Aliens

Atonas pussalas klosteri

Pussala austreņu Grieķijā, kur vislielākā skaitā pasaulē koncentrēti grieķu pareizticīgie klosteri.

Ceļotājiem. Atona nav publiski pieejama vieta. Administratīvi tā eksistē grieķijā kā atsevišķa teritorija ar nosaukumu Svētā kalna autonomā mūku valsts.
Lai tiktu uz kuģa, kas šeit pienāk, ceļotājiem jāsagādā īpašas atļaujas. Tās var saņemt Grieķijā, Uranopoles ciemā (netālu no Saloniķiem), kur atrodas šīs "mūku valsts" pārstāvniecība. Atlauja ir 4A formāta dokuments ar četru galveno klosteru priekšnieku parakstiem.
Sievietes te netiek ielaistas.
Klosteros var nakšņot un dzīvot, piedalīties dievkalpojumos: tie sākas pirms saullēkta 4 no rīta, bet svētdienās un svētkos sākas pirms pusnakts un ilgst pat 10-12 stundas.

Vēsture. VI-IV g.tk.pmē. te atradās daudz pagānu svētnīcu un pussalā eksistēja vairākas antīkas apmetnes.
Saskaņā ar pareizticīgo mitoloģiju Sv.Marija kopā ar Jāni Dievvārdi devās ceļā uz Kipru pie Lāzara. Piepeši ceļā uznāca vētra un kuģi aiznesa citā virzienā. Pēc kāda laika ceļotāji piestāja Atonā. Dievmāte spēra kāju krastā tai vietā, kur tagad atrodas Ivēras klosteris. Sv.Marijai šeit tik ļoti iepatikās, ka tā vērsās ar lūgšanu pie sava dēla un lūdza tai uzdāvināt Atonas kalnu. Esot atskanējusi balss: "Lai top šī vieta par Tavu lēni, par Tavu dārzu un paradīzi, kā arī par ostu tiem, kas vēlas glābties!" Pagāni, kas esot kļuvuši par šī brīnuma lieciniekiem, nekavējoši kristījušies.
Uzskata, ka pirmie mūki te parādījušies VII gs. Tālāku iemītnieku skaita palielināšanos sekmēja gan nomaļā vieta, gan arābu parādīšanās Eiropā, gan arī Bizantijas imperatoru uzsāktā cīņa pret svētbilžu lietošanu rituālos.
Kopš 885.gada imperatora Vasīlija I pavēles te ļauts dzīvot tikai mūkiem (kalugeri - grieķu val. termins) jeb askētiem un vientuļniekiem.
IX gs. Atona kļuva par nozīmīgu klosteru centru. No tā laika trūkst ziņu par mūku kopienu organizāciju, taču pētnieki uzskata, ka šeit secīgi pārdzīvotas trīs mūku kopienu stadijas - askētiskā, kopienas un kopmītnes. Iesākumā pussalā apmetās mūki-vientuļnieki. Vēlāk, glābdamies no pirātiem, mūki apmetās uz dzīvi nepieejamās klinšu sienās. Ar laiku tur uzbūvēja lauras - lielus vīriešu klosterus. Mūsdienās no tiem palikuši tikai divi - Klementa laura un Vecajo katedras laura. Par kopmītnes stadijas aizsācēju uzskata imperatora Nikifora Fokas garīdznieku Atonas Atanāsiju. Tieši viņš 963.gadā ielika slavenā Lielā klostera pamatus. Pēc tam koka būdu vietā, kadās dzīvoja askēti, sāka būvēt akmens celtnes. 
971.-972.gados tika sastādīti pirmie Svētā kalna statūti, kas tiek ievēroti līdz pat šodienai.
Saskaņā ar pirmajiem klosteru statūtiem, kurus apstiprināja Bizantijas imperators Jānis I Cimskis, Atonu dēvē vienkārši par "Kalnu." 
XI gs. Atonā parādījās vēl citi klosteri. Tais laikos Atonai bija jāpiedzīvo daudzi pirātu sirojumi. Parādījās arī gani, kas traucēja mūku vientulīgajai dzīvei. Tad pat arī imperators Aleksejs I Komnēns izdeva pavēli, kas liedza Atonā ierasties sievietēm. Šis pats aizliegums bija formulēts arī Statūtu 186.punktā: "Saskaņā ar senu tradīciju tiek noliegts jebkurai sievišķai radībai spert kāju Svētā kalna pussalā." Par tādu pārkāpumu sievietēm varēja piespriest 8-12 mēnešu nebrīvi.
Apzīmējums "Svētais kalns" parādās XII gs. 1.pusē, kad 1144.gadā (kaut kas nav kārtībā ar gadu!) imperators Aleksejs Komnēns īpašā rīkojumā Lielās Lauras klosterim piešķīra jaunu nosaukumu: "Lai turpmāk Atona tiek vienmēr saukta par Svēto kalnu."
No 1312.gada klosteri ir Konstantinopoles patriarhijas pakļautībā. Atonas mūki apliecināja padevību sultānam, kurš, savukārt, atstāja tos par noteicējiem pussalā.
XV gs. klosteris, līdz ar visu Grieķiju, nonāca osmaņu turku varā.Turku sultānu turpmākajas pavēlēs šis novads dēvēts par "zemi, kurā dienu un nakti daudzina Dieva vārdu" un "nabago un svešzemnieku patversmi."
Tomēr ar laiku situācija pasliktinājās - turki sāka konfiscēt klosteru īpašumus un aplikt tos ar smagiem mesliem. Tas tiktāl pasliktināja klosteru ekonomisko situāciju, ka mūkiem atļāva privāto īpašumu, lai gan kopdzīve klosteros tika saglabāta. Kā klosteru aizbildņi mēģināja uzstāties tuvējo Donavas valstiņu valdnieki, kā arī krievu ķeizari un vienkārši bagāti cilvēki.
1903.gadā te dzīvoja ap 7432 cilvēku, 1917.gadā - ap 10 500 cilvēku.
2001.gadā Atonas iedzīvotāju skaits bija samazinājies līdz 2262 iemītniekiem.

