Aliens

11. novembris — mūsu tautas spēka apliecinājums

11. novembrī, Lāčplēša dienā iededzot uguntiņas savu māju logos un dažādās Brīvības cīņu piemiņas vietās, mēs domās pārceļamies atpakaļ 1919.gadā, kad, šķietami no nekā, pacēlās Latvija - latviešu tautas valsts. Latviešu karavīrs, gada sākumā vēl pa daļai svešu kungu kara kalps, tam noslēdzoties, pateicoties labvēlīgiem ģeopolitiskiem apstākļiem, bet visu pirmām kārtām - savai gribai un cīņas sparam - pirmo reizi vēsturē kļuva par vienīgo noteicēju savā zemē, kuras administratīvās robežas tagad aptvēra gandrīz visas mūsu kultūrvēsturiski etnogrāfiskās teritorijas. 

Brīvība, kā to vairākkārt ir apliecinājusi arī Latvijas vēsture, gandrīz nekad netiek dota kā spēcīgākā nesavtīgi pasniegta dāvana vājākajam, tā vienmēr ir jāizcīna un, kad iegūta, tad jābūt gataviem ik brīdi savas tiesības no jauna aizstāvēt. Jo tauta mazāka, jo lielākas iespējas, ka kāds ārējs spēks centīsies to pakļaut - militāriem vai ekonomiskiem līdzekļiem.

Lāčplēša diena - tā nav tikai varoņu piemiņa, tā ir piemiņa kā piemērs un mūžīgs atgādinājums: esi modrs, cīņa vēl nav galā! Gluži tāpat kā pirmās republikas laikā, kad kara lauka ieročiem apklustot, cīņa turpinājās ideoloģiskajā, politiskajā un saimnieciskajā frontē, tā arī tagad - latviešu valstiskuma drupinātāji, kas mūsu valsti uzlūko par vēsturisku pārpratumu, bet mūsu zemi par vienu no savu globālo cīņu placdarmiem un politiski ekonomisko interešu zonu, savās rīcībās nereti ir vienotāki, mērķtiecīgāki un rīcībspējīgāki nekā mēs paši. Tāpēc, ja šo nelabvēlīgo tendenci gribam mainīt, jāizvērtē vēstures mācības, jāapzinās gan savas, senču asinīm izcīnītās tiesības, gan reizē ar tām nodotais pienākums un, noraidot sakāvnieciskās runas par Latvijas nespēju mūsdienu pasaulē pašai lemt savu likteni un nacionālu valsti kā noietu vēstures etapu, jāsāk beidzot pieņemt lēmumus, vispirmām un galvenām kārtam vadoties no mūsu pašu interesēm un vajadzībām.

***

Lai gūtu plašāku ieskatu par politiskajām un militārajām norisēm, kuru kulmināciju 1919.gada 11.novembrī, suminot uzvarošos brīvības cīnītājus, iezvanīja Rīgas baznīcu zvani, piedāvājam izcilā latviešu karavīra un literāta, pulkveža Aleksandra Plensnera 1982.gadā ASV izdotajā grāmatā "Pret vētrām un negaisiem" publicētu eseju. Šajā rakstā Plensners, kā Brīvības cīņu aktīvs dalībnieks, jau ar krietnu laika intervālu atskatās uz viņaprāt svarīgākajiem apstākļiem un notikumiem, kuri tieši latviešiem, bet nevis vāciešiem vai krieviem, ļāva kļūt par savas zemes saimniekiem

***

11. NOVEMBRIS

11. novembris iezīmējies vairākkārt mūsu vēsturē ar notikumiem, kam bijusi pagriezēja nozīme tautas likteni.

Pirmkārt, 1918.g. 11.novembri izbeidzās tas karš, ko tad apzīmēja par pasaules karu, bet tagad jau tikai par pirmo.

