Aliens

Ruta Bērziņa stāsta par Dundagas pils Zaļo Jumpravu

Savu pieredzi un apsvērumus Dundagas pils spoka sakarā mums laipni izklāstīja Ruta Bērziņa, kultūras pasākumu organizatore Dundagas pilī, reizumis darbojas arī kā gide. Strādā pilī kopš 2003.gada.

Ruta uzskata, ka Kaut Kas pilī ir pavisam noteikti, tomēr definē to visai piesardzīgi: „To, ka nekā te nav, to es nevaru pateikt. Protams, ka viņu var dēvēt, kā grib. Vai tā ir Zaļā jumprava, varbūt Baltā dāma vai Melnais kungs – kas to gan lai zin.’ Ir lietas, kas ar prātu ir neaptveramas, un kolektīva kopējā noskaņa ir tāda, ka "kaut kas te ir.”

Ruta par spoka uzvedību: „Neko tādu šausmīgi briesmīgu [parādība] nedara. Mēs cenšamies tā mierīgi sadzīvot. Ēka ir veca. Cilvēki ir miruši šai ēkā, varbūt ka kāds kur ir palicis un negrib aiziet no šejienes prom. Teika ir teika, un teikas ne no kā nerodas. Kaut kas jau tai pamatā ir.”

Rutas personiskā pieredze. „Es pati visvairāk soļus dzirdu. Man nav tā, ka esmu redzējusi. Baiļu sajūta nerodas. Man mājās pašai ir mājas gariņš – tipisks vīrietis, kas tur dzīvo. Laikam jau tādēļ esmu pieradusi. Ir bijis tā ka stāv durvis, pēkšņi – klinkšķ, atnāk vaļā! Pilī nemaz nav tie caurvēji, jo tos logus nemaz tā neveram vaļā."
Pārsvarā visi pils spoku stāsti saistīti ar otro stāvu.

1.gadījums - spoks sveicina. "Ir bijis tā, ka pēkšņi viens aiz muguras viens pasaka „Labdien!” Tad tu apgriezies un neviena tur nav.”
Ruta sveiciena skaņu raksturo kā sievišķīgā balsī teiktu, parastu skaņu, kas atskan ausī. Tas noticis koridorī, garais koridoris pils otrajā stāvā, un tā ir bijis tikai vienu reizi.

2.gadījums - spoks staigā pa 2.stāvu. „Tad es biju Lielajā zālē un dzirdu, ka nāk pa kāpnēm soļi, iet pa koridoru, nočīkst durvis, kas iet uz trešo stāvu. Un es skrienu pretī skatīties, kurš tūrists gan tur staigā. Un es raunu tās durvis vaļā – tur ir tumšs, un vispār tur neviena nav. Lai gan tur tikai pāris sekundes vien pagāja, kamēr es no Lielās zāles aizskrēju... bet es skaidri dzirdēju soļus, ka nočīkst durvis...”

Pēc tam Ruta mums pārstāsta interesantākos gadījumus, kā tie nonākuši līdz viņas ausīm un palikuši atmiņā.

Spoki nerro remontstrādniekus. „Kad remontu taisīja jauniešu mītnē. Vīrieši flīzēja grīdu tualetē, un tur priekšā ir izlietnes. Flīzējot normāli to ir darīt uz izejas pusi. Pēkšņi tas strādnieks, kas flīzē, viņš dzird, ka ūdens šļācās. Viņš paskatās un redz, ka no krāna ūdens tek. Bet viņš zin,’ ka visi krāni bija ciet. Tāpatās jau nevar ūdens tecēt. Nu tā viņam uzreiz jocīgi palika...

Un tad bija viens, kurš mēģināja griestus augšā taisīt. Viņš saka: „Vienā brīdī es jūtu, ka tās stalažas, uz kā stāvu, visas purinās.” Nu tad viņš gan tā ātri, ātri, fiksi nokrāsojis. Teica – tas tāds skubinātājs bijis...”

Šos strādniekus vajadzētu sameklēt un aptaujāt, bet Ruta viņu vārdus nezina.