Apraksts. Mūsdienās te mitinās apmēram 1500 cilvēku. Pareizticīgajiem Agonas pussala ar dievnamiem ir svēti.
Šeit joprojām tiek koptas senās bizantiskās tradīcijas. Pussalas mūki pārtiek galvenokārt no pašu izaudzētas barības: kartupeļi, zaļumi, rieksti, olīvas, pašu zvejotas zivis. Gatavo arī vīnu un degvīnu grapu. Visi klostera iemītnieki sēd pie viena galda. Gavēņa laikā ēdiens ir pavisam pieticīgs.
Daļa klosteru dzīvo kā vecos laikos, taču ārpasaule ienāk arī šeit, jo citi klosteri tomēr labiekārtojas un izveido ērtības.

Aplūkojamie objekti. Te atrodas 12 klosteri (saka arī, ka 20!).

Atona kalns. 2033 m augsts. Tā virsotnē ir maza baznīciņa. Pareizticīgo mīts stāsta, ka tieši šai baznīciņā notiks pēdējā liturģija pirms pasaules bojāejas.

Lielā laura. Vīriešu klosteris. Te glabā Jēzus relikvijas - 3 daļas no koka krusta, daļas no ērkšķu kroņa, Jēzus kājauti ka arī gudrajo dāvanas.

Sv.Apustuļa Pāvila klosteris. Te esot Trīs gudro dāvanas jaundzimušajam Jēzum. Tās ir simboliskas: viens šķirstiņs ar ladanu (aromātiski kvēpināmie sveķi), otrs ar smirnu (mirrēm bēru ceremonijai) un trešais ar zelta plāksnīti.

Vatopēda klosteris. Te glabā Sv.Marijas jostu.
Ibēras klosteris. Te glabā Svētā kalna Ibēras Dievmātes svētbildi.
Hilendāras klosteris. Te glabā Dievmātes Triherusas svētbildi.