Šis tikko pieminētais 11.novembris, t.i. pamiera noslēgšana, toreiz nozīmēja ne tikai kādu mums tālu notikumu kaut kur Francijas mežā, bet tam bija daudz lielāka nozīme un labvēlīgāka ietekme mūsu dzīvē nekā Otrā pasaules kara pamieram. Toreiz tas nozīmēja, ka līdz tam pastāvējušai vācu okupācijai mūsu zemē nu neatvairāmi jāizbeidzas. Tas savukārt nozīmēja, ka mēs tūlīt jau zināmā mērā varam sākt organizēt pašu spēkus (ko arī darījām), kā arī steidzīgi stāties pie valsts orgānu nodibināšanas un valsts proklamēšanas. Bez šī 11.novembra nebūtu bijis arī mūsu 18.novembra. Un tas ir pietiekami svarīgi, lai mēs pieminētu arī šo 11.novembra dienu.

Otrkārt, šai pašā 1918.gada 11.novembrī Anglijas valdība atzina Latviju par de facto pastāvošu valsti. Tātad nedēļu agrāk, pirms tās dienas, kad mēs paši to atzinām. Ar ko tad izskaidrojama šī Anglijas priekšā aizsteigšanās mums? Vienkārši ar to, ka Latvijas valsts jau bija pasludināta gadu agrāk, bez kā lielākā tautas daļa to zinātu vai tas visiem būtu pa prātam. To bija darījusi latvju Nacionālā Padome Valkā vai pareizāk — Pēterpilī. Nacionālā Padome bija pēc tam aizsūtījusi uz ārzemēm delegāciju ar Z.Meierovicu priekšgalā, lai šī delegācija, balstoties uz šo Latvijas proklamēšanu, panāktu pie Sabiedrotiem Latvijas atzīšanu. Tas tad nu arī beidzot mūsu delegācijai bija izdevies. Būtu bijis liels notikums, ja to zinātu jau 1918.gada novembri. Varbūt viss
proklamēšanas akts un tā tūlītējā nozīme būtu pavisam citāda. Bet tas toreizējo vājo sakaru dēļ nebija zināms, — Rīgā tas plašāk kļuva zināms tikai kādu nedēļu vai vairāk pēc 18.novembra. Bez tam kādu apstākļu dēļ — proti, ka par varas turētāju tur minēta Nacionālā Padome, netika sevišķi uzsvērts. Tas bija pirmais mūsu starptautiskais atzinums un pie tam no uzvarētājiem. Tam bija ārkārtīga nozīme jaunās valsts svara pastiprināšanā.

Tā bija nepārvērtējami liela balva, ko jaunajai valstij bija sagādājusi īstenībā trimdā esošā Latvju Nacionālā Padome un tās delegācija. Arī šis notikums ir tik nozīmīgs, ka mēs darītu nepareizi, neatzīmējot to visu novembra mēneša 11.datuma labo īpašību kontā.

Treškārt, 1919.gada 11.novembris iezīmēja nevien Rīgas atbrīvošanu, bet arī vācu spēku galīgo sakaušanu mūsu zemē. Šis 11.novembris, kļūstot par mūsu varoņu dienu, tad arī ir tas, ko mēs galvenam kārtām pieminam.

Mēnesi pirms šī 11.novembra mūsu armija bija saņēmusi vissmagāko triecienu, kāds tai jebkad mūsu brīvības cīņu laikā dots. Mēnesi un dažas dienas mūsu galvaspilsēta atradās galvenajā kaujas līnijā un Golca-Bermonta noorganizēto un vadīto algādžu armijas uzbrukumu smagumpunktā.

Šie spēki, netraucēti ieņēmuši izejas pozīcijas aiz Sabiedroto novilktās demarkācijas līnijas, 8.oktobra rītā sāka pārsteidzošu uzbrukumu Rīgas virzienā, vispirms ar lidmašīnu uzlidojumu un proklamāciju izkaisīšanu no gaisa, tātad pirmo reizi kara vēsturē pielietojot šo moderno kara veidu, ar civiliedzīvotāju terrorizēšanu un propagandu, nerunājot nemaz par kara uzsākšanu bez pieteikšanas, kas arī tad vairs nebija jaunums.

Ar sīvām cīņām tiem beidzot izdevās salauzt tā nelielā mūsu aizsega pretestību, kas atradās tiem priekšā, sasniegt Daugavas kreiso krastu, ieņemt Pārdaugavu un Bolderāju, lai pēc tam, gan frontālos, gan apejošos uzbrukumos, pūlētos ieņemt visu Rīgu, ko tie, nezinādami par kādu mūsu apjukuma un vājuma brīdi, pirmajā izdevībā bija nokavējuši.