Pieredze ar spoku pils viesnīcas daļā. Vairāk ar Zaļo Jumpravu esot sastapušās tieši Jauniešu mītnes „meitenes” – darbinieces mazā viesnīciņā pils 2.stāvā. Tai spārnā bijušas pēdējo baronu guļamistabas. Bērni, kas nakšņojuši Jauniešu mītnē, saka, ka grāmatas no plauktiem krītot zemē, verās skapītis vaļā. (Aliens.lv piezīmē, ka tā ir tā pati vieta, kur agrāk bija internāts – kaimiņu Mārtiņš kaut ko līdzīgu ir stāstījis).

"Senākos laikos tas bija internāts, tur bija pedagogi. Tagad tur ir tāda kā kopmītne, pedagogu vairs nav. Pieņem lielos bērnus no 10.-12.klasei, kas paši par sevi rūpējas. Pedagogs nav vajadzīgs. Mums ir dežurants, kas viņus pieskata. Tas ir mācību gada laikā. Vasarā viņu nav. Vasarā ir tūristi, ir nometnes. Tūristi arī ir teikuši, kas jums te ira? Bieži mūzika skanot, lai gan mūzikas skola vasarā ir ciet – tur neviena nav. No stūra – tieši kur ir Zaļās Jumpravas istaba, tam stūrim no divām pusēm ir logi. Stūrī tā kā tāda mūzika skan. Paši esot apskatījušies, bet tur nekā nav. Nu un augšā arī viss ir ciet [tas esot bijis vairākkārt]. Kad bijis internāts skolas laikā, tad vēl tagad cilvēki to atcerās – gājuši uz trešo stāvu, skatījušies, kas tur staigā, jo soļi bija brīžiem dzirdami. Viņi gājuši speciāli skatīties, bet tur arī viss tumšs un kluss."

Atbraukuši arī "spoku mednieki." Ruta atceras: "Ir bijuši tādi, kas filmējuši. Nebija vietējie – krieviski runāja, nebija no Latvijas. Mēs teicām – pasakiet, ja ko atrodat. Tā arī viņi aizbrauca un nekādi kontakti nenotika. Viņi pa zālēm te naktī ņēmās, uz pagrabu gāja, uz Jauniešu mītni. Kādi gadi trīs, četri atpakaļ."

Aliens.lv atceras, ka šeit ir bijis arī Roberts Kļimovičs ar leģendu medniekiem, par ko parādīja attiecīgu raidījumu LTV1.

Spoks dungo "savā kabatā." "Tas jau bija kādus 10 gadus atpakaļ noteikti. Tur kur pie mums iet uz administrāciju, tur, kur iet uz torni... Viena kolēģe (Rudīte) sēž kabinetā, otra kolēģe nāk tā kā uz pili (Anda). Anda iet pa kāpnēm augšā un dzird tā kā dungošanu, domā: „O! Vienai kolēģei tur labs garastāvoklis, interesanti, kas tur sēž un dzied?” Tai pat laikā Rudīte, sēžot kabinetā, arī dzird, ka viens pa kāpnēm nāk augšā un dungo tā kā dziesmiņu. Domā, kurš gan nāk pa tām kāpnēm augšā dungodams? Tad, kad attaisa durvis, abas divas skatās un smejās – ko tad tu tāda jautra esi! Ne viena, ne otra nav neko darījusi. Visu laiku domā – nu tas otrs. Bet tā balss tur ir bijusi. Tur jau nekā nav, durvis ir pilnīgi ciet, un tur vispār neviens neiet. Radio nav ieslēgts, viss kluss un mierīgs. Muzikas skola vispār tai otrā galā."

Puisītis, kas redz. „Bija grupa atnākusi un tāds puisītis bija – viņš tādām lielām acīm visu laiku riņķī skatījās. Mēs jau izstāstīj’ši par Zaļo Jumpravu, iegājām Kolonnu zālē. Tagad tā māte saka: ziniet, viņai vīrs, tātad puisīša tēvs, ir miris. Bet tam puisītim ir kaut kādas spējas, viņš redz... Viņš ar tēvu sazinās, viņš redz tos garus. Viņš arī stāsta par to tēvu, ka tas atnācis, spēlējās... Jūs ziniet, ka jums te ir... Tas puika ar teica."

Puisītis un krāsu redze. Ruta šo gadījumu atceras kā to stāstījusi toreizējā direktore Anda Felša [tagad dzīvo Talsos, Aliens.lv], pats atgadījums noticis pirms Ruta Bērziņa sākusi te strādāt.

