dalās apakšgrupās. Latvijā ir divas lielas čigānu grupas: latviešu čigāni (lotfitka roma) un krievu čigāni (haladitka roma) jeb latviešu čigānu leksikā par fandariem. Atšķiras otrā lietojamā valoda, bet ir arī citas atsķirības - raksturā, sadzīves tradīcijās un kultūrā. Abu kopienu starpā attiecības ir rezervētas.
Čigānu etniskās grupas. Servi (prot tikai ukrainiski), vlahi, kelderari, lovari, sinti, ursari u.c.
Čigānu skaits. Ziņas par čigānu skaitu pasaulē ir ļoti pretrunīgas. Statistika uzrāda 3 miljonus. Pēc vācu etnopētnieka K.Ludviga apkopotajiem datiem faktiski visā pasaulē ir līdz 10 miljoniem čigānu, no tiem Eiropā – apmēram 8 miljoni, tai skaitā Austrumeiropā – aptuveni 6 miljoni (citur minēts, ka Eiropā ir 6,6 miljoni čigānu).
Patlaban Eiropā vislielākā kompaktā čigānu kopiena dzīvo Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes rajonā Šuto Orizari (Šutka) - paši maķedonieši to uzskata par bīstamu un neinteresantu vietu. Te vienkopus dzīvo 13 000 čigānu. Liels un ļoti lēts tirgus, turīgu čigānu krāsainas mājas. Dažas no Emīla Kusturicas filmām filmētas tieši Šutkā.
Pašnosaukums. Rōm. Tagadējās Latvijas "multikulturāli" un "tolerantie" pamuļķīši, kas sagrābstījuši drupačas no globālistu galdiem Briselē, un iedomājas izglītību kaut kādos kursiņos ieguvuši, tagad ierosina čigānus saukt par romiem, jo, redz, simtiem gadu vecais latviešu vārds čigāns neesot gana smalks. Vēl nožēlojamāku situāciju padara fakts, ka paši čigāni nemaz to neprasa.
Sabiedriskā struktūra. Daudzviet viņi turpina dzīvot ceļojošās nometnēs (taboros), saglabādami tradicionālo dzīvesveidu. Čigāniem raksturīgas nodarbošanās: muzicēšana, zīlēšana, dažādas nodarbes ar zirgiem, kalēja amats, acīmredzot mantotas no ļoti senas vēstures, kad iedzīvotāji Indijā bija sadalīti kastās un piesaistīti noteiktiem amatiem.Liela autoritāte čigānu vidū ir tā saucamais barons – vārds cēlies no baro – „galva” (čigānu val.).
Pēc čigānu goda kodeksa jāklausa vecāki un cienījami cilvēki. Nezagt, neslepkavot, nepārkāpt laulību. Laulības pārkāpšanu īpaši bargi nosoda sievietēm, vīriešiem tas ir vieglāks pārkāpums.
Romu nerakstītie likumi - Romanipen, pie kuriem tie strikti pieturas.
Sociālā gradācija - augstakā zorte, vidējā - saukta par kolhozniekiem un odziniekiem, zemākais slānis - čūpari.
Čigānu valoda. Āriešu valodas, kurām ir tieša līdzība ar čigānu valodu, saglabājušās Pendžabā. Pilnīgi visiem čigānu valodu veidiem ir konstatējamas tās līdzības, kas Balkānos.
Latvijas čigānu rakstnieks - Kārlis Rudevičs. Pēc tautas nostāstiem izveidojis Bimbara tēlu.
Čigāniem ir ļoti bagātīga folklora, patīk pasakas par burvestībām, mironu celšanos no kapa un citām pārdabiskām lietām. Čigāniem, tāpat kā latviešiem, ir līdzīgas bāreņu, krogus un rekrūšu dziesmas, tāpat pasakas un anekdotes par atjautīgo čigānu, kurš piemuļķoja muižnieku. Darba tematikai veltītas dziesmas gan neatrast.
No Latvijas brīvvasts laika Folkloras krātuvē nonākuca 75 burtnīcas - dziesmas pierakstītas čigāniski un latviski. 1933. un 1934.gadi. Tās savācis Jānis Leimanis, pavārdā Berņis.
1939.gadā Latvijā iznāca pirmā čigānu grāmata - "Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos." Autors - 33 gadus vecais Juris Georgs leimanis, Jāņa audžudēls.
Reliģija. Čigāni nekad nav vairījušies pieņemt mītņu zemju reliģijas, tādēļ tie lielākoties ir dažādu kristīgo konfesiju pārstāvji. Musulmaņu zemēs, piemēram, Albānijā un Turcijā, viņi ir musulmaņi. Izteikts lūzums čigānu reliģiozitātē iestājās pēc Otrā pasaules kara, kad viņi sāka masveidā atsaukties uz evaņģēlisko baznīcu misijām. Čigāniem viņu reliģiskajās izpausmēs piemīt augstas pakāpes dievbijība un arī izteikta morālās dzīves standartu ievērošana, īpaša jūtība pret pārdabisko pasauli un tās parādībām. Oficiālajās baznīcās tādas izpausmes nerada īpašu atsaucību, bet, dibinoties pašu čigānu draudzēm, kristīgā ticība viņu vidū ātri uzplauka. Viņi paši arī izglītojās un sāka vadīt misijas. Tās tagad izplatītas pa visu pasauli un guvušas respektu visā kristīgajā pasaulē.
Tradīcijas. 8.aprīlī svin pasaules čigānu dienu.
Leģenda kā čigāni laikam nozaguši Jēzus krustam izkaltās naglas?
Dziesmas, dejas, zīlēšana, zirgkopība, apmānīšana - iespējams, pat izmantojot hipnozi.
Mangošana - attapīga diedelēšana.
Saites.
Indija.