Varbūt būs vēl daži, kas paši tā laika notikumus pieredzējuši un paši arī Rīgā pārdzīvojuši šo cīņu mēnesi. Tos laikus, kad visa Rīga bija karā, t.i., nevienam rīdziniekam nekur nebija jābrauc, lai redzētu fronti, bet viņš to varēja just ik brīdi ar visām frontes "ērtībām," paliekot vienkārši mājās vai, ja nu gribētu sevišķu pārdzīvojumu, aizejot līdz Daugavmalai. Daugava bija tā "neitrālā josla," kuras vienā pusē pašā krastmalā gulēja ierakumos ienaidnieks, bet otrā, labajā jeb Iekšrīgas pusē — mūsējie. No tās puses uz mūsu pusi nāca nevien šauteņu un ložmetēju, bet kad iegribējās, arī lielgabalu, mīnu un granātmetēju uguns. Dažas ielas un rajoni atradās diezgan stiprā traucētājas ugunī, un cilvēki varēja iziet uz ielas tikai pastāvīgi klausoties, vai nedzirdēs kaut kur viņā pusē izšāviena troksni un pēc tam gaisā visiem jau pazīstamos kaucienus. No mūsu puses uz otru pa lielākai daļai izskanēja tikai šauteņu vai patšauteņu sprakšķi, jo smago ieroču mums bija maz, bet arī vieglo ieroču municiju vajadzēja taupīt. Tāpat jau mums nebija patīkami graut pašu mājas. Abas puses nakti iegrima tumsā, pilsētnieku apgāde ar pārtiku bija traucēta, bieži nebija arī ūdens. Tie, kas to pieredzējuši, vēl vienmēr atcerēsies arī, kas tā bija par sajūtu, kad pēc cīņas trokšņa pilnas iepriekšējās dienas, pēc pastiprinātas pilsētas apšaudes un pāri Daugavai dzirdamā kaujas trokšņa arī nakti, no rīta tie pamodās pavisam savādā, vairs neierastā klusumā. Mēs te neiesim vairs attēlot, kādi prieka izpausmes skati bija redzami pēkšņi ļaužu pieplūdušās ielās, kad, baznīcas zvanu dunoņā un ekstrātelegrammu vēstījumā kļuva skaidrs, ka Rīga brīva un ienaidnieks sakauts. Nekad vēl varbūt cilvēku pateicība Dievam un mūsu karavīru suminājumi nebija bijuši tik sirsnīgi un vispārīgi kā todien. Vajaga būt ikvienam veselu mēnesi pārdzīvojušam nāves baidus un tad pēkšņi tikt no visa tā atbrīvotam, lai saprastu, kas notika un tika izjusts tad Rīgā.

Ar šo Rīgas atbrīvošanu, kas noslēdza 26 dienas ilgu operāciju no Bolderājas līdz Torņakalnam un Lielupes tiltam, tātad operāciju, kuras ilgums un šai laikā iegūtās territorijas seklums pietiekami rāda kauju sīvumu un to uzmanību, ar kādu mūsu lieliskā un gudrā vadība mācīja vēl jauno, nepiedzīvojušo armiju tikt uz priekšu, lai vairs neatkārtotos kādi pārsteigumi, bija atbrīvota nevien Rīga, bet jau iezīmējusies galīga ienaidnieka satriekšana. Tas nozīmēja toreizējā divu fronšu karā šoreiz galīgu uzvaru pār vienu ienaidnieku. Varbūt toreizējos apstākļos visbīstamāko. Jo lielinieku uzvaru pār mums Sabiedrotie toreiz vēl neatzītu, bet Bermonta — laikam gan.

Mēs varbūt neesam līdz šim pilnam apjēguši, kāda nozīme tāpēc bija Bermonta satriekšanai mūsu valsts un valdības situācijas noskaidrošanā, un vienīgi pēc tam mēs kļuvām par patiesiem noteicējiem savā zemē, ciktāl tā bija mūsu rokās.