Kaulu kambari. Galvaskausi sarindoti rindās pa plauktiem, pārejie kauli atrodās kaudzēs tieši uz grīdas. Tā Atonas kaulu kambarus apraksta krievu rakstnieks Boriss Zaicevs, kas Atonu apmeklējis XX gs. sākumā: "Andrēja skita kapene - visai liela istaba apakšējā stāvā, gaiša un patukša. Skapis, tajā pieci cilvēku galvaskausi. Uz katra ir vārds, datums, gads. Tie ir igumēni. Tad uz plauktiem citi ierindas mūku galvaskausi (aptuveni septiņi simti), arī ar atzīmem. Un visbeidzot pats, manuprāt, draudīgākais: regulārās grēdās, kak pogonnije sažeņi vaļežņika, sakrauti pie sienas teju vai līdz griestiem sīkie kauli (roku un kāju). Viss paveikts rūpīgi, ar to dziļo nopietnību, kāda piemīt nāves kultam."

Atradumi. Kristietības relikvijas.
Svētais šķēps. Viens no daudzajiem šķēpiem, ar ko nodurts Jēzus pie krusta.
Marijas Magdalēnas roka. Ar to Marija Magdalēna esot pieskārusies Kristus apmetnim.
Jāņa Zeltamutes galvaskauss. Zeltamutes galvaskausam klāt esot netrūdoša auss, kurā eņģelis esot diktējis leģendārus Apokalipses komentārus.
Jēzus krusta daļas. Trīs krusti ar Jēzus krusta koka daļiņām atrodas Lielās lauras klosterī.
Ērkšķu kronis. Tā daļas atrodas Lielās lauras klosterī.
Gudrajo dāvanas. Lielās lauras klosterī.
Jēzus kājauti. Lielās Lauras klosterī.
Sv.Marijas josta. Vatopēda klosterī.
Svētā kalna Ibēras Dievmātes svētbilde. "Vārtniece"??? To glabā Ibēras klosterī.
Dievmātes Triherusas svētbilde. Glaba Hilendāras klosterī.

Tradīcijas.
Mūku bēres. Mūkus visus glabā tepat, neatkarīgi no tā, no kādas zemes tas nācis. Pirms apbedīšanas ar tiem veic īpašus rituālus - tos neapmazgā, neietērpj tīrā veļā, bet apglabā tādus, kadi tie ir bijuši nāves brīdī. Viņu gan ietērpj mūka drānās, galvā liek īpašu galvassegu - kukoli, ķermeni iešuj sutanā. Uz krūtīm liek Dievmātes svētbildīti. Apglabā tai pašā nāves dienā un bez zārka, lai mirušais ātrāk "savien otos ar zemi." Pie kājām ierok mazu koka krustiņu ar mūka vārdu un  miršanas datumu.
Tā savā kapā mirušais mūks pavada 3 gadus. Pēc tam ticības brāļi viņu izrok un rūpīgi aplūko. Ja mīkstie audi līdz galam nav sairuši, tad ierok atkal. Pēc laika izrok un aplūko vēlreiz. Tā turpinas tik ilgi, līdz no nelaiķa palikuši tikai tīri kauli. Saskaņā ar vietējo ticējumu nesairusi miesa liecina par cilvēka grēkiem.
Kad kauli ir pliki no miesas, tos izrok, apmazgā ūdenī un vīnā un ievieto kaulu kambarī - parasti netālu no klostera. Brīvajā kapa vietā ierok nākamo nelaiķi.

Galvaskausu krāsa. Atonā uzskata, ka galvaskausa krāsa var norādīt to, cik nelaiķis bijis tīkams Dievam, tādi pat reizēm patīka mi smaržo. Bezgrēcīgiem mūkiem galvaskausi ir maigā dzintara krāsā. Tumša krāsa, kas gan Atonā negadoties bieži, liecinot par ne tik bezgrēcīgas dvēseles ilgajiem klejojumiem.

Saites.
Grieķu pareizticība.