Aliens

Tevodross II (1855.-1868.g.)

Tewodros II, īstā vārdā Kassa. 
Abesīnijas imperators no 1855. līdz 1868.gadam, kas veica valsts atkalapvienošanu.

Radniecība. Nav nekādu vēsturisku datu par šī imperatora karalisko izcelsmi. Iespējams, viņa tēvs bijis Kvaras (Qwara) vietvaldis, un tā pusbrālis bijis ietekmīgais augstmanis Dejazmačs Kinfs (Dejazmach Kinfu).

Dzīvesgājums. Valdīja no 1855.-1868.g.
Dzimis ap 1820.gadu.
Izglītojies klosterī netālu no Goderas. Tur gandrīz gājis bojā, kad tika klosteris nodedzināts. Tad viņš devās pie Kinfa militārai apmācībai (viņa tēvs tad laikam jau bija miris).
Dejazmačs Kinfs nomira 1839.gadā, kad Kasam bija 20 gadu un nekādas politiskas ietekmes. Tāpēc rass Ali atteica tam tam piešķirt Kvaru vai Kinfu pārvaldīšanā esošo Jemarukimu (Ye-maru-qimis). Tādējādi viņš devās uz Kvaru tāpat, un bija neticami veiksmīgs, jo neradīja aizdomas par savu izcelsmi. Ap 1845.gadu, kad Kvaras pārvaldniece bija princese Menena, tā piekāpās viņa prasību priekšā. Kassa apprecēja Tevabeču (Tewabech) - Ali meitu, un saņēma valdīšanā Kvaru.
Vienošanās bija visai īsa. 1846. un 1847.gados viņš siroja pa Ali zemēm, 1947.gadā sagūstīja princesi Menenu. Tā tika atbrīvota apmaiņā pret Jemarukimas pārvaldes tiesībām.

Kari pret rasu Ali. Laikā 1847.-1852.gadam attiecības ar Ali bija mierīgas. Militāra saķeršanās notika tikai 1849.gada beigās Gojamā.
1852.gadā Kassa atteicās ierasties uz rasa Ali rīkoto sapulci. Tad Ali nosūtīja pret Kassu rasu Gošu (Ras Goshu), taču tā armija tika sakauta un pats Gošs nogalināts pie Gurambas (Gur Amba). Tad Kassa piedāvāja mieru, bet tas tika noraidīts.
Ali savāca lielu karaspēku (arī no Veba), bet pilnīgi tika sakauts pie Togusas 1853.gada aprīlī.
No šī brīža Kassa centās panākt Ali gāšanu. 1853.gada maijā ieņēma un nodedzināja Ali galvaspilsētu Dabretaboru (Debre Tabor), pēc tam jūnijā viņš sakāva Ali armiju pie Aišalas (Ayshal). 1854.gadā Kassa sagūstīja rasa Gošas dēlu Biru no Gojamas.
Pēc Sahles Selasija (viens no "Prinču perioda" rasiem) pie varas nāca viņa dēls Hailemelekots (Hailemelekot), kurš bija pirmais Šoas valdnieks, kas iejaucās Mesafinta (?) cīņās. Viņš provēja uzbrukt Kasas nometnei Volas (Vollo) reģionā 1854.gadā, bet tas neizdevās un viņš bija spiests atkāpties.
Daudzkārt tika mēģināts panākt vienošanos starp Kassu un Vebu, tomēr 1855.gada sākumā Kassa okupēja Simiena kalnu reģionu un sakāva Vebu pie Deresges (Deresge).

Kāpšana tronī. Divas dienas pēc tam, kad Kasa 1855.gadā bija sakāvis Vebu kaujā pie Deresges, abuna kronēja Kassu kā imperatoru Tevodrosu II. Tas ir bijis nepārtraukts veiksmes stāsts, kā jauneklis bez jebkādas politiskas aizmugures, toties ar lielu pašapziņu un enerģiju, visai īsā laikā spēja kļūt par imperatoru. Viņa veiksme pat radīja uzskatu par Tevodrosu II kā "Dieva izredzēto" un viņa pieņemtajam imperatora vārdam vajadzēja liecināt par seno pareģojumu piepildīšanos.
Kronēšanas brīdī 1855.gadā viņa varā atradās Gojama, Begemedera un Tigraja.

Darbība imperatora amatā. Lai gūtu iekšpolitisku atbalstu, Tevodross II meklēja kontaktus ar sevi diskreditējušās Zālamana dinastijas pārstāvjiem Gonderā. Jau krietni vēlāk viņš pats sevi pasludināja par šīs dinastijas pārstāvi. Savā ķēniņa darbībā viņš vēlējās realizēt divus mērķus:
1) atjaunot Etiopijas impēriju;
2) reformēt etiopu baznīcu.