Lai to saprastu, mums jāsaka daži vārdi arī par to, ko mēs kādas pārprastas orientācijas ietekmē neesam gribējuši ne saprast, ne par to runāt. īstenībā mums jābūt tikai latviešu orientācijai, tāpat kā citiem ir tikai viņu interešu orientācija. Šis egoisms, kas cilvēku attiecībās varbūt nav glīts, tautu attiecībās, diemžēl, ir vienīgā realitāte, vismaz ciktāl runa ir par lielām tautām.

Kādi spēki tad toreiz darbojās mūsu zemē vai tiecās pēc tās? Tie bija: 1) vācieši, 2) lielinieki, 3) baltie krievi, 4) mēs un citu nacionalitāšu vietējie spēki, 5) Sabiedrotie.

Mūsu valstij proklamējoties, tā visa atradās vēl vācu rokās. Par vācu nolūkiem runāt mums vairs nevajadzēs. Tie nekad nav mainījušies, ja vien ir bijušas izredzes uz varēšanu. Zaudētais karš nostādīja vācu okupāciju pie mums neatvairāmā nāves ēnā. Bet radās kāds apstāklis, kas padarīja arī vāciešu tālāku palikšanu mūsu zemē nevien par Sabiedroto legalizētu, bet pat pienākumu. Tas bija Sabiedroto noteikums, ka vāciešiem jāpaliek pamiera parakstīšanas brīdi ieņemtās līnijas Austrumu frontē un nav jāpieļauj tālāka lielinieku izplatīšanās uz rietumiem, pirms nav noorganizējušies ieņemto apgabalu pašu nacionālie spēki. Šis noteikums spārnoja dažas vāciešu aprindas. Ja vien aizkavē šo vietējo spēku organizēšanos, tad taču var palikt uz ieņemtās līnijas labi ilgi, bet pēc tam redzēs. No šis politikas tad viņi arī vadījās. Bet — kā lai iestāsta nabaga lancerim, ka tam vēl jācīnās pret lieliniekiem uz Sabiedroto pavēli, lai pēc tam ietu mājās, kādai vajadzētu būt oficiālai versijai. Tāpēc arī regulārā vācu fronte sabruka, un vajadzēja dibināt dažādus freikorus, kur jau salasīja tādus, kas saprata, ap ko lieta grozās, vai arī vienkārši kara kalpus, kādi vienmēr rodas karu izskaņā.

Otrs lielākais faktors bija Padomju Krievija ar savu sarkanarmiju. Arī par to nav ko runāt.

Trešais, toreiz samērā neliels faktors mūsu zemē, bet vēl ļoti spēcīgs — pretlielinieciskie jeb baltie krievi. Viņu mērķis bija agrākās Krievijas valsts atjaunošana kā robežās, tā — lielāko tiesu — arī valdības formā.

Ceturtais faktors — bijām mēs paši ar saviem centieniem pēc mūsu valsts neatkarības. Tās idejas piepildījums likās daudziem nereāls nevien ārpus mūsu zemes, bet ne reti arī mūsu pašu starpā.

Piektais — visumā pats nozīmīgākais resp. lielā mērā diriģējošais — Sabiedrotie, pārstāvēti Baltijas valstis un visur pretlielinieciskā frontē ar militārajām misijām. Sabiedroto interesēs toreiz, tāpat kā tagad, bija — nodrošināties pret lielinieku tālāku izplatīšanos. Tas bija uzdevums, kas jāveic un jābalsta militārām misijām. Kas ir šie lielinieku aizturētāji paši par sevi, tam bija otršķirīga nozīme. Galvenais, ka tiek radīts aizsprosts. Tam labi ir arī vācieši, ja vien tie karo. Protams, ka Sabiedroto karavīri saprata, ka nevar tā, kā domā politiķi, pavēlēt sakautai vācu armijai cīnīties austrumos, kamēr tai ļaus braukt mājās. Tā brauca uz mājām arī bez teikšanas. Cerības uz vāciešiem tāpēc drīz sabruka. Bet kur tie bija un cīnījās, kā piemēram, Baltijā, tur tie nebija principā traucējami. Ja te var runāt par kādām simpātijām, tad tās bija no Sabiedroto puses jūtamākas vienīgi pret baltajiem krieviem un, varbūt, arī poļiem. Pēdējiem sevišķi no franču puses. Kas attiecas uz pārējām vietējām tautām un viņu valdībām, tad tās tika vērtētas pagaidām vienīgi kā pretlieliniecisks faktors.

