Oļšanas pils
Ольшанский замок, saukta arī par Melno pili (Черный замок).
Viduslaiku cietoksnis Baltkrievijas ZR, noslēpumaina un leģendāra vieta.
Atrašanās vieta. Baltkrievija, Grodņas apgabala Goļšanos (Гольшаны).
Apraksts. Tradicionāli tiek uzskatīta par visskaistāko viduslaiku pili Baltkrievijā. Parasti ar to saprot kompleksu no pašas pils (tagad lielākoties drupas) un puskilometru tālāk novietoto Goļšanas klosteri - tajā, saskaņā ar daudzām liecībām, mīt Baltā dāma.
Vēsture. Saskaņā ar leģendu Oļšanas pili XIII gs. sākumā dibinājis kņazs Goļša, no tā arī nosaukums. Viduslaikos šīs dzimtas vīrieši bija pazīstami kā sūtņi, politiķi, diplomāti, pilī dzimušās meitenes kļuva par sievām valdniekiem.
Viena no viņām - Sofija Goļšanska (Софья Гольшанская) vēsturē iegājusi kā slavenā Jageloņu dinastijas dibinātāja, lai gan par to gandrīz vai palika bez galvas. 1420.gados pie viņas kā 4.sievas cerējās poļu karalis Jagailis. Svaiņa lomā uzstājās Jagaiļa sāncensis kņazs Vītauts, tieši viņš saveda jauno skaistuli ar vecišķo ķēniņu.
Jaunajai Sofijai bija vecākā masa, kuru pēc visiemtā laika iuzvedības kanoniem vajadzēja izprecināt pirmo, taču lišķīgais Vītauts aši izdeva pie vīra arī vecāko meitu kādam patrāpījušam kņazam. Savu tālejošo nodomu viņš atklāja pēc vairākiem gadiem. Iesākumā no viņa uses palaid abaumu, ka jaunuvevienkārši nemaz nevar nekrāpt gandrīz 80-gadīgo veci. Pierādījumi arī bija redzami - Jagailim bez Sofijas bija vēl 3 sievas, ilgajā kopdzīvē tās nebija spējušas dzemdēt no vēl tolaik jaunā karaļa, bet Sofija vecim-karalim dāvāja vienu pēc otra divus mantiniekus un palika stāvoklī vēl trešo reizi! Kad baumas par neuzticību, un tātad arī par divu mantinieku neleģimitāti, jau bija pieņēmušās spēkā, savedējs Vītauts tieši Seimā nekaunīgā kārtā karali nosauca par ragesi. Ragu "uzlicējs" esot kāds Henrihs no Rogovas. Saniknotais Jagailis gandrīz vai nogalēja lauleni un Henrihu, tomēr Sofijai par laimi viņas īstais vai iedomātais mīļākais pat zem briesmīgas spīdināšanas tikai apgalvoja: "Karaliene ir uzticīga savam karalim..." Ģimenes skandāls noklusa, jo vairāk tādēļ, ka Sofija dzemdēja trešo troņmantnieku.
Sofija pārdzīvoja savu vīru par 30 gadiem, bet dzīves izskaņā, kad visi jau bija noticējuši viņas nevainībai, piepeši pietuvināja sev to pašu Henrihu no Rogovas. Bet trešais dēls kļuva par Lietuvas lielkņazu un Polijas karali Kazimiru.
Tādas un pat vēl lielākas kaislības risinājās Oļšanskas pilī, kad no 1525.gada par pils saimnieku kļuva Sapegu dzimta. Vēsture klusē par to, cik vēl tādu "rogovu" bija ieslodzīti pils kazemātos, cik kņazu tika noindēts, nodurts vai "gāja bojā mesībās," cik nobendētu dvēseļu brēca pēc atriebības. Sapegas pārbūvēja pili, ko vēlāk rakstnieks Vladimirs Korotkēvičs (Владимир Короткевич) nosauca par "Melno." Tomēr, neskatoties uz tā nelāgo slavu, laikabiedri to uzskatīja par skaistāko Lietuvā un Baltkrievijā. Un arī par vieu no briesmīgākajām, jo tajā rāzējās nevainīgi nogalēto kņazu dvēseles. Tomēr pils iemītnieki visvairāk baidījās no necilas izcelšanās, nabagas un kautrīgas meitenes. Un visa viņas vaina bija tā, ka vēlējās pēc iespējas labāk pabarot savu vīru - celtnieku.
Tai Melnajai pilij liktenīgajā dienā kārtējo reizi nesaprotamā veidā sabruka viena no netālu esošās baznīcas sienām. Tā bija it kā nolādēta, paši pieredzējušākie mūrnieki atkal un atkal atjaunoja sienu, taču akmeņi bz iemesla gāzās lejup. Katoļu zemēs tolaik bija plaši izplatīta prakse sienā iemūrēt kādu dzīvnieku, un labi, ja tas bija tikai kaķis. Tika uzskatīts ka tikmēr, kamēr dzīvi iemūrētā mūmija atradīsies celtnes sienā, tā ar savu psihisko enerģiju pasargās sienas no sabrukšanas.