Tāpat, iespējams, viņam bija arī daudz tālejošākas idejās, kā piemēram, padzīt turkus no Jeruzālemes un vēl citi iekarojumi.
Laikam arestēja britu misiju, kas tur devās 1864.gadā. Tā rezultātā Abesīnijas cietumā 2 gadus pavadīja Ormuzds Rasams, vēlākais arheologs un Gilgameša eposa atklājējs.

Tālākie iekarojumi. Pēc kronēšanas viņš devās karagājienā pret Volas provinces gallām un ieņēma Magdalu.
1856.(?)gadā Tevodross II devās iekarot Šoas provinci, ieņēma un nodedzināja Debrebirhanu (Debre Birhan) un Ankoberu (Ankober). Šoas neguss Haile Melekots visai drīz mira no drudža. Šoāņi un bereketieši (Bereket) tika sakauti. Aplenca un sagūstīja kā ķīlnieku mantinieku Meneliku II. Hailes Melekota brālis tika iecelts par vietvaldi.
1856.gadā Tevodross II atgriezās Gonderā kā visai ātri un pavirši apvienotās Etiopijas impērijas galvaspilsētā.

Iekšpolitika. Galvenais Tevodrosa II mērķis iekšpolitikā bija mainīt feodālo situāciju ar pārmantojamajiem provinču vietvalžu amatiem, kuriem turklāt bija arī privātās armijas. Taču tā arī nav bijis saprotams, cik tālu viņš šajā reformā grasījās iet. Iespējams, viņš vēlējās sevi pārstāvošus vietvalžus un tiesnešus, kas tiktu apmaksāti no valsts kases. Pavisam nopieti tika aplūkota iespēja ieviest augstākā tiesneša posteni.
Militārajā ziņā visu karaspēku bija plānots apvienot labi disciplinētā un organizētā apmaksātā valsts armijā. Daži mēģinājumi šai virzienā tika veikti jau 1856.gadā. Tad tika noteikta alga virsniekiem un samaisīti savā starpā dažādu provinču kareivji dumpju profilaksei.
Reformām bija vajadzīgs daudz naudas. Nodokļus palielināt vairs nevarēja, jo jau 1856.gadā sākās sacelšanās.

Reliģiskā darbība. Daudzsievība, konkubīņu turēšana un citas līdzīgas lietas tika pasludinātas par amorālām. Gan ar pārliecināšanu, gan pat ar piespiešanu stimulēja musulmaņu pievēršanos kristietībai.
Daudz tika darīts arī venotas baznīcas stiprināšanai. Abunam Selamam (Selama), kas bija ieradies 1840.gadā, bija vairāki strikti reliģiski oponenti jautājumā par Kristus iedabu. 1854./1855.gados Tevodross II saņēma abunas atbalstu un kronēšanu par imperatoru. Par atbildi imperators sniedza abunam atbalstu pret konkurējošo garīdzniecību, kā arī izraidīja (jau kuro reizi!) Romas katoļu misionārus.
Imperators atstāja baznīcu neapliktu ar nodokļiem, lai ļautu tai atgūties finansiāli un tādējādi stiprinātu kristietību. Katrai baznīcai tika atļauts turēt tikai tik daudz zemes, lai varētu iztikt divi priesteri un trīs diakoni. Pārējiem baznīcas darbiniekiem bija jākļūst sekulāriem un to zemes tika apliktas ar nodokļiem. To viņš pirmo reizi mēģināja ieviest 1856.gadā, bet pretestība bija ļoti liela.
1860.gadā viņš to mēģināja otrreiz. Tas arī laikam bija galvenais iemesls nesaskaņām ar abunu Selamu, kas 1864.gadā tika ieslodzīts un 1867.gadā mira. Katrā ziņā droši ir tas, ka viņi viens otram nepatika. Baznīcas pretimstāvēšana un vēl citi sarežģījumi noveda pie Gonderas izlaupīšanas 1864. gadā un tās sagraušanas 1866.gadā.

