Basra
Vēsture. Dibinājuši arābi 638.gadā kā priekšposteni Irākas iekarošanai. Visai ātri auga lielumā un pārvērtās par plaukstošu daudztautību pilsētu.
Pilsēta atradās karstā vietā, bija bieži plūdi, bet apkārtne ļoti auglīga lauksaimniecībai. Pilsētai bija arī ļoti stratēģiski izdevīgs stāvoklis tirdzniecībai – tā atradās pie Šatelarabas (Tigras un Eifratas satece). No pilsētas tirgotāji devās uz Persiju, Arābiju un pat Indiju un Ķīnu, kā ari Vidusāzijas apgabaliem.
Basras „kausējamā katla” loma bija neapstrīdama, vietējās ciltis tajā arī izkusa. Tajā ieradās arī bēgļi, piemēram, harīti un šiīti.
Lai gan Basru reizēm skāra politiski satricinājumi, tā kļuva par izglītības centru – te radās jaunas teologu un juristu skolas.
Abasīdu dinastijas arābu kalifi uzlūkoja Basras panākumus un vadoties no tiem, nolēma savu jauno galvaspilsētu Bagdādi arī celt Divupē. Tā Basra nekļuva par galveno kalifāta pilsētu arābu impērijas lielākajā uzplaukuma brīdī.
820.gadā Basrā sacēla no Indijas izceļojušie čigānu emigranti – zotti.
883.gadā beidzot apspieda zandžu nemierus Basras rajonā.
923.gadā Bahreinas karamīti uzbruka Basrai un nopostīja pilsētas lielāko daļu.
936.gadā Bagdādē tika arestēts un nogalināts bijušais vezīrs Ibn Mukla, un tas radīja varas vakuumu Bagdādē. Tādos apstākļos par „galveno emīru” (amir al-umara) sevi pasludināja autoritatīvais Basras pārvaldnieks Ibn Raiks, kurš kļuva par kalifāta līdzvaldītāju AL Mutakki valdīšanas laikā. Kalifāts bij abasīdu tikai nosaukuma dēļ, jo realitātē tajā valdīja tjurku militāristu grupa.
Ap 951.gadu pilsētā radās „Tīro brāļu” sekta.
Saites:
Arābi.