„Tas gan ir sens gadījums. Tad man toreizējā direktore Anda stāstīja, ka atbraukusi neliela grupiņa prasīt naktsmājas. Tā Jauniešu mītne lai gan vēl nebija izremontēta, bet mēs ļāvām pārnakšņot. Viņiem bija istabiņa un duša ar tualeti koridora otrā galā. Tāds garš, garš koridoris un viņi izvēlējās vienā koridora galā istabiņu, bet koridora otrā galā ir kopējā tualete un duša. Viņiem līdzi bija puisītis 5 līdz 6 gadu vecs, kurš bijis daltoniķis. Naktī gulējuši un puisītim savajadzējies uz tualeti. Viņš piecēlās un gāja pa to koridoru uz tualeti, un redzēja, ka pretī nāk meitene garā plīvojošā kleitā. Skatās uz viņu un smaida, iziet cauri tam puisītim tā kā viņš tur nebijis un aiziet tālāk. Protams, ka zēns ir pārbijies. Viņš sāk kliegt. Visi pieaugušie ir augšā – kas ir noticis? Māte pieskrējusi klāt, bērns vispār parunāt nevarēja. Bērns gribējis braukt projām, ka viņš te negulēs, bailes viņam šausmīgas. Māte tomēr domāja, nu kur tad skries naktī! Apgūlās blakus, apņēma to, bērns aizmiga. No rīta pamodās – bērns redz krāsas. Tā māte nāca no rīta stāstīt savus nakts piedzīvojumus."

Tās bija pašvaldības putnu dienas. "Satiekās pašvaldības, kurām ģerbonī ir putns. Tad viņi vienā vietā tur sabrauc. Vienu gadu bija Dundagā, jo mums ir mednis. Tad bija balle lielā zālē, un tur arī durvis uz mazo zāli. Un tad viena sieviete teica – jūs zinat, ka jums te ir daudz gari? Mēs tā saskatījāmies, mēs zinām, ka mums ir Zaļā Jumprava! Nē, Jums te ir vairāk – visi tagad ir tur, Mazajā zālē. Viņa arī esot no tiem cilvēkiem, kas jūt un redz..."

Spēlē teātri par Zaļo Jumpravu. „Tā bija Una Upīte [bijusī pils darbiniece, tagad dzīvo Talsos, audēja, Aliens.lv]. Bija kaut kāds pasākums tai Lielajā zālē, kurā viņa spēlēja Zaļo Jumpravu, un viņai bija fiksi jāskrien pa to koridori. Jānoslēpjas. Viņa saka, viņa skrien, un pēkšņi jūt, ka viņu no mugurpuses pagrūž. Viņa saka, es pilnīgi jutu – tāds grūdiens bija. Viņa krita un salauza roku. No tās reizes viņa vairs netēlo Zaļo Jumpravu."

Kāzinieki sūdzas. "Ir bijuši arī kāzinieki, kas teikuši... Te bija tas fotogrāfs un video filmēja. Un beigās skatās, ka tā vieta, kur ir fotografēts, ka tur nav iznākušas bildes. Vai nu miglainas, vai kaut kas tur nebij'. Tas pāris domāja - nu nekas, video jau arī būs! Un šitā daļa, kas vņam nav sanākusi fotogrāfijās - arī video nav sanācis."

Kurā pils vietā Jumprava iemūrēta? Ruta Bērziņa saka, ka esot trīs versijas:
1. Mazie vārtiņi. Virs tiem ir akmens augšā, no kā bērziņš bija jāaudzē.
2. Lielie vārti.
3. Stūrī pie terases, parka pusē.

Ceturtdiena, pilnmēness. Ruta nezina, no kurienes tāds uzskats nācis, bet dundadznieki mēļo, ka tādās dienās Zaļā Jumprava rādoties visbiežāk. 

Koks pagalmā. Vecie cilvēki saka, ka Jumprava aiziešot no pils tad, kad pagalmā nokaltīs koks. Ruta ko tādu ir dzirdējusi. Pagalmā patiesi ir koks - liepa.

Pierakstīts 18.09.2017., Dundagas pilī, Zaļās Jumpravas eksistenciālā klātbūtnē.
Aliens.lv izsaka dziļu pateicību Rutai Bērziņai par palīdzību šī materiāla tapšanā.