Valsts šķobīšanās. Stipra tā vara bija tikai valsts centrālajā daļā.
1856.gadā parādījās divi dumpinieki - Nigusijs (Nigussie) Tigrajā un Tedla Gvals (Tedla Gwalu) Gojamā. Nigusijam palika visai liela teikšana Tigrajā līdz pat 1861.gadam. Tedla Gvals, lai gan 1863.gadā tika sakauts pie Indžabāras (Injabara), joprojām palika spēcīgs. Viņa armija bija lielāka nekā Tevodrosa II armija 1867.gadā.
1863.gadā sacēlās Šoas province, atdalījās, un atkal tika pievienota tikai pēc sakāves 1865.gadā.
1863.gadā sacēlās arī Gobeza (Gobezie) ar Vašumu no Lastas (Washum of Lasta) vadībā.
Meneliks II izbēga no gūsta 1865.gadā un bija par Šoas ķēniņu līdz kļuva par imperatoru pēc Jāņa IV nāves.
Tevodrosa II armijā bija ap 50-60 000 vīru un 35 vai 40 lielgabali, kas ierobežoja armijas mobilitāti un apgrūtināja dumpinieku rajonu kontroli. Pamazām auga sacelšanās, bet imperatora armija kusa. Tā 1867.gadā viņam bija tikai 10 000 vīru, un tas vairs nedevās izgājienos uz dienvidiem no Magdalas - tā vara bija stipri ierobežota.

Cīņa pret ģenerāļa Napīra ekspedīcijas korpusu. 1862.gada novembrī Tevodross II nosūtīja vēstuli britu karalienei Viktorijai, ierosinot karalieni atsūtīt britu sūtniecību. Britu sūtnis Etiopijā - Kamerons, nosūtīja to uz Angliju, kur tā nonāca 1863.gada februārī, bet nolaidīgā kārtā palika neievērota. Kad sakarnieks 1863.gada novembrī atgriezās no Anglijas pie Kamerona, imperators atkal taujāja pēc atbildes, taču tās nebija. Tas ļoti saniknoja Tevodrosu II un radīja aizdomas, ka briti palīdz turkiem un ēģiptiešiem cīņā pret viņu. Kameronu un vēl vairākus ārzemniekus ieslodzīja cietumā Magdalā.
Kad šī ziņa sasniedza Lielbritāniju, tika nosūtīta karalienes parakstīta vēstule. To atgādāja kāds Rasems pašā 1866.gada sākumā, un droši vien iesniegta imperatoram 1866.gada janvārī. Ieslodzītie tika atbrīvoti, taču pēc neilga laika atkal arestēti. Kāds misionārs Flūds (Flood) tika nosūtīts uz Angliju ar prasību atsūtīt eiropiešu meistaru.
Amatnieks arī tika nosūtīts, Tevodross II un Masava tika informēta par to 1867.gada aprīļa vēstulē, kurā aicināja atbrīvot ieslodzītos. Tomēr Tevodross II šo izlīguma iespēju noraidīja un briti nolēma sākt karadarbību.
Ģenerāli Napīru (Sir Robert Napier) izvēlēja par koloniālās ekspedīcijas vadītāju, kura uzdevums bija sakaut imperatoru Tevodrosu II un atbrīvot britu gūstekņus.
Kuģos Bombejā (Indija) tika iekrauti dižgabali un zīloņi dižgabalu transportēšanai un tā devās ceļā 1867.gada oktobrī. 32 000 karavīru, kuru skaitā iekļauti arī daudzie pavadoņi un transporta nodrošinātāji. Tie pa Indijas okeānu un Sarkano jūru nonāca Zullā (uz dienvidiem no Masavas), kur izsēdās krastā.
Marša laikā Napīrs satika Tigrajas princi. Napīra ekspedīcija devās uz Magdalu, šķērsoja Tekazes ieleju (Tekazze Valley). Ekspedīcija sasniedza Magdalu 1868.gada aprīlī. 10.aprīlī Tevodrosa II armija tika sakauta pie Arogejas (Aroghee) un nākamajās divās dienās tika atbrīvoti arī gūstekņi. 13.aprīlī briti sturmēja Magdalas nocietinājumus, bet imperators neaizsargājās - nošāvās un viss. Pēdējie britu spēki pameta valsti 1868.gada maijā.

Tevodross II cieta galēju neveiksmi, taču viņa ideja par atkal apvienotu un stipru Etiopiju bija svarīga. Viņa neveiksme imperatoru salauza, sarūgtinājums par neveiksmi auga, tāpat kā arī viņa iedomība. Dzīves beigās viņa darbības kļuva neparedzamas, bieži bija cietsirdības uzliesmojumi. Viņa politika bija pārlieku pretrunīga, kas noveda nabadzībā valsti un atgrūda tā atbalstītājus. 

Saites.
Etiopijas ķēniņi.
Abesīnija.
Gondera.