Mūsu akcijas te sākumā nestāvēja sevišķi augstu. Vispirms, mūsu skaitliskā līdzdalība sākumā bija neliela un gausa, otrkārt, mūsu slava dažu apstākļu dēļ, kas jau zināmi, pretlielinieciskā frontē bija vismaz, mīksti sakot, dažāda. Vietējo vāciešu akcijas stāvēja augstāk. Arī viņu sakari bija iespaidīgāki. Bez tam par mums centās izplatīt ieskatu, ka mēs, ja vien mums dotu vaļu, visus vietējos vāciešus tūlīt likvidētu. Un Sabiedroto misiju uzdevumā bija, starp citu, novērst visu, kas varētu novest pie konfliktiem dažādo pretlieliniecisko faktoru starpā. Skatoties no tālienes un no jau minēto Sabiedroto interešu viedokļa, tas bija gluži loģiski.

Paturot to prātā, mēs sapratīsim daudzas parādības, kas notika pie mums. Arī to, ka varēja noorganizēties Golca spēki Liepājas rajonā, kāpēc pēc 16.aprīļa Sabiedrotie, sevišķi amerikāņi, spieda uz izlīgšanu ar vāciešiem resp. Niedras valdību, kāpēc viņi tik enerģiski centās novērst vācu un igauņu sadursmi, visumā aizstāvot vāciešu viedokli, kāpēc viņi pēc vāciešu sakaušanas pie Cēsīm un Juglas uzspieda Strazdumuižas pamieru, kāpēc pēc Strazdumuižas pamiera pāri pār Latvijas valdību Rīgā nodibināja Sabiedroto civīlgubernātora posteni ar angļu pulkvedi Tallentu, kāpēc par Landesvēra komandieri tāpat sākumā neļāva likt latvieti, bet šo posteni nodeva anglim, kāpēc visumā izrādījās Bermonta krievu cepure par tādu, kas ļāva zem tās savākt ievērojamu jaunu vācu spēku kvantumu Jelgavas rajonā, kāpēc Bermonta cīņu laikā šurp steidzās sevišķa Sabiedroto misija ar ģenerāli Niseli priekšgalā, kas jau pa ceļam sūtīja mums telegrāfisku rīkojumu — pārtraukt vāciešu vajāšanu, un sapratīsim vēl šo un to. Jūs teiksit: bet Sabiedrotie taču cīnījās ar savu floti pie Bolderājas mūsu pusē. Jā, bet tas bija noticis uz vietējo komandieru un sevišķi Sabiedroto misijas Rīgā priekšnieka ģenerāļa Berta personīgu pavēli, bez valdību iepriekšējās piekrišanas. Par to Bertu disciplināri sodīja ar puspensijas atņemšanu.

Ja 11.novembrī kara laime būtu pagriezusies uz otru pusi un sakauti mēs, tad vēstures gaita vismaz kādu laiku mūsu telpā būtu bijusi droši vien citāda. Mēs varam saprast, ka reāla Sabiedroto politika kādu laiku nevarēja izšķirties, izejot vienīgi no skaitliskiem un apbruņojuma kalkulējumiem, bet neņemot vērā tādu faktoru kā garu un tautas entuziasmu, kāda varbūt rietumu pusē arī ilgāku laiku vairs nav, kas īsti ir nozīmīgākais spēks mūsu telpā lieliniecisma aizsprosta zinā. Ar balto krievu izkārtni maskoto vācu spēku satriekšana šo minēšanu padarīja lieku. Latvieši paši bija izrādījušies par stiprāko un, pēc vācu-krievu izdzīšanas, arī par vienīgo faktoru mūsu zemē. Tikai ar to nu vien vairs bija jārēķinās. Latviešu tauta un tās Pagaidu valdība līdz ar to bija kļuvusi par neapstrīdami vienīgo varas faktoru savā zemē. Tāpat kā Nisels, jau pēc vāciešu galīgas izdzīšanas Rīgā ieradies, varēja tikai sirsnīgi apsveikt Latvijas armiju ar uzvaru, gluži tāpat arī kādas svešas varas civīlgubernātora postenis pār mūsu valdību vairs nebija savienojams ar mūsu cieņu. Šis postenis tika likvidēts. Tik lielas bija Bermonta sakāves un tās spilgtākās dienas, 11.novembra, sekas mūsu valsts un armijas stāvokļa pacelšanā kā mūsu zemē, tā ārpus tās.