Tā mūrnieki nolēma upurēt kādu no savām sievām - pie tam to lai nosaka liktenis, kas pirmā atnāks uz būvlaukumu, to iemūrēs. Atnāca pati jaunākā, to iemūrēja un siena vairs negāzās.
Pētījumi. 2000.gada augustā 9 cilvēki (fiziķi, inženieri u.c. speciālisti) no pētniecības grupas "Parapasaule" (Парамир) Gomeļā un "Kosmopoisk" Maskavā izvēlējās kā vienu no spokošanās izpētes objektiem. Ieradās te jau tumsiņā, uz pāris minūtēm azkavējās pie akas ņemot ūdeni un praktiski uzraiz jau sastapās ar spokiem - 2 dāmas lēni un ar cieņu pavadiņā staidzināja melnu cūku. Pilnīgi bez skaņas procesija devās no klostera pils virzienā. Abām sievietēm bija melnas (kā mūkiem) kapuces un tādi paši gari apmetņi. No aizmugures viena likās jauna, bet otra stiri veca. Vēlāk vietējie pilnīgi noliedza, ka kādreiz būtu tā staidzinātas cūkas un ka vispār tādas cūkas šeit nemaz nav.
Vietējais ksendzs pacietīgi noklausījies un sācis pārliecināt atbraucējus neticēt pasakām par spokiem. Kategoriski atteicās rādīt vietu, kur sienā iemūrēta meitene. Tikām pagalmā strādājošais darbinieks, sarunas liecinieks, deva padomu: "Bet jūs apejiet baznīcu no otras puses, tur vienu ēkas spārnu vēl joprojām aizņem muzejs. Tur, starp citu, mans dēls pirms pusgada redzēja Balto Dāmu..."
Arī mūsdienās stāsti par satikšanos ar Balto dāmu ir pietiekami. Tā piemēram, vietējais iedzīvotājs Aleksandrs Lesnickis (Александр Винцентович Лecницкий) stāsta: "Un vēl bija gadījums, ap vieniem naktī te atgriezos mājās, domāju, ka kāds ar kaļķiem notriepis koku pret kaitēkļiem, pieeju klāt - bet tā ir meitene visa baltā kleitā līdz apēžiem, sejas vietā tumšs pleķis. Karājas virs ietves un mazliet šūpojas vējā. Kreiso roku pacēla un aicināja mani. Šausmīga lieta, es aizbēgu... Bet pēc tam vēl mans draugs redzēja, viņa arī to ar pirkstu aicināja... Un vēl..."
"Kosmopoisk" satikās ar Nacionālā mākslas muzeja direktori Česlavu Akuleviču (Чеславa Акулeвич), kas pati ne reizi vien bijusi spoka parādīšanās aculieciniece: "Es arī iesākumā neticēju, kamēr pirms vairākiem gadiem pati neredzēju. Biju cellē viena, piepeši no sienas izaug pelēka tāda puscaurspīdīga roka un nospiež gaismas slēdzi! Labi, ka jūs atbraucāt ar ierīcēm izpētei, savādāk psihe jau saspringta, sievietes pie mums aiziet no darba, pat vīrieši arheologi atsakās strādāt!" Pēc viņas vārdiem 1997.gadā baznīcas pagraba attīrīšanas darbos divi strādnieki atraduši meitenes skeletu. "Kāpēc nolēma, ka viņu iemūrējuši? Skelets bija īpatnā pozā - pussēdus, ar kājām zem sienas... Celtnieki bija dzirdējuši par lāstu un nolēma apbedīt. Vērsās abās mūsu baznīcās, taču tur atteicās ķermeni apstāvēt. Paši apbedīja, aiznesa kauliņus uz kapsētu kastītē un ieraka, domāja garīdznieki pēc tam sniegs dvēseles mierinājumu... Taču nesniedza... Vietu pazaudēja. Abi celtnieki, kas noraka kauliņus, paši drīzumā, burtiski dažu nedēļu vai mēnešu laikā nomira, viņus arī apstāvēja. Bet bez viņiem neviens konkrētās vietas nezināja... Ja tie būtu bijuši tās pašas Baltās Dāmas kauliņi, tad sienai būtu jāsabrūk - ēku taču pierunāja ar upuri, kura pašreiz vairs nav. Tā arī sabruka! Kopš tās reizes mēs arī mocāmies, visa nauda kā caurumā remontam aiziet!"
No vietas, kur gulēja nobendētās kauli, līdz griestiem līdz pašam jumtam izlocoties augšup iet plaisa. Pēc aizķellējumiem redzams, ka ne reizi centušies to aizdarīt. Akuļēvičs: "Ja mēs tagad pagrabā atrodam kaulus, vairāk neglabājam. Visas atliekas pagaidām ir tepat. Starp citu, visi skeleti ir vīriešu." Piecas šejienes kastes līdz augšai pildītas ar laika gaitā nomelnējušiem kauliem.
Saites.
Baltkrievija.