Bija tam vēl kāda ne zemu vērtējama nozīme arī vienīgi mūsu pašu dzīvē.

Mūsu valdībai valsts pirmajā laikā nācās sadarboties ar vācu okupācijas varu, un mūsu pirmajām vienībām nācās rasties zem vācu virsvadības, vācu dotā ietērpā un apbruņojumā. Tā to tad gribēja arī Sabiedrotie. Bet mūsu pašu tauta šinī ziņā bija vēl jūtīgāka nekā vēlāk.

Pagaidu valdību un tās karavīrus sākumā daļa tautas, lielinieku veiklas aģitācijas ietekmēta, uzskatīja par vācu kalpiem. Tāpat kā kādreiz vēlāk. Lai tie, kas šo parādību vērojuši tikai pēdējā okupācijas laikā, tagad zina, kā viss zem saules, arī šī latviešu karavīru pārprašana nebija nekas jauns.

Vārdu sakot, mūsu valsts laika sākumā tauta vēl visu neizprata, un nepalika gluži bez ietekmes čuksti, ka visa mūsu valsts lieta ir tikai taktisks buržuju manevrs, ka mūsu armija — tikai baltgvardu banda.

Bet jau pēc 16.aprīļa notikumiem, pēc Cēsu kaujām, kur gan bija dalību ņēmusi tikai mūsu armijas mazākā daļa, un jo sevišķi Bermonta ciņu laikā atvērās acis ikvienam, kam vien tās bija paveramas.

Šīs cīņas bija kļuvušas par visu mūsu vienotāju un pievedēju mūsu valstij. Un mūsu armija tautas apziņā — par to, kas tā bija un kam vienīgi tai jābūt — par pašas tautas spēku, tās sajūtīgāko un vīrišķīgāko daļu.

Tāpēc mūsu tautas pārstāvji un valdība, apzinādamies un pieminēdami savu un visas tautas vienotību, ko tik spilgtu bija pirmo reizi radījušas tieši šis cīņas, neļāva 11.novembra dienai vairs aiziet aizmirstībā, bet to pasludināja par mūsu varoņu svētku dienu.

Cilvēki, kas dzimuši laikos, uz kuriem mēs atskatījāmies, tagad jau veci vai miruši.

Ir nākusi, nobriedusi un pa daļai jau iet uz mūža otru pusi jaunā audze, kam viss tas, par ko mēs runājam šodien, ir tikai dzirdētas, bet ne pašu pārdzīvotas lietas. Bet cauri visam tam velkas kāda liela nepārtrauktība. Nesenās cīņās vēl nebija mazums tēvu, kas cīnījās kopā ar saviem dēliem. Ne vienmēr viņi pārnākuši mājās. Vēl vairāk — daudzi ir aizgājuši mocekļu gaitās. Daudziem tiem, kas cīnījās toreiz, vairs varēja cīnīties tikai viņu dēli, un jaunā cīņā blakus tiem, kas vēl nesen bija jauni, stāvēs atkal cita audze. Kā agrāk, tā tagad — šī diena būtībā ir tēvu un dēlu, visu mūsu cīnītāju piemiņas diena, visas tās vīrišķības un uzupurēšanās godināšana, bez kuras nevar pastāvēt tauta. Vīrišķības un uzupurēšanās, kas mums bijusi tālākā un tuvākā pagātnē un, lai dod Dievs, būtu vienmēr. Cīņa vēl nav galā.

Godinot visus, kas cīnījušies par mūsu tautu, pieminot it sevišķi tos, kas šai cīņā redzēti un ievēroti, bet neaizmirstot arī tos, kas nepamanīti un neievēroti ir bijuši pirmie starp pirmajiem, mēs negodinām neko citu kā vienīgi mūsu tautas pašas spēku.

Attēls: facebook.com.

Avots:
Plensners, Aleksandrs. 1982g., "Pret vētrām un negaisiem: atmiņas." Bruklina: Grāmatu draugs.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.